— Dīvaina būve, — Batsurs brīnījās. — Ar kādiem instrumentiem izcirsts šis labirints? — Laikam gan šis nav ne mongoļu un pat ne ķīniešu roku darbs . . .
— Protams, šī ir daudz vecāka būve, — Ozerovs piekrita. — Droši vien veidota reizē ar laukumu, ko Žora nosauca par lidlauku. Mongoļu mūki daudz vēlāk apakšzemes zāles pārvērtuši par templi.
— Kas tad visu to izbūvējis? — Žora brīnījās.
— Spēkavīr, nesteidzies! Visu uzzināsim! Ja trīs mednieki apvieno savus pūliņus, viņi savaņģo pat visstiprāko lauvu.
— Batsur, vai tad Mongolijā ir lauvas?
— Tagad nav, bet pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos ir bijušas. Es tiku domājis . . .
Batsurs sakāmo nepabeidza. Viņi sadzirdēja troksni.
— Vējš? — Ozerovs minēja.
— Laikam gan ne … Varbūt ūdens? Esam nokāpuši diezgan dziļi.
Pētnieki piesardzīgi devās uz priekšu. Troksnis kļuva arvien jaušamāks. Gaisa plūsma jau bija tik spēcīga, ka gandrīz nodzēsa lāpu.
Pēkšņi ieblāzmojās vāja gaisma. Gaitenis beidzās. Nācēji iegāja milzīgā, apaļā zālē. Gaisma staroja kaut kur no augšas un visvairāk skāra ārkārtīgi liela, zāles sienā izkalta akmens tēla seju.
— Šī tad nu ir Lielā Lamas statuja, — Batsurs klusi sacīja. — Milzenis! . . .
Tēls bija vairāk nekā trīsdesmit metru augsts. Lama sēdēja, acis aizvērtas, lielās rokas ar resnajiem pirkstiem noliktas uz ceļgaliem. Pie statujas kājām no plaisas zāles sienā burbuļoja avots. Spēcīgā ūdens strūkla čalodama krita lejup un pazuda dziļā tunelī.
Žora steidzās ūdeni nogaršot.
— Brīnišķīgs ūdens! — viņš iesaucās. — Kopš izbraukšanas no Alma-Atas neesmu dzēris tik labu ūdeni.
— Droši vien svētais ūdens, — Žambals izteica savas domas. — Paņemsim līdzi labi daudz. Būs varen garšīgs tēja …
Ozerovs un Batsurs uzkāpa uz statujas milzīgās pakājes un, ieslēguši elektriskās spuldzes, apbrīnoja raibo lupatu kaudzi, ko šeit pa vienai vien sanesuši svētceļnieki.
— Vēsturniekiem te būs darbs, — Batsurs piebilda. — Šis, jādomā, ir viens no visvecākajiem Mongolijas tempļiem un turklāt pamests ļoti sen. Diez vai kāds to vairs atceras . . . Spriežot pēc šīm panckām, pēdējie svētceļnieki te bijuši pirms saviem simt gadiem.
— Viss pilnīgi pareizi, — Ozerovs pēkšņi ieteicās. — Te ir arī pērkondārdu garu svētās plāksnes gabals, par kuru runāja mirstošais sargs.
Uz Arkādija plaukstas iemirdzējās spīguļojoša kristāla šķemba.
— Tā jau es domāju, — Ozerovs turpināja. — Šī ir tās pašas vielas šķemba, ko Žora atrada bazalta plakankalnes aizā. Batsur, vai saproti, ko tas nozīmē? …
— Bet tas taču nav minerāls… — iesaucās jaunais mongolis, apskatīdams Arkādija iedoto šķembu, — tas ir,..
Protams, tas ir kāda aparāta gabals… Te nu tev nu bija saules enerģijas kondensēšanas uz melnā bazalta plato.
— Te ir iekalts kāds uzraksts, — Batsurs sacīja, rādīdams uz statujas pamatu.
Arkādijs apgaismoja dīvainās iekaltās zīmes ar elektrisko lukturīti.
— Uzraksts, Batsur, katrā ziņā jāatšifrē. Te bija nolikta apbrīnojamās vielas šķemba. Uzraksts laikam attiecināts uz to.
— Ķīniešu valodā, — Batsurs murmināja, vilkdams pirkstu pār hieroglifiem. — Es gandrīz neko nesaprotu . . . Kaut kas par Dārdu aizas noslēpumu, par Adžbogdo pērkondārdu gariem. Būs jānozīmē un jānofotografē. Pārtulkosim vēlāk.
Kamēr Batsurs nokopēja uzrakstu, Ozerovs un žora, viens otram palīdzēdami, uzkāpa uz Lielā Lamas pleca.
