— Nekādas magnētiskās vētras nav, — Ozerovs sacīja un ielika kompasu atpakaļ futrālī.
Pienāca Pigasters. Viņš jau bija paspējis uzkāpt tuvējā augstienē un binoklī apskatīt apkārtni.
Sadzirdējis, ka radio nedarbojas, Pigasters paņēma austiņas un skeptiski pasmīnēja.
— Kungi, brīnos par jūsu naivitāti, — viņš sacīja. — Radioaparāts pilnīgā kārtībā. Iemesls pavisam cits — kaut kur gluži tuvu, tepat mūsu deguna galā, darbojas traucējumu stacija. Stacija, kas traucē ārzemju pārraides.
Ozerovs un Batsurs saskatījās un nevarēja nociesties nepasmaidījuši. Žora, kuram biedri pārtulkoja Pigastera teikto, nevērīgi iesmējās.
— Katrā ziņā trokšņi ļoti līdzīgi šādas stacijas traucējumiem, — Pigasters jau sāka laipoties, nervozi raustīdams sirmās uzacis.
Vairākkārt, kamēr gatavoja vakariņas, Žora grozīja radioaparāta kloķīšus. Sprakšķēšana neapklusa, bet arī nekļuva stiprāka. Šķita, ka tepat pavisam blakus kādas neredzamas rokas plēš bezgala garu, stingri savilktu audekla gabalu. Cauri vienmuļajai, skaļajai sparkšķēšanai nedzirdēja nevienu staciju.
Ozerovs domīgi lūkojās ugunskurā — kā tur dega sausie karaganas zari. Pirms deviņiem gadiem šādu radiotraucējumu nebija. Ar ko var būt saistītas šīs dīvainas ētera anomālijas? Cik tālu tās izplatās?
Tonakt Ozerovam bija caurs miegs. Sapņos viņš redzēja, ka klaiņā saltā, necaurredzamā miglā. Jābrien pa plūstošām smiltīm, pūš vēji, visapkārt melna tumsa. Taustīdamies viņš atdūrās pret sienu. Tā bija auksta, nelīdzena kā bazalta klints. Ieraudzīja caurumus un spraugas. Caur tām plūda no tālienes dzeltensārta gaisma, un tirkšķēdami plīsa audumi, tikpat apnicīgi tirkšķēdami kā traucējumi radioaustiņās.
«Tas ir sapnis,» Ozerovs domāja un piespieda sevi pamosties.
Bija dziļa nakts. Dziestošajā ugunskurā brīžiem vēl iekvēlojās oglītes. Melnajās, saltajās debesīs spoži dzirkstīja zvaigznes. Vējš norimis, liels klusums pletās pār tuksnesi. Blakus gulēdams, pa miegam ievaidējās Žora, un atkal ne skaņas.
Neizlīdis no guļamā maisa, Ozerovs aizsmēķēja pīpi, gulēja, vērīgi klausīdamies.
Žambals uzkucies nekustīgi sēdēja pie ugunskura, abi rokām aptvēris vinčestera šauteni.
«Aizmidzis,» Ozerovs domāja.
Viņš izslīdēja no guļamā maisa, izstaipījās, paraudzījās augšup un sastinga.
Melnajās debesīs tumši violets, norobežots spīdums. Tas uzplauka ziemeļrietumos virs plato, tad trīsuļojošos viļņos kļuva arvien lielāks, pēc tam atkal bālāks un apdzisa. Drīz plankuma vietā no jauna spoži mirdzēja, zvaigznes, kas nupat vēl šķita blāvas.
«Man būs tikai licies,» Ozerovs domāja un berzēja acis. «Kas tās bija? Halucinācijas, polārblāzma? . . .»
Viņš stāvēja nepakustēdamies, nenovērsdams acis no debess puses, kur pirms brīža parādījās un izzuda sārtimēļais plankums. Uztraukumā Ozerovs vairs nejuta aukstumu, kas vilka pie kauliem. Bet tad debess atkal kļuva asinssārta tanī pašā vietā, kur pirmīt. Sarkanais plankums pletās zvaigžņu vidū kā tāla ugunsgrēka blāzma. Taču ugunsgrēka atspīdums tas nevarēja būt. Mirdzēja pati debess, un cauri sārtenajam plīvuram joprojām spīguļoja zvaigznes.
«Varbūt tas viss man tikai rēgojas?» Ozerovam vēlreiz iešāvās prātā.
Nenolaizdams skatienu no dziestošā plankuma, viņš steigšus pamodināja Žambalu. Mongolis pielēca kājās kā dzelts.
— Skaties tur! —. Ozerovs čukstēja, rādīdams uz tumšo debesi.
Žambals piesvieda vinčestera laidi pie vaiga.
— Nē, nē, nešauj! Tikai skaties! Vai redzi kaut ko?
Žambals blenza ar plati atvērtām acīm un samulsis raudzījās visapkārt.
— Vai debesīs kaut ko redzi? — Ozerovs atkārtoja, baidīdamies izlaist no acīm gandrīz izzudušo plankumu.
— Zvaigznes redzu . . . Daudz zvaigznes, — tikko spēja izteikt Žambals, ar bailēm lūkodamies gan augšup, gan uz Ozerovu.
