— Šeit nu gan vajadzīgs helikopters, — Batsurs dusmīgi sacīja.
— Žora, cik liela ir radioaktivitāte? — Arkādijs Mihailovičs painteresējās.
— Normāla . ..
— Līdz centrālajam konusam apmēram kilometrs. Līdz konusa krāterim kādi pusotra kilometri. Batsur, varbūt vēl ir par agru . . .
— Ja izstarojums plūst vienā virzienā, tad es piekrītu. Bet līdz Dārdu aizai vairs tikai savi trīssimt vai četrsimt metri. Aizas ietekmei jau vajadzētu izpausties.
— Neaizmirsti, ka izlādēšanās notikusi nesen, pirms dažiem mēnešiem.
«Par ko viņi runā?» Žora domāja, ar nepatiku uzmezdams acis dziļajām plaisām.
— Arkādij Mihailovič, — viņš jautāja, kad Ozerovs un Batsurs bija apklusuši, — ko jūs saucat par Dārdu aizu?
— To bezdibeni, kas sniedzas līdz centrālajam konusam. Mēs šo aizu rūpīgi apskatījām no lidmašīnas. No šīs aizas var iekļūt centrālā vulkāna krāterī. Šis ir vienīgais krāteris, kuru nav aizsprostojusi lava. Lidojot novērojām, ka virs krātera radioaktivitāte ir spēcīgāka.
— Vai nevarētu pamēģināt iekļūt krāterī pa aizu? — žora nedroši ieteicās. — Aiza taču droši vien sniedzas līdz plakankalnes malai…
— Tā ir prātīga doma, — Batsurs piebilda, — protams, ja pa aizas gultni var virzīties un mēs neapmaldīsimies plaisu labirintā. No apakšas nekas nebūs redzams.
— Jāpamēģina, — Ozerovs sacīja. — Tagad esam galīgi pārliecinājušies, ka pa plakankalnes virsmu līdz centrālajam vulkānam nokjūt nevar. Un tomēr lama, kas lidlauka apakšzemes templī ienesis svētās plāksnes šķembu, kā redzams, bijis tik pārdrošs un iekļuvis centrālajā krāterī. Pamēģināsim darīt tā, kā teica Žora.
Tikai nākamās dienas pievakarē ekspedīcijas dalībniekiem izdevās plakankalnes kraujās atrast Dārdu aizas ieeju. Tā ne ar ko neatšķīrās no citām plaisām, kas simtiem līkumoja uz plakankalnes vidieni. Dārdu aizas gultne bija piebrukuši ar milzīgiem bazalta bluķiem. Pa tiem vajadzēja virzīties uz priekšu, un gājēji ik brīdi varēja nolauzt kaklu.
Aizritēja vēl dažas dienas, iekām sarežģītajā plaisu labirintā izdevās atrast galveno aizu, kas veda uz centrālā vulkāna krāteri.
Vietām aiza bija tikai nedaudz platāka par metru. Melnās sienas sniedzās stāvus gaisā, un vienīgi šaura zilas debess svītriņa tur nesasniedzamā augstienē atgādināja par milzīgo pasauli, kas palikusi ārpus šā šaurā klinšu labirinta.
Virzīdamies pa aizas gultni, Žora centās nedomāt, kas notiktu, ja tagad sāktos zemestrīce. Plaisas varētu aizvērties tikpat viegli, kā tās kādreiz atvērušās. Tad pāris mirkļos pētnieki būtu saspiesti un viņu skeleti kļūtu par pārakmeņojumiem, kas ieslēgti vairākus simtus metru biezā bazalta iezī.
Beidzot iedrebējās radiometru šautras. Acīm redzot, centrālā vulkāna krātera kanāls bija tuvu.
Žora uzsauca un pateica par to Ozerovam un Batsuram, kuri bija aizgājuši pa priekšu. Atbalss uztvēra saucienu un skanēja gan attālinādamās, gan atkal tuvodamās. Šķita, ka plaisu labirintā pats gaiss dūc un kauc kā baismīgās stabulēs.
— Patiesība nav pierādāma ar skaļu kliegšanu, — Batsurs mēģināja jokot, bet smaida viņa sejā nemanīja.
Tu pamodināsi visus Dārdu aizas ļaunos garus.
Aparātu skaitļi ik brīdi kļuva lielāki. Žora gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs vulkāna krāteri, bet tobrīd aiza sazarojās vēlreiz.
— Uz kuru pusi iesim? — Batsurs jautāja.
Viņi bija trīs. Žambals todien palika nometnē.
— Sadalīsimies divās grupās, — Ozerovs ierosināja. — Jūs ar Žoru ejiet pa labi, es iešu pa kreisi. Kas nokļūs strupceļā, tas atgriezīsies atpakaļ šeit, bet, kas sasniegs krātera kanālu, gaidīs tur pienākam vienu vai divus. Krāterim jābūt tuvu.
