— Tu neesi maldījies. Tagad skaties abi acīm, vai nebūs kāda nozarojuma. Turies gar kreiso sienu, es turēšos gar labo. Mēs nedrīkstam apmaldīties . . .
Viņi pagāja vēl dažus desmitus soļu. Eja slīdēja lejup arvien stāvāk.
— Batsur, te ir gluži vai gaitenis. Ir arī pakāpieni . . .
— Izpētīsim vēlāk. Tagad drīzāk jāatrod Arkādijs.
Viņi steigšus gāja lejup pa slīpu, platu tuneli. Melnās sienas gludi nopulētas. Klonā cits aiz cita vienādi pakāpieni. Tunelis pamazām liecās, izveidodams pareizu pusloku.
— Batsur, nozarojums.
Gājēji apstājās. No galvenā tuneļa nošķīrās pa kreisi vēl viens šaurāks tunelis.
— Žora, paliec šeit. Es apskatīšu blakus tuneli.
— Bet.. .
— Ne vārda! Paliec te un gaidi mani!
Batsurs pazuda. Žora sakoda zobus un gaidīja. Laiks šķita apstājies. Viņam likās — pagājusi vesela stunda, bet Batsurs vēlāk apgalvoja, ka esot bijis projām ne vairāk kā desmit minūtes.
Batsurs atgriezās drūms.
— Tur ir ļoti daudz nozarojumu. Vesels labirints. Slikti, ja Arkādijs būtu gājis tur …
— Kurp tagad iesim?
— Mēģināsim iet tālāk pa galveno tuneli.
Viņi atkal devās uz priekšu. Tunelis veda arvien vairāk lejup.
— Batsur, esam nokāpuši ļoti dziļi.
— Būs jau labi. Līdz Zemes centram vēl tālu ..«
— Atkal nozarojums, Batsur!
Jaunais mongolis, zobus sakodis, pateica pāris rupju vārdu.
— Tagad es apskatīšu blakus eju. Atļauj man, bet tu pagaidi šeit.
Batsurs šaubījās.
— Es tikai lidz pirmajam nozarojumam …
— Lai notiek, ej . . . Esi piesardzīgs.
Zora atgriezās pēc dažām minūtēm. Viņš satraukti elpoja. Acis bailēs ieplestas.
— Tur, tur . . .
— Kas ir tur?
— Tur tālāk netiek. Aizgruvums. . . Bet tur . ..
— Kas?
— Skelets . . . cilvēka.
Batsurs nolika ieslēgtu lukturi zemē pie tuneļu sazarojuma un devās līdzi Žoram. Pagājuši dažus desmitus metru, viņi atdūrās pret aizgruvumu. Starp akmeņiem balsnēja cilvēka kauli un galvaskauss.
Batsurs uzmanīgi apskatīja kaulus.
— Tas ir jaunieša skelets. Gandrīz vēl bērna… Varbūt tas bijis Cambins — mirušā vecā sarga mazdēls . . .
— Vai šis zēns gājis bojā, tunelim sabrūkot?
— Kas to var zināt? Nogruvums noticis nesen. Varbūt pēc tam, kad šis cilvēks te atkļuvis .. . Paskaties, ko rāda radiometrs!
— Pietrūcis iedaļu! Šautra apstājusies aiz vislielākās iedaļas.
— Slikti. Pavisam slikti. Šinī pazemē cilvēki nedrīkst ilgi uzturēties. Šie ir tie bazalta plato ļaunie gari. — Batsurs rādīja uz aparāta šautru. — Mums pēc iespējas drīzāk jāsameklē Arkādijs. Viņš ir nepiesardzīgāks, nekā biju domājis.
Batsurs un Žora gāja lejup pa galveno tunelī vēl kādu stundu un nozarojumos vairs neiegriežas; iezīmēja tikai maršrutu ar šautrām, kuras Žora ar krītu uzvilka uz tuneļa sienas. Vairākkārt Batsurs sauca Ozerovu. Žora spalgi svilpa. Taču viņiem atbildēja vienīgi tāla atbalss.
— Arkādijam būs jāsadod krietna suta, — Batsurs alkal un atkal uztraukti sacīja. — Vai tad viens drīkst aiziet tik tālu? Viijam vajadzēja mūs uzgaidīt.
— Velti sēdējam pie krātera, — Žora iebilda.
Batsurs neatbildēja. Tunelis, mezdams līkumu, arvien vēl veda lejup.
Pēkšņi Batsurs apstājās un iesita sev ar plaukstu pa pieri.
— Bet šī taču ir spirāle! — viņš iesaucās. — Tunelis pa spirāli riņķo ap centrālo krāteri. Lejup dodamies, jau vairākkārt esam apgājuši apkārt vertikālajam kanālam. Šī ir mākslīga eja, kas ved uz vulkāna dzīlēm . . . Arkādijs ir gudrs puisis! …
— Vējš pūš, — Žora čukstēja.
