— Šaujiet vēlreiz! — Pigasters lūdzās.
— Nav vajadzīgs, — Batsurs atteica, bāzdams pistoli makstī un pieliekdamies pie amerikāņa. — Leopards ir beigts un pagalam. Bet kas kaiš jums?
— Man ir tāda sajūta, it kā es būtu saplosīts gabalos, — vaidēdams čukstēja misters Pigasters un vēl šķielēja uz sniega leopardu, kas gulēja turpat blakus.
Ievainoto amerikāni apskatot, izrādījās, ka visvairāk cietusi tikai viņa jaka un bikses. Pats misters Pigasters bija ticis cauri ar dažiem sekliem ieskrambā jumiem krūtīs un galvā. Batsurs atsēdināja amerikāni pie sienas, aši pārsēja ieskrambājumus ar kabatas lakatiņiem un krekla strēmelēm.
Misters Pigasters nespēja vairs nostāvēt. Kājas viņam grīļojās, zods nevarīgi slīga uz krūtīm. Viņš trīcēja no galvas līdz kājām kā visniknākajā drudzī.
Neko daudz nedomādams, Batsurs pārsvieda amerikāni sev pār plecu un nesa uz mašīnu.
«Kur palicis Ozerovs?» Batsurs brīnījās un elsdams stiepa misteru Pigasteru. «Vai tiešām Ozerovs nav dzirdējis kliedzienus un šāvienu?»
Aiznesis amerikāni līdz mašīnai, Batsurs uzstūma viņu uz pakaļējā sēdekļa un iebrauca gaziku kraujas ēnā. Pēc tam, nelikdamies ne zinis par mistera Pigastera iebildumiem, ielēja viņam mutē dūšas atgūšanai krietnu pprciju konjaka un devās iekšā drupās, lai sameklētu Ozerovu.
Naglām apkaltie Batsura zābaki skaļi klaudzēja uz akmens plāksnēm; soļi dobji atbalsojās šaurajos, krēslainajos gaiteņos. Batsurs pilnā balsī sauca Ozerovu. Neviens neatbildēja.
«Vai tiešām arī Ozerovam kaut kas noticis šajā nolādētajā klosterī?» mongolis domāja, un viņam uzmācās šausmas. «Mums nevajadzēja izklīst…»
Kaut kur tālu drupās skanēja dīvains troksnis, šķiet, kāds nāca, kājas šļūkādams. Batsurs apstājās, klausījās. Jā, tur kāds lēnītēm nāca basām kājām. Pa drupu labirintu tuvojās gausi soļi. Ozerovs tas nevarēja būt, viņam, tāpat kā Batsuram, kājās naglām apkalti zābaki. Bet kas tad?
Par spīti lielajam karstumam, Batsuram pārskrēja pār muguru viegli šermuļi. Sataustījis kabatā pistoles spalu, mongolis paslēpās aiz stūra. Soļi pamazām kļuva skaļāki.
*
Uzkāpis uz kraujas malas, Ozerovs redzēja, ka ari Un ir drupas. Aptēstu akmeņu celtņu atliekām pilns liels laukums. Aizsargmūru šeit nebija; stāvās nogāzes neļāva nelūgtiem viesiem netraucēti piekļūt pie klostera.
Šur tur rēgojās pa pusei aizgruvušas pazemes ejas.
«Vesela pamesta pilsēta,» Arkādijs domāja, staigādams pa drupu lauku.
Viņš aizgāja līdz plakankalnes ziemeļu malai. Tā pēkšņi beidzās pie vairākus desmitus metru augstas, stāvas terases. Apakšā tālu jo tālu pletās tuksnesis. Cauri smiltājiem un takiriem kā smalki pavedieni stiepās gazika riepu iespiestās pēdas. Vienīgās pēdas bezgalīgajā smiltājā. Šis pavediens stīdzēja uz ziemeļiem — tur, kur dienvida bula dūmakā tik tikko vīdēja Munhcastuli baltā, asā smaile.
Vērodams plakankalnes kraujas, Ozerovs tajās pamanīja vairākas šauras, garas spraugas — nebija šaubu, ka tās ir cilvēku izkaltas. Spraugas izskatījās pēc šaujamlūkām un, šķiet, bija savienotas ar kādām pazemes telpām plato iekšienē. No kraujas tajās iekļūt nebija iespējams. Turklāt spraugas likās pārāk šauras, lai pa tām varētu ielīst cilvēks.
Ozerovs panācās atpakaļ uz drupām un pamatīgi apskatīja pusaizgruvušās ejas, kas veda uz pazemi. Viena eja nebija tik ļoti aizgruvusi kā citas, un Arkādijam pat šķita, ka nesen kāds to attīrījis. Lielākie bluķi pievelti pie sienām, smilšu bija maz.
