— Pigastera kungs, es ļoti ļoti nožēloju, bet otrreiz lidmašīna šeit nevarēs ierasties. Arī es braukšu ar šo lidmašīnu un atļaujos piebilst. . .
— Uz zārka sēdēdams, nekad neesmu lidojis un nelidošu, — Pigasters aizsvilās. — Neaizmirstiet, ka esmu Savienoto Valstu pārstāvis.
— Pigastera kungs, — Očirs vēlreiz atsāka, — apstākļi tā sagadījušies, ka mums jāsteidzas. Baidos, ka pēc pusstundas lidmašīna vispār vairs nevarēs pacelties.
— Savu vārdu esmu teicis un no tā neatkāpšos, — amerikānis atcirta. — Bet jūs tagad izlemiet. . .
Viņš apsēdās uz kofera un sakrustoja uz krūtīm garās rokas.
Očirs sāka šaubīties; viņš jautājoši paskatījās uz Ozerovu, pēc tam uz Tumovu.
Nerunīgais sekretārs pieliecās pie mistera Pigastera auss un kaut ko klusītēm sacīja.
— Nē! — Pigasters skaļi atteica. — Vai nu es, vai tas līķis!
Mongoļu strādnieki, sapratuši, kas te notiek, sačukstējās, nespēdami apvaldīt sašutumu. Lidotājs bažīgi raudzījās gan uz debesīm, gan uz Očiru.
— Varbūt ārsti varētu izdarīt sekciju šeit, uz vietas? — Očirs klusu jautāja Ozerovam. — Pēdējā brīdī man negribētos sarežģīt situāciju.
— Pagaidiet, — tikpat klusu atbildēja Ozerovs. — Pamēģināšu viņu pierunāt. . . Pigastera kungs, — Ozerovs franciski uzbilda amerikānim. — Vai drīkstu palūgt jūs uz pāris vārdiem?
— Lūdzu, — vīzīgi, bet ar izbrīnu atbildēja amerikānis un piecēlās no sava kofera.
Viņi pagāja sāņus.
— Očira kungs tomēr priekšroku dod līķim, — Ozerovs pavisam mierīgi sacīja. — Viņš to lūdza jums pateikt. Ja vēlaties, varat atgriezties nometnē . ..
Pigasters galīgi pārsteigts pakāpās soli atpakaļ. Aiz dusmām viņam aizrāvās elpa.
— Es, es . .. — viņš ierunājās angliski.
— Bet es domāju, ka jums tādu nieku dēļ nevajadzētu vilcināties ar aizbraukšanu, — Ozerovs aukstasinīgi turpināja, nenolaizdams acu no amerikāņa. — Atceļš, automašīnā braucot, būs ilgs un nogurdinošs. Mans draugs Batsurs un es jutīsimies gauži nelaimīgi to neērtību dēļ, kādas jums varbūt nāksies pārciest. Tāpēc mēs lūdzam, lai jūs lidojat. Turklāt Vašingtonā priekšniecība, šķiet, gaida ierodamies jūs ar ziņojumu. Vai vērts padarīt jūsu šefus tik nepacietīgus . , .
Pigastera uzacis nervozi sarāvās un sastinga. Acīs pavīdēja bailītes.
— Kā jūs teicāt? — viņš pārjautāja.
— Es teicu, ka vecā vīra līķi aizvedīs ar šo lidmašīnu. Un man šķiet, ka arī jums nav iemesla vilcināties ar aizceļošanu. . . Tumova kungs apgalvo, ka drīz sākšoties rudens smilšu vētras. Jūs labi zināt, cik nejaukas ir smilšu vētras Gobi dienvidos.
Pigasters klusēdams kodīja plānās lūpas. Liekas, viņš gaidīja, vai Arkādijs neteiks vēl kaut ko.
Ozerovs bez steigas aizsmēķēja pīpi, ievilka krietnu duinu. Vējš svilpoja aizvien negantāk, strūklām raudams nost no kāpu mugurām smiltis.
Amerikānis klusēja. Ozerovs tikko jaušami paraustīja plecus un pagriezās uz projām iešanu.
— Ozerova kungs, pasakiet visu līdz galam, — Pigasters klusi ierunājās. — Lāgā nesapratu jūsu vārdu zemtekstu. Spēlējiet ar atklātām kārtīm vai, kā krievi saka, — neturiet akmeni azotē.
— Mani akmeņi ir tikai iežu paraugi, profesora kungs. Jel saprotiet, jūsu ietiepība manī rada tādu kā izbrīnu. Jūs taču esat gudrs vīrs … Atcerieties, ko mēs runājām pie klostera drupām.
Pigasters izbailēs sāka mirkšķināt acis un iekāsējās.
— Man šķita, ka tie nebija tikai pieklājības dēļ… vai pārlieku karstā laika dēļ teikti vārdi, — Ozerovs nobeidza.
Amerikāņa seja nosvīda sīkām sviedru lāsēm. Tomēr viņš vēl rada sevī tik daudz spēka, lai pasmīnētu:
— Vai arī konjaka ietekmē teikti vārdi, jūs gribējāt sacīt. .. Jā, tas krievu konjaks . . .