— Protams . . . Šeit visur ir vēdināšana. Viņi ir bijuši talantīgi inženieri.
— Kādi «viņi»?
— «Viņi», kas visu šo sistēmu izbūvējuši…
— Bet kas tad ir tie «viņi»? …
Tunelis pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem un sienas atvirzījās sāņus. Nācēju lukturu strēles tūlīt pazuda bezgalīgajā tumsā.
— Kas tas? — Žora iesaucās.
Batsurs neatbildēja. Viņš vērīgi raudzījās tumsā.
— Nodzēs lukturi! — Batsurs pēkšņi teica Žoram.
Batsuru un Žoru ielenca tumsa. Nē, tā tomēr nebija tumsa. Žora tur priekšā saskatīja blāvu, zaļganu spīdumu. Pamazām acis pierada pie tumsas, un viņš ieraudzīja rindu rindās milzīgas plāksnes, kuras izstaroja bālu, zaļganvioletu gaismu. Plākšņu rindas sniedzās kaut kur tālu tālu.
— Te nu ir Dārdu aizas sirds, — Batsurs čukstēja. — Arkādijs ir ģēnijs . . .
— Bet kas šeit īsti ir? — Žora vēlreiz jautāja.
— Zemes iedzīvotājiem atstāts mantojums, — Batsurs atbildēja. — Arkādij! — viņš sauca, salicis plaukstas kā tauri.
Apakšzemes telpas, šķiet, atdzīvojās. Tūkstoši milzīgo plākšņu atbalsoja Batsura saucienu, un tas aizlidoja pa bezgalīgajām zālēm.
— Arkādij! Arkādij! Arkādij! . . .
Zoru pārņēma šaušalas. Pazeme, šķiet, priecājās, sadzirdējusi cilvēka balsi, un atkārtoja to visvisādi:
— Arkādij! . . . Kādij! .,. Dij! .. .
Beidzot atbalss apklusa. Batsurs un Žora ieslēdza spuldzes un ilgi klausījās. Atbildes nebija.
— Varbūt Arkādijs līdz šejienei nav ticis? — Žora čukstēdams jautāja.
— Viņš katrā ziņā ir ticis.. . Jau pirms brauciena uz Atasulu viņš sacīja, ka te vajagot būt kaut kam līdzīgam … Paliec šeit un nenodzēs lukturi. Iešu meklēt Arkādiju. Ja pēc stundas nepārnākšu, atgriezies nometnē, bet lukturi atstāj šeit. Atpakaļ ejot, dedzini sveces. Lai lukturis paliek kā bāka. Kad atpūties, nāciet šurp abi ar Žambalu. Paņemiet līdzi nestuves! .. . Dziļāk zālē neejiet nekādā gadījumā. Plāksnēm tuvoties ir bīstami. Ja mani un Arkādiju neatradīsiet, brauciet ar automašīnu uz Ulanbatoru. Tur izstāstiet visu redzēto. Bet tagad vairs ne vārda . .. Šinīs zālēs cilvēks vienā reizē nedrīkst uzturēties ilgāk nekā pusotras vai divas stundas. Žora, netielējies… Apsoli, ka izdarīsi to, ko sacīju. Dod roku! …
Batsurs spēcīgi apkampa Žoru un devās iekšā tumsā. Viņa luktura gaismiņas šķēps attālinājās arvien vairāk un beidzot pārvērtās par tievu, spīguļojošu adatu. Batsurs jau bija labā gabalā, kad Žora atkal sadzirdēja saucienu:
— Arkādij! Arkādij! . . .
Atbalss uztvēra šo vārdu un arī šoreiz iznēsāja pa visām zālēm.
Žora apsēdās uz akmens klona un gaidīja. Pulksteņa rādītāji kustējās lēni. Līdz norunātajam laikam vēl bija tālu.
Dažreiz ir ļoti labi, ja cilvēks kādu laiciņu var pabūt viens. Citi vismaz neredz, ka šis cilvēks raud.
*
Tumovs lēni gāja pa Sokoļņiku bulvāri, kurā tagad bija maz ļaužu. Dzeltenas lapas gūlās uz mitrā asfalta. Vējš svieda sejā sīkas lietus lāšu šaltis. Redz, kur arī nams ar lielām stikla durvīm. No šejienes pirms pusgada viņi sāka savu ceļojumu.
Tumovs smagi nopūtās.
«Ko lai viņš saka Arkādija māsām? Ko par viņu domās Ļuda?»
Tumovam svārku augškabatā bija Očira sūtītā telegramma, ko viņš saņēma jau pirms divām nedēļām. Divas nedēļas Igors nēsāja to sev līdzi. Katru rītu viņš sev solījās, ka vakarā brauks uz Sokoļņikiem, un katru vakaru mazdūšīgi gudroja kādu ieganstu, lai nebūtu jābrauc. Tumovs pūlējās sev iegalvot, ka gaidot otru telegrammu. Bet sirds dziļumos bija pārliecināts, ka šī otrā telegramma vēstīs par lielu nelaimi.