Ļaudis paslēpās teltīs, drausmīgi klepoja necaurredzamajā, smalkajā putekļu duļķē. Putekļi padarīja cilvēkus aklus, kairināja un kveldināja rīkli. Nevarēja aizkurt ugunskurus, aizdedzināt prīmusus. Vētra sāka trakot drīz pēc lidmašīnas aizlidošanas un stundu no stundas, šķiet, kļuva arvien negantāka. Nometnē ekspedīcijas dalībnieki neko nezināja par lidmašīnas likteni. Vētra pārtrauca arī radiosakarus.
Tumovs, zvilnēdams gultā guļammaisā, dusmu pilns mēģināja atrunāt Ozerovu un Batsuru, kas atpūtās turpat zemē uz tūbas paklājiem.
— Dulnie, kur jūs brauksiet? Tagad šādas vētras gadīsies arvien biežāk. Tuvojas rudens. Vai dzīve jums jau apnikusi?
— Vēl viens skorpions, — Batsurs teica, neko neatbildējis uz Tumova jautājumu, un ar veseri iegāza pa teltī ieklāto brezentu. — Pat skorpioni vairs nevar paciest šo smilšu puteni. Neatlaidīgi rāpjas teltī cits pēc cita.
— Ja sāks streikot motors, — Tumovs turpināja, *— ko darīsiet tuksnesī vieni paši simtiem kilometru no apdzīvotam vietām un akam? — Viņš saka nevaidami kāsēt.
— Igor, velti tu esi tik daiļrunīgs, — Ozerovs klusu sacīja. — Jautājums ir izlemts: vētra rimsies, un mēs brauksim. Varbūt mums tagad ir radusies izdevība, kas nekad vairs neatkārtosies. Kad vēl kāda ekspedīcija nokļūs šinī novadā? Mums jānoskaidro viss, kas vien mums pa spēkam noskaidrot.
— Dzīšanās pakaļ rēgam! — Tumovs kliedza. — Es vēl jūs saprastu, ja jūs turpinātu darbus Adžbogdo apkārtnē. Bet doties neizpētīta tuksneša vidienē, aizbraukt simtiem kilometru no plato, ko jūs paši uzskatāt par pētījumu galveno objektu, — to jau nedarītu pat vājprātis.
— Dažreiz ir lietderīgi attālināties no pētījumu objekta, — Ozerovs piebilda. — Tuvumā sīkumu dēļ ne vienmēr var saskatīt galveno.
— Jūs nebraucat šādu apsvērumu dēļ, — Tumovs viņu pārtrauca. — Jums sagrozījuši galvu prātā jukušā mirēja murgi. Neviens pētnieks, kuram kaut cik pašcieņas, nešķiestu laiku un spēkus šādām blēņām.
— Varbūt mēs esam vāji pētnieki, — Ozerovs gluži mierīgi piekrita. — Neesam spējuši visus jautājumus atrisināt tik viegli un vienkārši, kā esi atrisinājis tu. Bet ļauj mums pašiem tikt skaidrībā par savām kļūdām. Atgriezušies mēs varbūt apsveiksim tevi un apliecināsim, ka tava hipotēze ir pareiza.
— Vai arī atvedīsim jaunu hipotēzi, — Batsurs piebilda tādā pašā noskaņā kā Ozerovs.
— Bet kāpēc gribat meklēt pierādījumus saviem tā sauktajiem «enerģētiskajiem izvirdumiem» simtiem kilometru no vulkāniem?
— Neviens taču tev nav sacījis, ka braucam meklēt pierādījumus par «enerģētiskajiem izvirdumiem».
Tumovs pielēca gultā sēdus.
— Atkal jauna hipotēze?
— Varbūt.
— Arvien trakāk! … Kāda tad ir tas būtība?
Tu gauži steidzies mūsu jaunajiem priekšstatiem atkal piekārt apzīmējumu — «fantāzija», — Ozerovs iecietīgi sacīja. — Draudziņ, šoreiz nekas nesanāks!
Klusītēm tev pateikšu, ka šie jaunie priekšstati man pašam šķiet gandrīz fantāzija. Pacieties… kamēr būsim atgriezušies.
— Protams, fantāzija! — stūrgalvīgi iesaucās Tumovs. — Viss ir fantāzija! Viena vienīga fantāzija!
— Tīrā fantāzija, — Batsurs piebilda.
Visi trīs sāka skaļi smieties un tūlīt arī klepot.
— Tavi nodomi mums ir skaidri, — Ozerovs sacīja. — Paldies par gādību, bet mēs tomēr brauksim. Batsur, tā taču darīsim?
— Protams. Kālab gaidīt, kamēr āzim ragi izaugs līdz debesīm un kamielim aste līdz zemei? Paklausieties, liekas ari vētra sāk gurt. Tā ir laba zīme.
*
Viņi aizbrauca nākamās dienas rītā. Tumovs nodeva Ozerova un Batsura rīcībā labāko apvidus automašīnu. Plašajā, slēgtajā kulbā sakrāva benzīna mucas, pārtikas produktus, guļamos maisus, aparātus. Ozerovs iekārtojās kabīnē blakus šoferim — drūmam pusmūža mongolim. Batsuram, Žoram un Žambalam bija jāsēž kulbā.
