Vakariņas ēdot, Arkādijs īsos vārdos pastāstīja par braucienu. Tumovs klausījās un klusēja. Pat vēsts, ka Pigasters pēkšņi sācis runāt krieviski, šķiet, neradīja Igorā izbrīnu.
Kad Ozerovs savu stāstu bija beidzis, Tumovs klusēdams izņēma no karšu somas un nolika uz galda kādu priekšmetu.
Tas bija diezgan prāvs, plakans caurspīdīga kristāla gabals. Elektriskās spuldzes gaismā kristāls iedzirkstījās visās varavīksnes krāsās.
— Tik liels dimants! — Batsurs pavisam pārsteigts iesaucās. — No kurienes?
Ozerovs paņēma kristālu un ļoti uzmanīgi aplūkoja.
— Ja šis tiešām ir dimants, — viņš beidzot sacīja, — tad neapšaubāmi vislielākais, kāds jebkad atrasts uz mūsu Zemes. Šī plāksnīte sver apmēram kilogramu. Kur tā atrasta?
— Žora to šodien atradis starp oļiem vienā no plakankalnes aizām.
— Nepavisam nav apdilusi, — Ozerovs piebilda. -— Visas šķautnes asas. Vai atrasts viens pats dimants?
— Protams. Šādi dimanti dučiem apkārt nemētājas.
Ozerovs iedeva spīguļojošo kristālu Batsuram. Jaunais ģeologs aiz sajūsmas paklakšķināja mēli.
— Nu? — Tumovs vaicāja.
— Apbrīnojams dimants, — Batsurs teica, un satraukumā viņa balss iedrebējās.
— Arkādij, bet ko sacīsi tu?
Ozerovs vēlreiz paņēma kristālu, ilgi vēroja tā šķautnes un plaknes caur lupu, smagi nopūtās un uzlika kristālu uz galda.
— Nezinu, kas tas tāds ir, — viņš teica, — bet, manuprāt, dimants gan nav.
Tumovs tīri vai palēcās no sēdekļa. Pakampis ar vienu roku visās varavīksnes krāsās dzirkstošo kristālu un otrā rokā pelēcīgu minerāla plāksnīti, viņš tās piegrūda Arkādijam pie acīm un kliedza:
— Šis ir korunds — cietības ziņā dimanta tuvākais kaimiņš, tu to labi zini. — Paskaties! — Viņš ar spožā kristāla šķautni vilka svītru uz korunda plāksnītes. Radās dziļa rieviņa asām malām. — Redzi nu! Neesot dimants? Bet korundu griež kā sviestu . . .
Ozerovs vēlreiz paņēma mirdzošo kristālu, atkal apskatīja to, ieskrāpēja svītru korundā un atdeva kristālu atpakaļ Tumovam.
— Un tomēr dimants tas nav, — viņš nešaubīgi atkārtoja. — Šī viela daudz cietāka nekā dimants. Atkal viena mīkla …
*
Veselas trīs dienas ekspedīcijas dalībnieki meklēja vēl kādu drumslu no apbrīnojamā minerāla, ko Tumovs bija nosaucis par dimantu, bet meklējumi bija nesekmīgi. Ne aizās izžuvušo gultņu oļos, ne zaļganbrūnajās smiltis nemanīja ne to vismazāko dīvainā minerāla graudiņu.
Ozerovs pirmais ierunājās, ka meklēšana jāpārtrauc.
Jānoskaidro vispirms, kas tas ir par minerālu,— viņš pārliecināti sacīja, — un tikai pēc tam jāmeklē. Varbūt šai vielai nav nekā kopēja ar plakankalnes iežiem.
Misters Pigasters pēc atgriešanās nometnē nenāca laukā no savas telts. Sekretāram viņš lika, lai tas pasakot Tumovam, ka viņš esot ar mieru parakstīt protokolu jebkurā brīdī.
Vecā klostera sarga mūžs strauji gāja uz beigām. Ārsts necerēja viņu dzīvu aizvest pat līdz tuvākajai slimnīcai. Vecais neēda vairs ne kumosu, gulēja kā koka gabals, vienaldzīgs pret itin visu. Uz jautājumiem neatbildēja, acis vaļā nevēra. Ozerovs un Batsurs visvisādi pūlējās piedabūt, lai viņš ko parunā, bet velti. Pirmajās dienās vecais vēl kaut ko čukstēja, bet tad cieši saknieba lūpas un apklusa.
Ceturtajā dienā pēc zinātnieku atgriešanās no klostera izbeidzās radiotraucējumi. Radistiem izdevās nodibināt sakarus ar Tonhilu un paziņot, ka ekspedīcijas nometnē atrodas smagi sasirdzis cilvēks, kas steidzami jāievieto slimnīcā.