Tā viņi arī izdarīja. Žora un Batsurs pazuda aizas labajā nozarojumā. Uzmanīgi lēkdami no bluķa uz bluķi, viņi pavirzījās dažus simtus metru. Aparātu šautras svārstījās arvien vairāk. Pēkšņi aiza kļuva platāka un Žoram aizrāvās elpa. Turpat priekšā rēgojās tumšais krātera bezdibenis. Tas sniedzās dziļdziļi zemē. Apakšā valdīja necaurredzama tumsa.
Žora pierāpās pie aizas malas un ielūkojās krāterī. Nekas nebija saskatāms. Žora paņēma akmeni un gribēja iemest krāterī, bet Batsurs brīdinoši pacēla roku.
— Mēs nezinām, kas ir tur apakšā, — viņš nopietni sacīja.
— Vai gaidīsim Arkādiju Mihailoviču?
Batsurs pamāja ar galvu.
— Paskatieties, cik gludas krātera sienas, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Žora. — Gluži kā nopulētas.
— Vai tev nešķiet, ka krātera sienas līdzīgas Atasulas apakšzemes zāļu un gaiteņu sienām? — Batsurs ierunājās.
— Tīri ārēja līdzība, — Žora nevērīgi atmeta ar roku.
— Par to vēl var strīdēties, — Batsurs pavīpsnāja.
— Kāpēc negribat ar mani runāt nopietni? — Žora apvainojās. — Ikvienam muļķim skaidrs, ka tur viss bija izbūvēts cilvēku rokām, bet šeit. ..
— Man, piemēram, nepavisam nav skaidrs, ka cilvēku rokas būtu izveidojušas Atasulas apakšzemes zāles, — Batsurs domīgi sacīja. — Arī šeit, spēkavīr, viss nav nemaz tik vienkārši, kā tas šķiet… Šis krāteris vairāk līdzīgs milzīgai šahtai. Rītdien atnesīsim virves, pamēģināsim nolaisties krāterī, tad redzēsim.
— Mēs dosimies tur lejā? — Žora jautāja, pašķielēdams uz tumšo bezdibeni.
— Atbildēšu ar sakāmvārdu: «Kad šakālim jautāja, vai viņš aprīšot vistu, šakālis sāka nevaldāmi smieties.» Tāpēc jau esam šurp nākuši. Bet tu, ja negribi, vari nelaisties lejup krāterī.
— Rīkošos tāpat, kā rīkosies citi, — Žora drūmi atteica.
Viņi ilgi sēdēja pie krātera malas un gaidīja. Ozerovs arvien vēl nenāca.
— Dīvaini, — Batsurs beidzot sacīja. — Arkādijam jau vajadzēja būt šeit. Diez vai tas aizas nozarojums nav garāks par mūsējo?
— Varbūt arī Arkādijs nokļuvis līdz krāterim un gaida mūs, — Žora ieteicās.
— Pieturi mani aiz kājām, — Batsurs palūdza.
Viņš pārkāra galvu pār krātera šahtas malu un ilgi aplūkoja tumšās sienas.
— Krātera augšgalā plaisas nav redzamas, — viņš beidzot sacīja, uzmanīgi virzīdamies nost no bezdibeņa. — Dīvaina caurule. Pilnīgi apaļa un atgādina ārkārtīgi liela dižgabala stobru. Protams, Arkādijam taisnība … Tomēr jāuzzina, kur viņš aizķēries. Iesim, spēkavīr!
Viņi atgriezās pie aizas sazarojuma. Ozerovs nebija arī tur.
— Ļoti dīvaini, — Batsurs noņurdēja, un Žora saprata, ka biedrs noraizējies ne pa jokam.
Batsurs uzrakstīja uz papīra lapiņas dažus vārdus, uzlika zīmīti uz klints bluķa un uz zīmītes stūra nelielu akmeni.
— Ja tagad nesastapsimies, viņš ieraudzīs zīmīti,— Batsurs sacīja. — Dosimies tālāk . . .
Viņi iegāja aizas kreisajā nozarojumā. Šī plaisa bija tik šaura, ka vietām tikai ar lielām pūlēm varēja izlīst cauri. Sprauga gandrīz pilnīgi tumša. Batsurs ieslēdza lukturi un lēnām virzījās uz priekšu. Žora, smagi elpodams, turējās viņam līdzi. Mugursoma bija jānoņem un jāvelk nopakaļ. Ja tā būtu uz pleciem, Žora jau son šinī akmens slazdā netiktu vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Bet tad eja kļuva platāka. Žora izslējās staltāk, palūkojās augšup un… neko neredzēja. Visapkārt tumsa. Tikai luktura stari apgaismoja šauru, līkumainu eju, kas lēzeni slīdēja lejup.
— Batsur, mēs esam pazemē! . ..