— Redziet nu, — sacīja Tumovs. — Es taču teicu ., .
— To jūs neteicāt, — Ļuda viņu pārtrauca, aizlikdama plaukstu priekšā Tumova mutei. — Bet tagad tas nepavisam nav svarīgi.
— Viņš prātīgāk būtu darījis, neko neteikdams! — Ozerovs iesmējās. — Kas mums bija iebāzis rezerves bateriju vietā sautētas cūkas gaļas konservus?
— Nevar būt! — Tumovs brīnījās. — Ahā! — Tagad saprotu, no kurienes man gadījušās tās baterijas . .. Ak tu caurā galviņa . .. Ko lai ar sevi daru? . . . Bet citādi nekādu sevišķu piedzīvojumu laikam nebija?
— Kā to lai ņem . . .
— Arkādij, saki vaļsirdīgi, — brīdi klusējis, vaicāja Tumovs, — vai bija vērts tur uzkavēties? Vai atradāt kaut ko … jaunu? . . .
— Jaunu? — Ozerovs atkārtoja. — Nē, neko jaunu neatradām. Viss tur ir gauži vecs.
— Tūlīt vajadzēja klausīt man, — Tumovs apmierināti sacīja. — Tagad, kad esi vaļsirdīgi atzinies, es tevi iepriecināšu… Izrādās, ka tev taisnība. Vai atceries spožo minerālu, ko es toreiz dēvēju par dimantu? Dimants tas nav. Tas ir pilnīgi nepazīstams ārkārtīgi ciets un izturīgs minerāls. Apbrīnojams bora, silīcija un oglekļa savienojums. Daudz cietāks par dimantu, ar pārsteidzošu īpašību — spējīgs koncentrēt dažādus enerģijas veidus. Mineralogi domā, ka tā esot kāda jauna tipa meteorīta šķemba.
— Meteorīts tas nav, — Ozerovs nešaubīgi iebilda.
— Bet kas tad?
— Mākslīga viela.
— Fantāzija, — Tumovs nievīgi sacīja. — Tīrā fantāzija. Nevienā laboratorijā pagaidām vēl nav radīti apstākļi, kas nepieciešami šāda savienojuma sintezēšanai. Šāda sintezēšana vēl ir tālu ārpus mūsu zinātnes iespēju robežām.
— Es taču neesmu teicis, ka šo vielu veidojušas cilvēku rokas, — Ozerovs iebilda. — To sintezējušas pirms desmitiem tūkstošiem gadu saprātīgas būtnes, kuru zinātne jau tolaik bijusi aizsteigusies tālu priekšā mūsdienu zinātnei…
— Pagaidi, — Tumovs neļāva Ozerovam pabeigt teikumu. — Vai jums tur nav gadījusies automašīnas avārija? Varbūt tev te mazliet? … — viņš pagrozīja rādītāja pirkstu pie deniņiem.
Arkādijs, ne vārda neteikdams, izņēma no kabatas nelielu sainīti un to attaisīja. Elektriskajā gaismā spoži iedzirkstījās plakana priekšmeta šķautnes. Tā bija tās pašas vielas neliela plāksnīte, kuras šķembu Žora atrada pie nometnes. Bet šī plāksnīte bija sīki jo siki inkrustēta ar kādu vēl spožāku vielu. Bija redzamas sarežģītas spirāles, kas cita citu šķērsoja. Ar vienu acu uzmetienu varēja pateikt, ka šis ir saprātīgu būtņu darināta priekšmeta gabaliņš.
— Vai tā varbūt ir starpplanētu kuģa šķemba? — čukstēja visai pārsteigtais Tumovs, uzmanīgi pieskardamies ar pirkstu pie spīguļojošām šķautnēm.