Viņš ieslēdza elektrisko lukturīti un droši iegāja pazemē. Seju skāra tikko jūtams caurvējš. Tātad bija otra ieeja, vai arī vējš vilka pa apakšzemes telpu no kraujas malā redzētajām šaujamlūkām. Apgaismodams taku ar spēcīgu gaismas staru, Arkādijs neatlaidīgi devās uz priekšu. Klintīs izcirstais gaitenis bija tik augsts, ka varēja iet nepieliecoties. Ozerovs pagāja garām vairākiem gaiteņa nozarojumiem, orientēdamies pēc vēja pūsmas, kas kļuva arvien jūtamāka. Uzmetis acis kompasa šautrai, Ozerovs redzēja, ka pazemes gaitenis ved uz ziemeļiem.
Beidzot priekšā sāka balsnēt pelēcīga gaisma. Ozerovs iegāja platā lokveida galerijā.
Galerijas ziemeļu sienā rēgojās šaujamlūkas, kuras viņš pirmīt pamanīja, no plakankalnes malas skatīdamies. Pa spraugām pazemē iespīdēja spožas dienas gaismas kūļi. Un tomēr tās nebija šaujamlūkas. Spraugas bija izcirstas gandrīz pieci metri biezā klintssienā un platumā nepārsniedza divdesmit centimetrus. Spraugu vertikālās sienas gludi nopulētas. Bet pats galvenais — pa šīm «šaujamlūkām» nevarēja redzēt ne kraujas pakāji, ne tuksnesi — saskatāma tikai debess.
Tā nu gan bija mīkla … Ar milzīgām pūlēm cilvēki izcirtuši klintssienā spraugas, nopulējuši to sienas. Bet pa spraugām nav redzams nekas cits kā tikai zila debess, kas plešas pār tuksnesi.
Un tomēr pa šiem dīvainajiem «logiem» kaut kas ir vērots. Iepretim katrai spraugai gaiteņa klints sienā bija izkalts sols.
«Seno laiku zvaigžņu lūkotava?» Arkādijam pazibēja apziņā doma. «Bet diez vai? Pa spraugām bija iespējams vērot debesi tikai savus desmit vai divpadsmit grādus virs apvāršņa. Ja nav nekādu instrumentu, tad debess spīdekļu novērošana tik zemu ir gauži nepietiekama.»
Bija pavisam piecas spraugas. Katrā pēc kārtas ielūkojies, Ozerovs pamanīja, ka tās cita citai nav gluži paralēlas. Pa austrumu spraugu varēja redzēt sniegiem vainagoto Munhcastuli smaili, pa citām spraugām — vienīgi debesi.
Mirkli pasēdējis uz ikviena akmens sola, kas atradās iepretim katrai spraugai, Arkādijs pamanīja, ka vērotāja galvas augstumā sienā iekalti robi. Visvairāk robu bija blakus vidējam solam. Arkādijs šeit saskaitīja pāri par trīssimt robu vairākās rindās. Nebija šaubu, ka tie iekalti dažādos laikos. Augšējie robi šķita ļoti seni un bija vairs tikko saskatāmi. Apakšējie likās daudz jaunāki. Katram piektajam robam apkārt nemākulīgi iegrebts aplis.
«Mīkla,» Ozerovs domās atkārtoja. «Būtu labi, ja varētu to atminēt.»
Ieskicējis piezīmju grāmatiņā pazemes telpu, «šaujamlūku» izvietojumu, iezīmējis grāmatiņā robus un <ip|us, Arkādijs devās atpakaļ pa tumšo gaiteni un bez kļūmēm izgāja uz plakankalni.
Tūlīt viņš vēl nekāpa lejā pie klostera drupām, bet piegāja pie plakankalnes dienvidu malas, lai uzmestu acis gazikam. Bet mašīnas pie aizgruvuma vairs nebija. Ozerovs izbrīnā paraudzījās visapkārt. Auto bija iebraukts aizas dienvidu klints ēnā, un ap gaziku slaistījās garš cilvēks, no galvas līdz kājām ietinies baltā drānā. Arkādijs labu brīdi neatlaidīgi raudzījās lejup. Baltais ērms arvien vēl staigāja ap mašīnu.
«Ļoti dīvaini,» ģeologs brīnījās. «Kas tas varētu būt?»
Aizgājis līdz kraujā iecirstajiem pakāpieniem, Ozerovs steigšus devās lejā.
Klostera pagalms bija tukšs. Ozerovu pārņēma šaubas, viņš apstājās.
«Skriet pie mašīnas vai sameklēt biedrus?»
Pēkšņi aiz dārza mūra atskanēja balsis. Viens no runātājiem bija Batsurs, otrs — kāds svešinieks, tā balss bija ķērkstoša, trīcoša. Viņi abi runāja, pareizāk sakot, kliedza mongoliski.
Ozerovs pa nodrupušajiem akmens bluķiem uzrāpās uz žoga un palūkojās dārzā.
Batsuram acis zaigoja lielā niknumā, un viņš mācā"> virsū dīvainam, skrandās tērptam cilvēciņam. Tas pārbijies kāpās atpakaļ un purpināja it kā taisnodamies, it kā draudēdams.
Ozerovs nolēca no mūra žoga un uzsauca Batsuram.
Jaunais mongolis paskatījās atpakaļ un priecīgi iekliedzās. Viņš jau gribēja skriet pretim Ozerovam, bet, pamanījis, ka skrandainis grasās mukt projām, notvēra viņu aiz stērbeles un stiepa sev līdzi.