Jau divas nedēļas viņš baidījās ņemt rokā tālruņa klausuli, bija pametis visas savas darīšanas, darbu un gaidīja . . . Ko gaidīja?
Šorīt Tumovam institūtā iedeva Ludmilas zīmīti. Viņa ļoti lūdza, lai Tumovs atbraucot pie viņiem. Ilgāk vilcināties ar apciemojumu vairs nevarēja.
Satvēris parādes durvju rokturi, Tumovs vēl lāgā nezināja — piezvanīs vai nepiezvanīs pie Ozerova dzīvokļa. Piezvanījis Tumovs nezināja, vai pateiks ko par Ulanbatoras telegrammu vai gļēvi klusēs par to.
Durvis atvēra Ludmila. Viņa nopietni sasveicinājās un sacīja:
— Lūdzu, nāciet, novelciet mēteli! . .,
«Varbūt viņas jau ko zina?» Igors domāja, lēni maukdams nost vienu galošu, pēc tam otru, noraisīdams kaklautu, lēnītēm vilkdams nost mēteli.
— Nu nāciet taču beidzot! — no istabas atskanēja Irinas Mihailovnas — Arkādija vecākās māsas skarbā balss. — Ko jūs tur tūļājaties?
— Ejiet ātrāk istabā! — Ludmila teica, stāvēdama viņam aiz muguras. — Esam ļoti noraizējušās.
«Nē, nezina,» Tumovs domāja un pataustīja, vai telegramma vēl ir kabatā.
Viņš iegāja māsu istabā.
Irina sēdēja uz dīvāna pie galda lampas ar zaļu abažūru. Viņas šaurā, garā seja bija ļoti bāla un lampas gaismā likās zaļgana. Dziļas, tumšas krunkas abpus mutes. Plānās lūpas cieši sakniebtas. Viņa klusēdama sniedza Tumovam šauru, vēsu roku un pamāja, lai viņš apsēžoties iepretim.
Igors steigšus atlaidās dziļā atzveltnes krēslā, priecādamies, ka seja paliek ēnā. Ludmila, ietinusies lielā, pūkainā lakatā, iekārtojās dīvāna stūrītī, pierāva sev klāt kājas, paņēma klēpī kaķi un to lēnītēm glaudīja.
Iestājās spriegs klusums.
— Nu? — Irina vaicāja un iekāsējās.
— Vai jūs ko teicāt? — Tumovs apmulsa.
—Irina pēdējā laikā sasirgusi, — Ludmila steigšus paskaidroja un nopūtās.
— Ne jau par to ir runa, — Irina skarbi sacīja. — Kur ir Arkādijs?
— Es n-nezinu, — Tumovs vilcinādamies nedroši teica, un viņam šķita, ka telegrammas lapa smagi spiež krūtis.
— Dīvaini, kā tad jūs to nezināt, Igor Nikolajevič? — smalkā, skanīgā balsī brīnījās Irina. — Jūs ievilinājāt viņu šajā ekspedīcijā, kas notika dievs zin kāpēc un velns zin kādēļ. Pats esat atgriezies pirms nepilniem trim mēnešiem. No brāļa nav nekādu ziņu. Jūs nerādāties acīs, neatzīstat par vajadzīgu pat pa tālruni skaidri pateikt, kur viņš ir un kas viņam noticis. Neņemiet ļaunā, bet kārtīgi cilvēki tā nedara. Un Arkādijs vēl dēvēja jūs par savu draugu.
— Irina, neuztraucies,— Ļuda klusu sacīja. — Atvainojiet viņu, Igor Nikolajevič. Mēs ļoti raizējamies brāļa dēļ. Vairāk nekā trīs mēnešus neesam saņēmušas no viņa ne rindu. Jūs esat atgriezies jau sen un arī klusējat.
— Es jau gribēju . . . katru dienu gribēju … — Tumovs murmināja, nezinādams, kur acis likt. — Traki daudz darīšanu, pārskati . . . Tūlīt bija atkal jābrauc komandējumā … Lūdzu, piedodiet, es, protams, esmu ļoti nogrēkojies, bet. . .
— Kad redzējāt viņu pēdējo reizi? — Irina jautāja, neatlaidīgi vērdamās Tumovā.
— Tieši pirms trijiem mēnešiem, divdesmit astotajā augustā.
— Kāpēc viņš neiedeva priekš mums vēstuli? *
— Nošķīrāmies, braucām katrs savā virzienā. Nezinājām, kurš pirmais nokļūsim līdz apdzīvotām vietām.
— Kāpēc nošķīrāties?
— Arkādijs gFibēja izdarīt papildu pētījumus un doties mazliet tālāk uz dienvidiem.
— Bet jūs?
— Es ceļoju kopā ar karavānu atpakaļ uz ziemeļiem.
— Tātad jūs viņu pamētāt un laidāties lapās?
— Gluži tā nebija … — Tumovs gribēja turpināt, bet aprāvās un apklusa.
Irina piemiedza acis.