— Augšā zāles sienā tādas pašas «šaujamlūkas» kā tā klostera pazemē, kur mitinājās vecais mongolis! — Arkādijs sauca no Lamas pleca. — Droši vien visas šīs apakšzemes telpas kādreiz izmantotas vienos un tais pašos nolūkos. Spriežot pēc spraugu virziena, «šaujamlūkas» vērstas … uz bazalta plakankalnes pusi. Vai tiešām arī no šejienes bijusi saskatāma pērkondārdu garu trakošana virs Adžbogdo kalniem?
— Zini ko, Arkādij, — Batsurs sacīja, kad Ozerovs nokāpa pie statujas pakājes, — manuprāt, dusošais Lama izcirsts kādas senākas ierīces vietā. Statujas apdare daudz rupjāka nekā apakšzemes tuneļu un zāļu sienu slīpējums, bet šur tur uz tēla postamenta un kājām saglabājušās smalkākas apdares pēdas.
— Nav šaubu, kas šis Lamas veidojums ir samērā jauns, — Ozerovs piekrita, — bet apakšzemes telpas daudzus tūkstošus gadu vecas. Daudzus tūkstošus, Batsur!
— Kur iesim tagad? — žora jautāja.
Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.
— Tagad palicis pats galvenais, — Ozerovs svinīgi pasludināja. — Visi nepieciešamie dati ir mūsu rokās. Vecajam sargam bijusi taisnība . . . Uzrakstu Batsurs atšifrēs, atpakaļ braucot. Tagad vēl jāatgriežas uz bazalta plakankalni, kaut vai ar lidmašīnu jānokļūst līdz tās centrālajam vulkānam un jānokāpj Dārdu aizā. Protams, ja tur vēl var iekļūt. Pārāk daudz laika esam izšķieduši Atasulā. Tagad dārgs katrs brīdis.
*
Pēc divām dienām zaļā apvidus mašīna piebrauca pie vecās nometnes vietas blakus bazalta plato kraujām. Šeit ekspedīcijas dalībnieki papildināja dzeramā ūdens krājumus. Žora gribēja izpeldēties, bet Ozerovs neļāva.
— Atceļā izplunčosies, tagad nav laika. Ja nokavēsimies, «ļaunie gari» neielaidīs mūs Dārdu aizā.
Žora drūmu vaigu iekāpa mašīnas kulbā. Pēdējās dienās viņš vairs nesaprata, kad Arkādijs Mihailovičs un Batsurs runā nopietni un kad vīpsnā par viņu. Patiesību sakot, viss sākās Atasulas ieplakā, kad Žora samuldējās par lidlauku un lavu … Tagad Batsurs dēvēja par «lidlauku» katru ceļā redzēto takiru, un Arkādijs Mihailovičs, runādams par Atasulas apakšzemes zālēm, godāja tās tikai par «Apakšzemes labirintu līdzās lidlaukam».
Batsurs visu ceļu nopūlējās ar ķīniešu uzraksta atšifrēšanu. Bet īstas skaidrības neguva. Kratīdamies mašīnas kulbā, viņš purpināja par pērkondārdu garu trakošanu, par svētajām plāksnēm un Lamu. No sarunām, ko īsajos atpūtas brīžos risināja Batsurs un Arkādijs Mihailovičs, arī nevarēja neko saprast. Šķita, ka viņi abi patiesi noticējuši senlaiku teiksmai, ko pastāstīja vecais mongolis, un tagad grasās apciemot ļaunos garus, kuri mīt bazalta plato centrā, un ļoti baidās nokavēties ar šo apciemojumu.
Uz visiem Žoras jautājumiem Batsurs atbildēja vienu un to pašu:
— Spēkavīr, pacieties! Viss vēl nav skaidrs. Pagaidām tā ir hipotēze …
«Varena hipotēze!» Žora īgni domāja. Tomēr pēc kļūmes ar lidlauku viņš sargājās skaļi izpaust savas domas. Šaubas Žora uzticēja Žambalam un nerunīgajam šoferim. Tas zīmīgi sarauca augšup uzacis, nospļāvās caur zobiem un, kā allaž, neteica ne vārda, bet Žambals negaidot sacīja:
— Viss ir pareizi! Ļauns gars jātriec prom no Gobi. Atnākusi jauna dzīve. Kālab mums ļauns gars? Mūki aizgāja, lai ļauns gars arī aiziet. Labi būs …
Nometni iekārtoja zem bazalta plakankalnes kraujas, kilometrus trīsdesmit uz rietumiem no avota. Nākamajā rītā, paķēruši līdzi radiometrus un virves, pētnieki devās uz centrālo vulkānisko konusu, kas nebija vairs tālu. Vasarā no avota puses daudzo plaisu dēļ neizdevās piekļūt pie šā konusa. Taču izrādījās, ka to nevar sasniegt arī no šīs nometnes. Dziļās plaisas, kas bija sašķēlušas bazalta lavas slāņus, drīz aizšķēršļoja pētniekiem ceļu.