— Spēkavīr, draugus aiz muguras nedrīkst aprunāt, — Batsurs zobgalīgi sacīja. — Draugiem būs caurs miegs. Arī tu gulēsi nemierīgi. . . Igors Nikolajevičs ir tikai mazliet izklaidīgs tāpat kā visi izcilie zinātnieki. Es tavā vietā tomēr tūlīt būtu pārbaudījis radioraidītāju. Tad mums nebūtu pārtrūkuši sakari ar ārpasauli. Tagad var gadīties, ka mūs sāk meklēt kā bez vēsts pazudušus.
Kāds tuvojās lēniem soļiem, smiltīm čirkstot.
Pie ugunskura sēdēja Batsurs un Žora. Pie viņiem pienāca Ozerovs. Viņš bija viens pats.
— Kur tad Žambals? — jautāja Batsurs un nemierīgi pameta acis uz draugu.
— Žambals palika tur. — Arkādijs pameta ar roku uz to pusi, no kuras bija nācis. — Mēs atradām plaisu, pa kuru var iekļūt alās. Kādus piecpadsmit kilometrus no šejienes. Pārvietosim nometni turp …
Automašīna bez steigas slīdēja pa tumšo tuksnesi. Spožās prožektoru strēles izcēla no melnās nakts kāpu ņirbošos smilšu vilnīšus, puskaltušu karaganu panīkušos zarus, vēja izgraustas klintis. Tas viss pēkšņi pazibēja, meta spilgtas, asas ēnas un spokaini atkal iegrima tumsā. Ceļotāji šķērsoja lēzenu takira ieplaku, izžuvušas upes gultni. Pavīdēja un pazuda tumsā liela, pelēka čūska. Sarkanīgi punkti uzliesmoja kā dzirksteles naksnīgajos smiltājos pa labi un pa kreisi no mašīnas.
«Šakāļi,» Batsurs domāja.
Viņš sēdēja apvidus mašīnas kabīnē starp Ozerovu un mongoļu šoferi.
Mašīnu vadīja Arkādijs. Pēc kaut kādām viņam vienam pašam apjaušamām pazīmēm viņš orientējās melnajā smilšu kāpu un klinšu labirintā.
«Mēs apbraucam kalnu masīvu gar dienvidu pusi,» Batsurs prātoja. «Tātad Arkādijam taisnība: alas atrodas masīva rietumu daļā, bet nevis austrumos, kur redzējām klostera drupas. Mūs maldinājušas šīs drupas.»
Ozerovs nobremzēja mašīnu.
— Tūlīt būs stāvs kritums un pēc tam ieplaka. Tur atrodas apakšzemes ieeja. Es gribētu, lai jūs apskatāt šo vietu tūlīt, tiklīdz uzlēks saule. Vēlos pārbaudīt iespaidus, kādi radušies man.
— Vai ir kas jauns?
— It kā būtu, it kā nebūtu.
Tālu ielejā uzliesmoja un apdzisa sarkana uguntiņa. Pēc tam atkal paspīdēja un atkal apdzisa.
— Žambals signalizē, — Ozerovs sacīja. — Esam jau gandrīz pie mērķa.
Mašīna sāka ripot ātrāk un devās lejup ieplakā.
*
Visi ekspedīcijas dalībnieki apgulās turpat mašīnas kulbā.
Žora jau ierosināja uzcelt teltis, bet Arkādijs Mihailovičs tikai dīvaini pasmaidīja un teica, ka šeit nevarēšot iedzīt mietus. Žora piesita ar āmuru pie zemes un pārliecinājās, ka zem plānas smilšu kārtiņas ir cieta, skanīga klints.
Kad Žora pamodās, mašīnā neviena vairs nebija. Žora steigšus nolēca zemē. Rīts bija apbrīnojami kluss. Automašīna atradās plašas iedobas vidū, kuras virsma bija pilnīgi līdzena. Iedobas tālajā rietumu malā atspoguļojās pirmie saules stari, bet līdzenumā vēl snauda Atasula kalnu grēdas aukstā, zilganā ēna. Tīras, spožas debesis plētās pār dzelteno smilšu klaju.
Žambals un šoferis pietupušies pūlējās aizdedzināt prīmusu.
— Kur tad Batsurs un Arkādijs Mihailovičs? — Žora jautāja, apžilbinošās debesu zilgmes spožumā piemiegdams acis.
— Aizgāja uz to pusi, — Žambals sacīja, pamājis ar roku. — Klinšu caurums gāja skatīt. Liels caurums. Ai, ai! Dikti dziļš. Mēs vakar atradām.
— Kāpēc nepamodinājāt mani?
— Kāpēc man prasi? — Žambals brīnījās. — Batsuram prasi. Tur viņš nāk . . .
