— Aizritēs gadi, un šeit izveidosies kūrvieta; būs lieli nami, elektrība un saldējuma kioski, — Batsurs sapņaini prātoja. — Katrā ziņā atbraukšu te atpūsties.
— Pagaidām šī ir vienīgā vieta, kuras dēļ bija vērts ceļot uz Gobi, — Tumovs purpināja, lēnītēm izģērbdamies pie kādas «vannas».
Ekspedīcija jau vairākas dienas pētīja vulkāniska plato dienvidu nostūri. Tumovs, Ozerovs un Batsurs kāpelēja pa dziļajām aizām, devās augšā-plakanajās virsotnēs, klaiņāja pa tumšo plaisu labirintu. Dažas plaisas līdz pusei piegruvušas ar melnā, porainā bazalta bluķiem, citas sniedzās ļoti dziļi, stiepās kilometriem tālu, krustojās, sazarojās, izveidojās par dziļiem kanjoniem un plato malās izskatījās pēc baigiem, tumšiem bezdibeņiem. Dažām plaisām varēja viegli pārkāpt, citas bija daudzus desmitus metru platas.
Ekspedīcijas dalībniekiem izdevās apskatīt vairākus tuvākos vulkāniskos konusus. Arī tie bija plaisu sašķelti. Vulkānu krāteri klinšu drupām piebiruši. Nekādu pazīmju, ka te izplūstu vulkānu gāzes, tuksnešainajā plakankalnē ne vēsts no vulkānu pelniem.
Šķita, ka šeit vulkāniskā darbība rimusies jau sensenos laikos, varbūt pirms gadu tūkstošiem. Ģeofiziskie aparāti nekur nekonstatēja iežu palielinātu radioaktivitāti.
Vienīgais, kas satrauca pētniekus, — nemitīgie sprakšķi radiouztvērēju austiņās. Sprakšķus varēja dzirdēt tikai tieši uz plato vai pie tā, traucējumi gandrīz pavisam izzuda divdesmit līdz divdesmit piecu kilometru attālumā no plato, bet visspēcīgāk skanēja pie bazalta iežu kraujas malas. Dziļāk plakankalnes vidienē traucējumu intensitāte nepalielinājās. Vārdu sakot, no bazalta iežiem plūda dīvaini radioviļņi, kas pretēji fizikas likumiem izplatījās nevis uz visām pusēm, bet norobežotā kūlī plūda uz augšu. Jāpiebilst, ka radisti apgalvoja — traucējumi dienu no dienas kļūstot vājāki. Patiešām, jau varēja neskaidri saklausīt Ulanbatoras, Alma-Atas un Urumču radiopārraides. Virs plato naktīs pie debesīm vairs nebija redzams neizskaidrojamais spīdums.
Šī spīduma dēļ Tumovs mazliet pat saķildojās ar Ozerovu. Noklausījies Arkādija stāstījumu, Tumovs kā jau allaž noteikti pateica, ka gaišie plankumi debesīs esot fantāzija, ka Ozerovu maldinājusi redze, un piebilda — acis visiem iekaisušas, no saules un nemitīgajiem vējiem. Sākās strīds: Arkādijs nesavaldījās, nosauca Igoru par tuvredzīgu ziloni, kas negribot skatīties tālāk par savu snuķi. Tumovs apvainojās. Veselu dienu viņi nerunāja viens ar otru, bet pēc tam sāka atkal tērzēt, it kā nekas nebūtu noticis.
Ozerovs jau divas naktis neaizvēra acu, cerēdams vēlreiz ieraudzīt pie debesīm dīvaino spīdumu. Tas vairs neatkārtojās, un Arkādijs jau sāka to aizmirst.
Zvilnēdams siltā ūdens bedrē, Tumovs sapņaini sacīja Batsuram, kura galva rēgojās virs otras «vannas» līmeņa:
— Vēl pāris dienu — un beigsim. Jādodas mājup. Drīzāk uz Maskavu un pie darba! Jāpabeidz disertācija.
— Tātad atgriezīsimies, neko nesasnieguši, — Batsurs nopūtās.
— Nesasnieguši? — Tumovs brīnījās. — Tu atradi svina rūdas iežus; Arkādijs sastādījis lielisku ģeoloģisko karti; es esmu izplunčājies narzana ūdeņos; misters Aloizs Pigasters pārliecinājies, ka raķešu un staru ierīču šeit nav un viņa mākslīgais pavadonis aizgājis pie velna bez mūsu palīdzības. Viss ir ļoti skaisti, tāpat kā Gobi, kad uz to raugās no liela tāluma.
— Bet kāpēc tad mākslīgais pavadonis avarējis?
— Samaitājies viens no tiem desmittūkstoš aparātiem.
— Bet enerģētiskā izlādēšanās Adžbogdo rajonā?
— Vienkārša zemestrīce. Tās šeit nav nekāds retums. Zemestrīču pēdas redzamas ik uz soļa.
— Kamēr mēs šeit esam, zemestrīces nav notikušas.
— Tas ir ļoti labi, — Tumovs piebilda, uzmezdams skatienu nokarenajiem klinšu bluķiem.