— Tūkstoš kilometru garš ceļš vienmēr sākas ar pirmo soli, — Batsurs sacīja un iekāpa smagi piekrautās mašīnas kravas kastē.
Vienmērīgi iedunējās lieljaudas motors; auto lēni devās uz priekšu.
Visi nometnes ļaudis bija sanākuši, lai pavadītu ceļotājus. Zaļā mašīna uzbrauca vienā paugurā, pazuda aiz tā, pēc tam parādījās uz nākamā, tālākā. īsu brīdi automašīna bija redzama paugura korē. Pēdējo reizi pavīdēja kabīnes logā un kulbas durvīs rokas — un apvidus automašīna pazuda no redzes loka, it kā izgaisa tuksnesī.
Tumovs ar smagu sirdi atgriezās nometnē. Viņam uzmācās drūma priekšsajūta.
Otrā rītā mašīnu, zirgu un kamieļu karavāna atstāja pie karstā avota iekārtoto nometni un, sarindojusies garā virknē, devās uz ziemeļrietumiem, uz apdzīvotiem novadiem.
Jau otro nedēļu Ozerova un Batsura nometne atradās pie sarkanīgajām Atasulas klintīm. Pretēji Tumova pareģojumiem laiks turējās ciešams. Dienās cepināja svelme, naktīs saldēja aukstums, tomēr putekļu vētras vairs neatkārtojās.
Ozerovs un Batsurs izbraukāja Atasulas masīvu krustām šķērsām. Nekā ievērības cienīga te nebija. Iesarkanie klinšu torņi, dzegas, izciļņi, ko vēji bija izdeldējuši rudajos smilšakmens iežos, tādi paši kā citos lielā tuksneša novados. Tāpat visapkārt pletās bezgalīgi, akmeņaini plato, dzeltenas smilšu kāpas, lēzenajās takiru «bļodās» spīguļoja sāls kristāli.
Klostera drupas atradās nelielā aizā. Tas bija pilnīgi izpostīts un, kā redzams, pamests jau sen. Tikai čūskas klusītēm slīdēja pa gludajām akmens plāksnēm un, sadzirdējušas dobjus soļus, steidzās paslēpties starp klinšu bluķiem.
Vienīgā avota ūdens sāļš un tik tikko derēja dzeršanai.
— Varens ūdens, — Batsurs jokojās. — Zupai nav jāber klāt sāls.
— Vai drīz brauksim projām no šejienes? — Žora interesējās un šķebinādamies atbīdīja emaljētu krūzīti ar tēju.
— Kaut rītdien, spēkavīri Bet vispirms gan jāatrod apakšzemes templis.
— Tāda tempļa te nemaz nav.
— Nesteidzies ar apgalvojumiem. Templim šeit ir jābūt. Vecais taču runāja par apakšzemes templi.
— Bet ja templis ir kur citur?
Batsurs sadrūma. Šāda doma arī viņam jau vairākkārt bija iekritusi prātā. Ja nu viņš un Ozerovs nav lāgā sadzirdējuši mirēja vārgās balss minēto nosaukumu? Vecais vīrs runāja par alām. Vienā no tām esot templis ar milzīgu tēlu. Bet šeit no alām nebija ne vēsts.
— Atgriezīsies Arkādijs Mihailovičs, aprunāsimies, — Batsurs sacīja. — Šodien viņš nez kādēļ ilgi ir projām. Drīz iestāsies nakts .. .
— Diezin kur tagad ir mūsējie, — Žora sapņaini ierunājās. — Droši vien Alma-Atā, bet varbūt nokļuvuši jau Maskavā.
— To visu mēs zinātu, — Batsurs piebilda tikpat žēlabaini, — ja kāds mans paziņa laikus būtu pārbaudījis radioaparatūru.
Žora pietvīka gluži sarkans.
— Nudien, Batsur, es neesmu vainīgs. Es taču jau teicu… Jūs pašā pēdējā brīdī sadomājāt ņemt mani līdzi, kad viss bija iesaiņots. Turklāt radioaparātu pārbaudīja Igors Nikolajevičs . . . Droši vien viņš radioaparatūras kastē ir iebāzis sautētas cūkgaļas konservus un nevis rezerves baterijas. Viņš vienmēr visu saputro un aizmirst. Instrumentu tabulas Igors Nikolajevičs bija ielicis ekspedīcijas aptieciņā, apdegumu ziedi — pie pārtikas produktiem. Kad mēs atpūtāmies pie bazalta iežu plato, pavārs šo ziedi kopā ar majonēzi bija pielicis pie vinegreta. Neviens to neatskārta. Tikai brīnījās, kāpēc ēdiens ožot pēc zālēm. Pēc tam Igors Nikolajevičs palūdza mani, lai es sameklējot apdegumu ziedi, un es atradu tikai tukšu kārbiņu līdzās majonēzes burkām. Igors Nikolajevičs toreiz aizliedza citiem stāstīt par to . . .