— Vai ari jūs… Negribu teikt šo drausmīgo vārdu . . . Vai ari jūs kaut ko slēpjat no mums. Papūlieties runāt taisnību, Igor Nikolajevič!
— Lūdzu, lūdzu, — piebilda Ļuda. — Visļaunākais ir neziņa.
— Jel saprotiet, ka es pats nekā nezinu! — Tumovs jau gandrīz kliedza. — Itin nekā! . .. Arkādijs būs kaut kur aizkavējies. Tur taču ir Gobi tuksnesis… Domāju, ka Arkādijs drīz atbrauks … — Pēdējos vārdus Tumovs tik tikko spēja izteikt. — Es ari gaidu dienu no dienas …
— Nē, jūs mums kaut ko slēpjat, — Irina skarbi sacīja. — Ko visu laiku knibināties ap to kabatu? Kas jums tur ir? Parādiet!
— N-nekā nav! — Tumovs sacīja, un dūša viņam saskrēja papēžos. — Tikai te-telegramma no Ulanbatoras . . . L-lūdzu! . . .
Irina paķēra saburzīto telegrammu, aši pārlaida rindām acis un aizsedza ar plaukstām seju. Ludmila trīcošiem pirkstiem pacēla zemē nokritušo lapu. Lēni, skaidrā balsī izlasīja:
— Uz jūsu pieprasījumu ziņoju: Ozerova grupa nav atgriezusies. Meklējumi pagaidām veltīgi… — Meitenes pleci sāka raustīties. — Turpinām … Ziņošu … — Viņa iespieda seju dīvāna spilvenos un, skaļi elsodama, šņukstēja.
Tumovs apjuka pavisam. Viņš smagnēji piecēlās no atzveltnes krēsla, nejauši aizķēra uz galda malas nolikto grāmatu kaudzīti. Grāmatas blīkšķēdamas krita uz grīdas. Tumovs pieliecās, gribēja ņemt augšā grāmatas, bet atmeta ar roku, nepaņēma un piesēdās uz dīvāna maliņas starp abām māsām.
— Saprotiet taču, viss vēl nav zaudēts, — viņš nedroši mierināja. — Atradīs … Atbrauks … atgriezīsies …
— Esmu jau atgriezies! — pie durvīm atskanēja pazīstama balss. — Kas te notiek?
*
Vēlāk Tumovs nekādi nespēja secīgi atainot atmiņā visus notikumus, kas norisinājās tovakar. Irina pēkšņi pielēca kājās un tik strauji, ka apgāzās lampa. Žēli nošķindēja zaļais abažūrs. Istabā iestājās tumsa. Bija dzirdama tikai Irinas histēriskā balss, Ļudas skaļā raudāšana, Arkādija satrauktie saucieni, skūpsti. Zem kājām sprakšķēja samītās abažūra drumslas. Igors gribēja apkampt Arkādiju, bet apkampa Ļudu. Viņa noskūpstīja Igoru uz lūpām. Protams, tas bija tikai pārpratums . . . Skūpsts domāts brālim . . . Sāpīgi ieņaudējās kaķis; tam kāds bija uzkāpis uz astes. Visi kaut ko jautāja, neviens neklausījās atbildēs. Pēc tam iemirdzējās lustra. Droši vien pati, jo neviens to nebija ieslēdzis.
Irina apskāva novājējušo, brūni iedegušo Arkādiju, glaudīja viņa plecus, Ļuda raudāja un smējās, piespiedusi asarām pārplūdušo seju pie Tumova platā kamieša.
Arkādiju apsēdināja uz dīvāna. Māsas piemetās katra savā pusē, cieši satvērušas brāļa rokas, it kā baidīdamās, ka viņš atkal var pazust. Jāpiebilst, ka Irina gan tūlīt gribēja celties un steigties uz virtuvi, bet Arkādijs viņu nelaida. Tumovs pārgāja pār istabu, ar biezajām zolēm vēl vairāk sadrupinādams abažūra atliekas, un atlaidās mīkstajā krēslā iepretim dīvānam.
— Nu, stāsti, stāsti, — Ļuda skubināja.
— Tikai īsi, — Irina piebilda, — man jāiet paraudzīt vakariņas.
— Izvēloties visīsāko variantu, tas būtu tā . . . — Ozerovs iesmējās. — Trīs mēnešus riņķojām pa Gobi tuksnesi, vakar atgriezāmies Ulanbatorā. Paspēju tikai sarāt Očiru, ka viņš jūs pārbiedējis, iekāpu lidmašīnā un pirms stundas nolaidos Vnukovas lidlaukā.
— Kāpēc netelegrafēji?
— Pats lidoju telegrammas ātrumā. Vēl vakar bijām (lobi luksnesī pie mūsu plakankalnes pakājes.
— Jūs atgriezāties pie plakankalnes? — Tumovs brīnījās.
— Protams. Arī tu, Igor, vēl atgriezīsies turpat. Izrādās, ka mūs. meklējuši pa visu Aizaltaja Gobi tuksnesi, bet mēs gauži mierīgi kāpelējām pa plakankalni. Mums nedarbojās radio .. .