— Tomēr daudz kas vēl paliek neizskaidrots, — piemēram, sprakšķēšana, radiopārraides uztverot.
— Par to lai lauza galvu radiotehniķi.
— Nē, Igor Nikolajevič, manuprāt, tas ir ģeologu un ģeofiziķu pienākums.
— Tev pielipuši Arkādija niķi, — Tumovs iesmējās. — Ari tas grib izskaidrot visu, ar ko vien gadās sastapties, aizmirsdams, ka viņa zinātnes nozarei arī ir savas robežas.
— Zinātnei robežu nav, — Batsurs iebilda.
— Draudziņ, nepiesienies pie vārdiem, — Tumovs atmeta ar roku. — Labāk izlasi vēlreiz «Hamletu». Tur Horācijs šinī sakarā saka princim tīri gudru frāzi.
— Jūs laikam domājat par prinča vārdiem, ar kādiem viņš vēršas pie Horācija: «Jā, Horācij, ir debesīs un zemē tādas lietas, ko tava zinātne pat nesapņo!» Bet kopš tā laika jau pagājuši septiņsimt gadi…
Tumovs iekrekšķējās.
— Uzvarēt uzvarēji, bet pārliecināt nevarēji, — viņš nomurmināja, kāpdams no «vannas» un apņemdams sev apkārt pūkainu peldpalagu. — Lai tu nedomātu, ka šajā Gobi tuksnesī esmu kļuvis galīgi stulbs, — viņš turpināja un apsēdās uz akmens, — pateikšu tev kā noslēpumu, ka visas tā sauktās Adžbogdo miklas izskaidrojamas ļoti vienkārši. Melnais bazalta plato uzsūc milzīgu vairumu saules staru enerģijas.
Plato kļuvis par īpatnēju šīs enerģijas kondensatoru. Tas ir sarežģīts un pagaidām vēl neizpētīts process.
Plato ieži, acīm redzot, ne vien uzkrāj, bet arī kaut kā pārveido saules enerģiju un ārējo faktoru ietekmē, piemēram, kosmisko izstarojumu ietekmē, spēj šo enerģiju raidīt atpakaļ kā daļiņu plūsmas un viļņu impulsus. Iespējams, ka virs šā plato strāvo nepārtraukta enerģijas atdeves plūsma, kura aiziet starpplanētu telpā. Šinī plūsmā liela nozīme ir arī radioviļņiem, kurus uztvēra mūsu aparāti un kuri izveidoja traucējumu lauku plato tuvumā. Nav pat izslēgts, ka šī «atdeves plūsma» iedarbojusies uz dažiem pavadoņa aparātiem, izsitusi tos no ierindas un galu galā amerikāņu mākslīgais pavadonis gājis bojā. Šis plato sen ir miris kā daļa no Zemes vulkāniskā aparāta, bet šis plato dzīvo kā milzīgs Saules enerģijas kondensators, kas pastāvīgi uzlādējas un izlādējas. Procesi, kuri notiek šinī sakarā, jāpēta laboratorijās, un tikai pēc tam zinātniekiem jāierodas šeit ar gatavām receptēm un instrumentiem un šeit šie procesi jāpārbauda.
Jūs, ģeologi, skatieties tikai lejup un visu pūlaties izskaidrot ar Zemes iekšējo aktivitāti. Jūs aizmirstat, ka blakus atrodas Saule — mūsu saules sistēmas visu dzīvo un aktīvo spēku avots. Zeme ir puteklītis, kurā mīt daļa no Saules siltuma. Pat nomiris šis puteklītis saglabās dzīvību uz savas virsmas, kamēr vien Saule plūdinās kosmiskajā telpā enerģijas straumes.
— Ģeologi varētu jums daudz ko iebilst, — Batsurs uzmanīgi ieteicās.
— Tāpēc jau es par šādiem tematiem ar Arkādiju vairs nerunāju, — Tumovs sacīja. — Kam vajadzīgi veltīgi strīdi! Mūsu viedokļi ir pilnīgi pretēji. Laiks un izmēģinājumi pierādīs, kurā pusē taisnība…
*
Misters Pigasters katru vakaru uzstāja, ka jāizpētot lamaistu klostera drupas, par kurām bija stāstījis Ozerovs. Beidzot viņi nolēma braukt tūlīt, tiklīdz ģeologi pabeigs plankankalnes dienvidu daļas apskati.
Pats Pigasters, līču ločiem izbraukājies pa tuksnesi gar plakankalnes malu un kopā ar Ozerovu iegājis dažās aizās, pēc turpmākajiem braucieniem nepavisam vairs netīkoja. Viņš nespēra ne soli laukā no apmetnes, ik dienas vairākkārt plunčājās minerālūdens «vannā» un, kad laiks kļuva vēsāks, diktēja garas vēstules un pārskatus savam nerunīgajam palīgam. Ozerovs un Batsurs katru rītu devās uz plakankalnes vidieni kopā ar kolektoriem un ņēma līdzi radiometriskos aparātus. Parasti viņi atgriezās lielā tumsā. Atbildot uz Tumova vaicājošo skatienu, Ozerovs drūmi nogrozīja galvu.