— Skaties tikai! — Ozerovs pavēlēja. — Tūlīt būs redzams atkal.
Žambals vēlreiz pacēla vinčesteru.
— Šautene te ir lieka. Tikai skaties, — Ozerovs sacīja un izņēma Žambalam no rokām ieroci.
Abi divi ilgi stāvēja, galvas augšup paslējuši, un raudzījās melnajās debesīs. Sarkanīgais plankums vairs neparādījās.
— Uzvelc vateni, — Žambals čukstēja, paskatījies uz Ozerovu. — Salst. . .
Arkādijs pēkšņi atskārta, ka ir pavisam sastindzis. Steigšus iebāza pārsalušās rokas vateņa piedurknēs, uzmeta plecos puskažoku. Viņš nespēja novērst acis no tās debess puses, kur tumsā spoži mirdzēja lielais Gulbja Krusts. Lāgiem Ozerovam šķita, ka debess atkal sāk sārtoties, taču Žambals apgalvoja, ka viņš neko neredzot. Asinssārtais plankums vairs neparādījās.
«Un tomēr tā nebija halucinācija,» Ozerovs domāja. «Esmu pārliecināts, ka virs plato redzēju debesīs kaut ko spīdam. Ja nu šai spīdēšanai un radiotraucējUmiem ir viens un tas pats cēlonis?»
Klusībā sevi sarājis, ka agrāk nav iedomājies par to, Ozerovs ieslēdza radio. Austiņās skanēja vienāda, skaļa sprakšķēšana. Ēterā nekas nebija kļuvis citāds.
Austrumu pamalē jau plauka sārtena blāzma. Ozerovs juta, ka aizmigt vairs nespēs. Vajadzēja apdomāt visu redzēto.
Uzkāris plecā vinčesteru, viņš aši devās pa akmeņaino plakankalni uz rīta pusi, kas vērtās arvien gaišāka. Pirmās vēja sīpas atsteidzās kaut kur no Aizaltaja Gobi bezgalīgajām ārēm, iečabējās sausās zāles ceros. Nogāze, pa kuru kāpa augšup Ozerovs, beidzās ar nelielu terasi. Zemāk rēgojās snaudošo smiltāju tumšie viļņi.
Ozerovs apsēdās uz raupja smilšakmens bluķa, smēķēja, domāja.
Katrā ziņā jāiekļūst plato vidienē, jāapskata plaisas. Ozerovu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, it kā jebkuru brīdi viņš varētu kaut ko atklāt. Jāsper vēl tikai viens solis, jāpaceļ aizkars — un viss kļūs skaidrs.
«Esi mierīgs, savaldies,» viņš sev teica. «Neļaujies fantāzijas plūsmai.»
Spožs gaismas stars pārslīdēja tumšajam smiltājam, pēc tam vēl viens. Ozerovs pielēca kājās. Sirds iepukstējās straujāk. Pagāja daži mirkļi, iekām viņš atskārta, ka tur brauc mašīnas.
«Nervi sāk streikot,» iešāvās prātā.
Viņš. signalizēja ar kabatas lukturīti. Mašīnu prožektori spīdēja aizvien spožāk. Drīz jau varēja dzirdēt rūcam pārpūlētos motorus, kuri tikko spējh virzīt automobiļus pa plūstošajām smiltīm.
Beidzot pirmā mašīna piebrauca pie kraujas pakājes un apstājās.
Ozerovs steigšus nokāpa lejā.
— Kāpēc viens pats tuksneša vidū? — Tumovs tūlīt iesaucās, tikko bija izlēcis no kabīnes.
— Nometne tepat blakus. Nācu jums pretim.
— Kādēļ visu laiku klusējāt? — Tumovs jautāja un tik stipri apkampa Arkādiju, ka, šķiet, tam nokrakšķēja kauli. — Vienu mašīnu aizsūtīju atpakaļ uz mūsu veco nometni.
— Vai jūsu radioaparāts darbojās? — Ozerovs steigšus vaicāja, ar pūlēm atbrīvodamies no drauga skāvieniem.
— Kas tad šim var notikt.
— Ieslēdziet raidītāju! Tūlīt!
Radists izlēca no brezentu pārvilktās kravas kastes, nolika smiltīs zaļu kastīti, izbīdīja antenu, sāka grozīt noskaņošanas kloķīšus. Pēc brītiņa viņa sejā iegulās apmulsums.
— Velns parāvis! — radists murmināja, uzmezdams acis gan Ozerovam, gan Tumovam. — Krāc kā nelabais.
— Skaidrs, — Ozerovs sacīja. — Tātad krāc tikai pie plato. Igor, laikam būsim tikuši uz pēdām.
*
Ekspedīcijas dalībnieki nometni iekārtoja pie karstā avota. Burbuļojošais, gāzēm piesātinātais ūdens bija izskalojis klintīs plaisu ar dziļiem dobumiem un iegarenām bedrēm, gluži kā vannām. Straujās, siltās strūklas gludi nopulējušas ūdens tvertņu sienas. Apakšā zaļgana smilts. Ceļiniekiem ilgi patika laiskoties šajās ērtajās vannās, robaino klinšu dzegu ēnā, lāgiem norijot pa malkam remdenā ūdens, kas pēc garšas atgādināja narzanu.