Otrā rītā Zunduins Očirs atbildēja ar radiogrammu un lūdza iekārtot nometnes tuvumā laukumu, lai tajā varētu nolaisties sanitārā lidmašīna.
Tumovs tūlīt aizbrauca izraudzīt lidmašīnas nolaišanās vietu.
Ozerovs sēdēja teltī un domīgi šķirstīja lauka dienasgrāmatu lappuses. Pa durvīm pabāza galvu Batsurs.
— Neko neesmu izdomājis, — Arkādijs atbildēja uz jaunā ģeologa vaicājošo skatienu. — Vesela čupa savrupu vērojumu un faktu. Daudzi no tiem apšaubāmi. Trūkst paša galvenā. Nekad vēl pats sev neesmu licies tik nevarīgs.
— Ja vecais sāktu runāt… — Batsurs piebilda un nopūtās.
— Laikam gan viņš paņems sev līdzi kapā to, ko zina. Turklāt jājautā — vai viņš vispār zina kaut ko svarīgu.
— Ja mēs vēl paliktu šeit vienu vai divas nedēļas? — Batsurs ierosināja, pārbaudoši lūkodamies uz Ozerovu.
— Ko mēs te darītu?
— Turpinātu plakankalnes pētīšanu.
Ozerovs šaubīdamies pagrozīja galvu un piecēlās no galda.
— Pēc dažām stundām ieradīsies lidmašīna, — Batsurs sacīja.
Viņi izgāja no telts. Vēja nebija. Sausa, smacējoša tveice ieskāvusi tuksnesi. Karstums strāvoja no duļķainās zilivioletās debess, karstums dvesa no nokaitušās, akmeņainās zemes, karstums plūda no tuvējām melnibrūnajām kraujām.
Ārsts kopā ar kādu strādnieku iekārtoja virs sanitārās telts baltu sauljumu.
— Tādas svelmes vēl nav bijis, — teica ārsts, pavērsdams augšup sviedriem noplūdušo seju. — Dzeru un svīstu, svīstu un dzeru.
— Kā šodien jūtas jūsu pacients? — Ozerovs vaicāja.
— Ar vienu kaju viņš ir jau tur… — Ārsts izteiksmīgi savieba seju. — Otru kāju noturu uz bedres malas ar iešļircinājumiem. Tomēr tas ir tikai dažu stundu jautājums.
— Pēc jūsu domām — kāpēc viņš mirst?
Ārsts noņēma platmali un slaucīja ar kabatas lakatiņu nosvīdušo pliko pauri.
— Es varētu jūs apstulbināt ar desmitiem diagnožu, starp kurām pirmajā vietā būtu vecums, vispārējs spēku izsīkums, bet… — ārsts apklusa.
— Bet? … — Ozerovs jautājoši atkārtoja.
Ārsts samulsis nopūtās.
— Nevaru šeit izdarīt nepieciešamās analīzes; manas domas ir tikai hipotēze un varbūt visai pārdroša. Manuprāt, večuks mirst no staru slimības.
Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.
No telts atskanēja kluss vaids. Ārsts pašķīra marles aizkaru un iegāja tumšajā durvju ailē. Ozerovs un Batsurs viņam sekoja.
Vecais gulēja nepakustēdamies. Viņš bija tik izģindis, ka kaulu apveidi nojaušami pat cauri plānajam palaga audumam. Šķita — saliekamajā gultiņā ielikts cilvēka skelets. Vecā vira acis bija aizvērtas, bet lūpas brīžiem lēnītēm kustējās. Ārsts saņēma nevarīgo roku, sataustīja pulsu. Ozerovs un Batsurs pieliecās gluži klāt pie slimnieka sejas, cenzdamies saprast, ko čukst bālās lūpas.
— Šķiet, viņš kādu sauc? — Ozerovs sacīja un palūkojās uz Batsuru.
— Csst, — jaunais mongolis viņu aprāja. — Tas laikam tā zēna vārds. Ja mēs pamēģinātu? …
— Cambin! — večuks atkal čukstēja.
Batsurs saudzīgi, bet noteikti pastūma nost no slimnieka gultiņas ārstu un Arkādiju, nometās uz ceļiem, uzlika roku uz slimnieka krūtīm.
— Es esmu Cambins, — klusi, bet skaidri viņš teica mongoļu valodā. — Esmu atgriezies pie tevis. Vai tu dzirdi?
Vecā sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.
— Tu esi dzīvs. .. Pērkondārdu gari tevi, puisīt, nav nobendējuši? . .. Tu iekāpi Dārdu aizas rīklē un esi atgriezies sveiks un vesels… Tagad nomiršu mierīgu prātu. .. Vai atradi pērkondārdu garu svētās, mirdzošās plāksnes?…
— Atradu … — Batsurs atbildēja.