— Puisīt, nevienam nesaki nekā par to. Neizpaud veco Gobi noslēpumu uzplijīgiem ļaudīm. Ja viņi uzzinās Dārdu aizas noslēpumu, Gobi novadu piemeklēs lielas nelaimes … Paslēp to, ko esi atradis. Steidzies uz Atasula alām … Pazemes templī noliec savu guvumu pie Lielā Lamas tēla kājām. Blakus tai vienai spožajai plāksnei… Vai atceries? Tempļa sienā iecērt uzrakstu … Arī tu esi veicis varoņdarbu, iekļuvis Dārdu aizā. Lai saglabājas tavs vārds . .. izredzēto vidū … Es aizeju … Tu stāsies manā vietā . . . Paies piecas ziemas, un pērkondārdu garu trakošanas dienā tev… tev vajag…
Večuka balss skanēja arvien klusāk un beidzot apdzisa pavisam. Brīdi lūpas vēl kustējās, bet bez skaņas. Tad tās nodrebēja. Izžuvušais augums tikko manāmi sarāvās un sastinga.
Batsurs satraukti nopūtās un piecēlās kājās.
Ārsts piegāja, noliecās pār slimnieka gultiņu.
— Pagalam, — viņš teica, pasliedams galvu. — Vai sapratāt, ko viņš tur murgoja?
— Vārdus sapratu, bet jēgu gan ne, — Batsurs atbildēja. — Arkādij, un tu?
— Visus vārdus nesapratu, bet, liekas, noskārtu to nozīmi. Kas ir Atasula?
— Tas ir klinšains apvidus Aizaltaja Gobi dienvidu daļā, kādus divsimt kilometrus uz dienvidaustrumiem no šejienes. Tas apvidus gandrīz nemaz nav izpētīts.
— Uz turieni būs jāaizbrauc, — Ozerovs apņēmīgi sacīja. — Ja viss, ko dzirdējām, nav tikai murgi, varbūt Atasulā radīsim atrisinājumu šai noslēpumu virknei. Citādi būs jāpagaida pieci gadi, veseli pieci gadi, Batsur.
— Kāpēc pieci? — jaunais mongolis brīnījās.
— Pateikšu vēlāk . .. Biedri ārst, noslēpumaino pērkondārdu garu pēdējā priestera līķis ar lidmašīnu jāaizved uz Ulanbatoru. Lai notiek kas notikdams, bet jāuzzina, kāds ir vecā vīra nāves tiešais cēlonis. Batsur, iesim! Mums jāsastāda turpmākās rīcības plāns.
*
Augstu debesīs parādījās lidmašīna. Apmetuši vairākus lokus virs plakankalnes un nometnes, tā slīdēja lejup. Tumovs, Ozerovs un Batsurs, neliela takira malā stāvēdami, nepacietīgi gaidīja.
Tumovs nervozi kodīja apdzisuša cigāra galu. Batsurs, elpu aizturējis, nenolaida acu no sudrabotās mašīnas, kas strauji tuvojās zemei. Takira līdzenās gultnes platums nepārsniedza trīssimt metrus. Tālāk sākās plūstošas smiltis.
— Kāpēc vēl nenolaižas? — Batsurs iesaucās, redzēdams, ka lidmašīna aizslīd tieši virs takira virsmas. — Pie smilšu kāpām nepaspēs nobremzēt.
— Pārbauda nolaišanās laukumu, — Ozerovs mierīgi skaidroja. — Apmetis vēl vienu līkumu un tad nolaidīsies.
Šoreiz šādām ceremonijām pārāk maz laika, — Tumovs, zobus sakodis, sacīja. — Ceļas vējš. Paskatieties, kā kūp smilšu kāpas . . .
Lidotājs uzstūrēja lidmašīnu gaisā, un tā pazuda aiz smilšu vaļņiem. Pēc brītiņa mašīna parādījās takira otrā pusē un tūlīt laidās zemē. Riteņi skāra līdzeno, mālaino zemi; lidmašīna palēkdamās aizripoja pāri visam takiram un apstājās dažus metrus no smilšu kāpas mēles.
Tumovs un Batsurs atviegloti nopūtās.
Kabīnes durvis atvērās, un grīļodamies izkāpa Zunduins Očirs. Viņam sekoja divi vīri baltos virsvalkos, stiepdami no kabīnes brezenta nestuves.
— Te nemaz nav vēja? — Očirs brīnījās, spiezdams roku sagaidītājiem. — Bet augšā vienas vienīgas šausmas. Domāju, ka nemaz neatlidosim.
— Arī šeit drīz sāksies smilšu vētra, — Tumovs sacīja. — Jāpasteidzas.
— Kur ir slimnieks?
Tumovs īsos vārdos pastāstīja par pēdējo dienu notikumiem. Očirs klusēja un māja ar galvu.
— Visu izdarīšu, — viņš teica, kad Tumovs bija beidzis stāstīt. — Vecā vīra līķi nogādāšu Ulanbatorā medicīnas institūta klīnikā. Kurš no jums lidos man līdzi? Cik es saprotu, darbus esat beiguši.