— Atkal jūs mani neesat sapratis, — Ozerovs iebilda. — Es nemaz netiku domājis par to sarunas daļu, par kuru, liekas, domājat jūs. Toreiz man tikai šķita, ka aiz zinātnieka — politiķa maskas esmu saskatījis zinātnieku — cilvēku. Lai pārbaudītu kādu mūsu hipotēzi, vecā vīra līķis ir jānogādā uz Ulanbatoru. Tikai tur iespējams noskaidrot, kāpēc viņš miris. Tādēļ biju iedomājies, ka jūsu personā cilvēks kādreiz var gūt pārsvaru pār politiķi. Bet varbūt esmu maldījies.
Pigasters kļuva pavisam nopietns. Viņš izņēma no kabatas lielu, rūtainu lakatiņu un slaucīja seju, raudzīdamies uz kūpošajām smilšu kāpām.
— Nē, jūs neesat maldījies, — viņš beidzot sacīja. — Un esat izvēlējies pareizu ceļu. Esmu sajūsmināts par jums … Jūs esat bīstams pretinieks vai. .. gluži vienkārši ļoti godīgs cilvēks. Lai gan ļoti godīgi cilvēki vienmēr ir visbīstamākie. Protams, es nespēju noraidīt ne jūsu lūgumu, kolēģi, ne jūsu drauga Batsura kunga lūgumu.
— Pateicos. Tātad …
— Tātad atzīstu sevi par uzvarētu. Otro reizi. .. Tomēr strādāšanu kopā ar jums atcerēšos ar patiesu prieku. Ceru, ka varēšu jūs kādreiz apsveikt Amerikā. Bet…
— Bet? …
— Redziet, kolēģi, tāpat ka visi amerikaņi, esmu lietišķs cilvēks. Un. . . es gribētu salikt punktus uz visiem «i» . . . Noslēgsim džentlmeņu vienošanos: jūs vairs neatgādināsiet manas kļūmes, un es aizmirsīšu to, ko jūs sacījāt Očira kunga vārdā. Atzīstieties, visu teikto jūs pats izgudrojāt. Očira kungs pat tagad vēl nav īsti drošs, vai mongoļu sprāgoņu nevajadzēs izsviest no lidmašīnas.
— Ja tas jums tik svarīgi, nesākšu jūs pārliecināt par pretējo. Labprāt pieņemu džentlmeņu vienošanos.
— Norunāts. Tātad mēs tūlīt šķirsimies. Saprotiet mani pareizi, Ozerova kungs, neesmu patiesības pretinieks. Kā teica jūsu mongoļu draugs: ceļu ir daudz, taisnība viena. Mēs šeit esam ieradušies katrs ar saviem uzskatiem. Izrādījās, ka taisnība ir Tumova kungam. Gods viņam un slava. Ticiet, ka, atgriezies Savienotajās Valstīs, negrēkošu pret patiesību.
— Bet kā tad būs ar jūsu ziņojuma zemtekstu?
— Vai tiešām arī to esmu izpļāpājis? — Pigasters brīnījās. — Ai, ai, ai, cik nepatīkami! … Ozerova kungs, jums tomēr ir apbrīnojama atmiņa. Tas «zemteksts» nebūs domāts publicēšanai. Katrs taču kalpo savām idejām. Tomēr ticiet man, es aizbraucu . .. mazliet citāds, nekā atbraucu. Atzīties, ka esi kļūdījies, — tas jau ir daudz. . . pat zinātniekam, jo arī viņš ir cilvēks.
Pie viņiem steigšus pienāca Tumovs. Uzacis dusmīgi sarauktas, acis nikni zvēroja. Viņš bija dziļi sabazis dūres putekļu mēteļa kabatās, it kā bīdamies, ka nesavaldīsies un laidīs dūres darbā.
— Paklausieties, — viņš skarbi ierunājās, — pēc piecām minūtēm …
— Okei, Tumova kungs, — Pigasters viņu pārtrauca, — mēs nupat runājām par jums. Jūsu viedoklis uzvarējis. Aizbraucu, būdams jūsu piekritējs. Kungi,— Pigasters skaļi uzrunāja klātesošos, — mans cienījamais kolēģis mani ir pārliecinājis. Es lidošu ar šo mašīnu.
Nožēloju, ka man jāatstāj jūsu patīkamā sabiedrība, Novēlu visiem laimīgu ceļu!
Pirms iekāpšanas lidmašīnā Očirs cieši paspieda Arkādijam roku.
— Jūs aprokat savu talantu, — Očirs jokodamies sacīja un uzsita Ozerovam uz pleca. — Jums jākļūst par diplomātu. Novēlu izdarīt interesantus atklājumus Gobi dienvidos.
*
Trīs dienas un trīs naktis smilšu vētra trakoja plakankalnes piekājē. Vējš plosīja teltis, apgāza automašīnu. Bieza, ruda dūmaka aizsedza tuksnesi. Sauli vairs neredzēja. Smilšu mākuļos šaudījās zibeņi; dobji pērkona grāvieni granda pār plakankalni, daudzkārt atbalsojās dziļajās aizās. Vēja nestās smiltis bezgalīgā straumē joņoja pāri nometnei. Veselas smilšu kaudzes sakrājās virs pārtikas kastēm un degvielas tvertnēm.