Ozerovs un Batsurs lēnītēm soļoja šurp, uz mašīnu.
— Apbrīnojami, — Batsurs sacīja pienākdams.
— Apbrīnojami, — viņš atkārtoja un stipri uzsita Žoram uz pleca. — Spēkavīr, vai tu saproti, ko tas nozīmē?
— Nē, nesaprotu, — Žora sacīja, — glaudīdams sev plecu.
— Arī es nesaprotu, — Batsurs vaļsirdīgi teica.
— Bet Arkādijs Mihailovičs saprata; atklājums ir ārkārtīgs un gandrīz neticams.
— Mini kādu citu izskaidrojumu, — Ozerovs sacīja.
— Cita nezinu. Turklāt uzskatu, ka tev taisnība. Bet galva tomēr plīst pušu, domājot par visu redzēto.
— Vai atradāt apakšzemes templi? — Žora ziņkāri jautāja.
— Templim tur ir jābūt, — Batsurs atbildēja. — Paēdīsim brokastis un iesim to apskatīt. Bet templis nav galvenais.
— Kas tad?
— Tas, uz kā tu stāvi.
— Smiltis?
— Spēkavīr, tava apķērība netiek līdzi tavai ziņkārībai… Paraus ar ķepiņām smiltis un pasaki, kas atrodas zem tām.
— Vai tu redz! — Žora iesaucās, atrausis smiltis.
— Gluži tāpat iesaucos arī es pirms pusstundas. Kas tas ir par iezi?
Žora uzsita ar veseri pa gludo, it kā nopulēto tumšpelēka akmens virsmu. Nogulās knūpus, atrausa smiltis lielākā plankumā, vērīgi apskatīja dīvaino iezi; pagājās citā vietā, parakņājās arī tur — atkal tas pats iezis.
Viņš četrrāpus virzījās apkārt automašīnai un zem plāna irdenas smilts slānīša visur atrada tēraudcietu, gludu pelēka akmens virsmu. Tajā nebija gandrīz nevienas plaisas, un veseris lēca atpakaļ kā no laktas. Žora piecēlās kājās, paskrēja dažus desmitus metru, atkal parausa smiltis. Tas pats . ..
— Vai visur ir šāds pamats? — viņš izbrīnījies jautāja.
— Visā ieplakā, — Ozerovs atbildēja. — Vietām smilts kārta biezāka. Tā, acīm redzot, nespēj noturēties uz gludās virsmas. Vēji smiltis arvien aizpūš. Žora, kā jūs domājat, kas tas ir?
— Ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī, es teiktu, ka tas izskatās pēc pulēta betona un visa šī ieplaka līdzinās . . . lidlaukam.
— Lieliski! — Ozerovs sacīja. — To nu gan negaidīju …
— Žora, Žora! — Batsurs iesaucās. — Tu būsi akadēmiķis. Apsveicu … Zili brīnumi!…
— Jūs taču mani nesapratāt, — Žora gandrīz raudādams protestēja. — Un neļāvāt pabeigt sacīto. Es taču teicu — ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī. Bet mēs esam Gobi tuksnesī! Kuram katram stulbenim skaidrs, ka šeit betons nevar būt. Par ko jūs mani turat? Protams, es sajēdzu, ka tas ir pavisam kas cits. . . Bet kas? Lavas virskārta? Lava izplūdusi pa ieplakas gultni, un radies šis «betons» … Ko jūs smejaties? Vai tad tā nav?
— Mēs nesmejamies, — Ozerovs nopietni atbildēja. Tomēr nekad nevajag tūlīt atteikties no spriedumiem, kas tev pašam liekas vispareizākie. Šī ieplaka mazliet taču līdzinās lidlaukam?
— Jā gan, bet…
— Arī es domāju tāpat. Protams, lava tā nav. Visdrīzāk tas ir betonam līdzīgs, bet daudz izturīgāks mākslīgs materiāls. Un šis laukums varbūt bijis kaut kas tāds kā . .. lidlauks. Kaut kas tāds.. . Nesteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Redzēsim, ko dos apakšzemes apskate …
*
Pazemes pētīšana ilga veselu dienu. Batsurs, Ozerovs, Žambals un Žora lēnītēm virzījās pa gaiteņu un zāļu labirintu. Svaiga gaisa strāva rāva uz priekšu paštaisītās lāpas liesmu. Visi četri gāja gaisa plūsmas virzienā. Reizēm apstājās, lai palūkotos blakus gaiteņos. Visas ejas un zāles bija izcirstas blīvā, pelēkā smilšakmenī. Uz gludi nopulētām sienām ne uzrakstu, ne zīmējumu. Zāļu augstās, pusapaļās velves pārsteidza ar ģeometrisko formu pareizumu.