— Paldies par jūsu gādību, — Tumovs sacīja.
— Man kopā ar karavānu jāatgriežas uz Tonhilu. Bet ģeologi, — Tumovs pamāja uz Ozerovu un Batsuru, — grib pāris nedēļu vēl palikt šeit. Viņiem radušās savas problēmas — tīri ģeoloģiskas. Ja jūs neiebilstat — atstāšu viņiem vienu mašīnu un dažus strādniekus.
— Lūdzu, — Očirs pasmaidīja. — Mūsu republika ar to tikai iegūs. Varat palikt šeit tik ilgi, cik ilgi vēlaties. Komandējumi un pilnvaras tiks pagarinātas.
— Tātad nolemts, — Tumovs pikti sacīja. — Ja Gobi tuksnesis viņiem vēl nav apnicis, lai viņi paliek. Savus uzskatus izsacīdams, piebildīšu, ka Ozerova un Batsura iedomu atzīstu par nejēdzīgu un bīstamu. Viņi grib braukt tālāk uz dienvidiem, uz pilnīgi neizpētītu Aizaltaja Gobi daļu. Jums, biedri Očir, vēl būs jāorganizē glābšanas ekspedīcija.
— Kad draugiem sirdis vienotas, tad viņiem bīstams nav pat Gobi tuksnesis, — Očirs nopietni teica.
— Biedri, brauciet mierīgi. Ja palīdzība būs vajadzīga, mēs to sniegsim.
— Biedri Očir, jūs varat padarīt vēl vienu labu darbu, — Tumovs piebilda. — Paņemiet līdzi amerikāni. Viņam Gobi jaukumi jau līdz kaklam; protokolu misters Pigasters parakstīja, un, jo drīzāk viņš pazudīs no šejienes, jo labāk.
— Lūdzu, — Očirs paklanījās. — Jāpaskubina, lai viņš ātrāk sāpošās.
— Brauksim uz nometni, — Tumovs uzaicināja.
Ozerovs pārmija ar Batsuru dažus vārdus un panāca Očiru.
— Kamēr Pigasters saposīsies, vai jūs neatļautu izmantot jūsu lidmašīnu? Mēs abi, — Ozerovs pamāja uz Batsuru, — no gaisa gribētu apskatīt vienu vietiņu. Lidojuma ilgums nepārsniegs pusstundu.
Očirs šaubīdamies paskatījās uz lidotāju. Tas smagi nopūtās.
— Vaļsirdīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai pratīšu vēlreiz nolaisties uz šā plankumiņa. Bet, ja tas nepieciešams, varu pamēģināt.
— Tas ir ļoti nepieciešams, — Ozerovs apgalvoja.
— Risks jau nav nemaz tik liels, — lidotājs pasmīnēja. — Pat sliktākajā gadījumā pavisam nenositīsimies. Tikai jums, biedri ministra vietniek, tad būs jātiek laukā no tuksneša ar viņu karavānu.
— Lido! — Očirs sacīja.
Ozerovs un Batsurs tūlīt skrēja uz lidmašīnu.
— Fanātiķi, — Tumovs norūca.
Očirs smaidīja un klusēja.
*
Pēc pusstundas misters Pigasters un viņa nerunīgais sekretārs jau bija lidmašīnas nolaišanās laukumā. Viņiem nopakaļ pie takira piebrauca vēl dažas mašīnas. Lidmašīnu aizvadīt bija sapulcējušies visi ekspedīcijas dalībnieki.
Očiram viņi deva steigā uzrakstītas vēstules. Tumovs lāgu lāgiem satraukti raudzījās uz debesīm. Lidmašīnas rūkoņa vēl nebija dzirdama. ,
Vējš pūta stiprām brāzmām; smilšu kāpas kūpēja arvien vairāk. Sārtenā saules ripa blāvi spīdēja cauri dzeltganējai putekļu dūmakai.
Lidmašīna parādījās negaidīti. Tā aizdrāzās tieši virs sapulcējušos galvām, un pēc brītiņa mašīnas riteņi pieskārās pie zemes.
Ozerovs un Batsurs izkāpa no kabīnes. Arkādijs, kā jau allaž, izskatījās gauži mierīgs un nāca, cieši iekodis zobos apdzisušu pīpi. Batsura melnīgsnējā seja aiz uztraukuma bija bāla.
Ozerovs klusēdams paspieda roku lidotājam un piegāja pie Očira.
— Vai apskatījāt visu vajadzīgo? — diplomāts painteresējās.
— Pa daļai apskatījām un ļoti,pateicamies jums par izpalīdzību, — Arkādijs atbildēja un aizsmēķēja pīpi.
— Ienesiet lidmašīnā mirušo, — Tumovs pavēlēja.
— Kungi, kungi! — Pigasters uztraucās. — Vai šinī lidmašīnā vedīs līķi? Tad mēs nelidosim. Vai nu mēs, vai līķis!