— Nē, šī šķemba nodauzīta no milzīga kondensatora, kas akumulē zemes dzīļu enerģiju. Adžbogdo vulkāniskais plato tiešām ir ārkārtīgi liels kondensators, taču ne saules enerģijas, kā domā tu, bet zemes dzīļu enerģijas kondensators. Šīs plakankalnes iekšienē ir tukšs dobums. Kolosālās apakšzemes zālēs tur novietotas bezgala daudzas šādu plākšņu rindas. Speciāli stieņi savieno plāksni ar plāksni, un tās visas savukārt savienotas ar centrālo vulkānisko kanālu. Šķiet, ka enerģijas avots ir magmatisks sena vulkāna kodols, kas atrodas vairākus kilometrus zem plakankalnes. Kā viņi nokļuvuši līdz kodolam, to pagaidām nespēju izskaidrot. Jāuzsver, ka visā šajā ierīcē ļoti daudz kas ir neizprotams. Paies gadu desmiti, kamēr to izpētīs. Taču skaidrs ir viens — šis ir vislielākais mūsu planētas enerģētiskais agregāts, ko mums atstājuši kā mantojumu nezināmi kosmosa ciemiņi. Liekas — viņi nolaidušies Gobi tuksnesī pirms kādiem divdesmit, trīsdesmit vai pat piecdesmit tūkstošiem gadu, kad Eiropu un Ziemeļameriku sedza vairākus simtus metru biezs ledus slānis.
Nelielā ieplakā pie Atasulas pakājes mēs atradām smiltīm aizputinātu kosmosa ciemiņu kosmoostu. Tās laukumā vēl redzamas milzīgas koniskas piltuves, kas izvietotas pareizos sešstūros. Uz nogulu iežu virsmas piltuvēs un to tuvumā redzamas apdedzinājumu un stiklveida sakusumu paliekas. Laikam šīs piltuves radušās, iedarbojoties pārkarsētām gāzēm, kas brāzušās no kosmisko laineru dzinējiem. Atradām pazemē arī speciālas patvertnes, no kurām var droši vērot enerģētiskā agregāta darbību, kad tas izšauj sakrātās enerģijas lādiņu uz kosmosu. Jāpiebilst, ka viena no šādām patvertnēm atrodas plakankalnes robežās, kurai blakus ir lamaistu klostera drupas. Agregāta izlādēšanās notiek ik pa pieciem gadiem reizi, kādā no jūnija dienām. Šogad enerģētiskā izlādēšanās iznīcināja amerikāņu mākslīgo Zemes pavadoni, un pirms desmit gadiem, dažas stundas pēc izlādēšanās garām kanālam, no kura vēl strāvoja pēdējās enerģijas plūsmas, nolidoja Isarova lidmašīna ...
Lamas, kas dzīvojuši klosterī, zinājuši par šo izlādēšanos. Viņi to dēvējuši par pērkondārdu garu trakošanu. Aizu, kas ved uz centrālo kanālu, viņi nokristījuši par Dārdu aizu. Tā radusies viena no Gobi teiksmām.
Cilvēki vairākkārt iekļuvuši Dārdu aizā. Pirms apmēram trīssimt gadiem kāds lamaiznesis no turienes kondensatora plāksnes šķembu. To mēs atradām uzliktu uz Atasulas apakšzemes tempļa altāra. Blakus bija iekalts sens uzraksts, kurā vēstīts par lamas varoņdarbu. Batsuram izdevās uzrakstu atšifrēt. Pie Dārdu aizas vairākkārt tuvu piegājis arī pēdējais klostera sargs. Viņš meklējis pazudušo mazdēlu un iekļuvis izstarojumu zonā. Līķa sekcijā noskaidrojies, ka viņš miris no staru slimības.
— Un jūs — jūs arī devāties tās briesmīgās aizas dzīlēs? — Ļuda jautāja, un viņas balss iedrebējās.
— Jā. Mēs aizu pamanījām jau no lidmašīnas. Aiza sniedzas līdz plakankalnes vislielākā vulkāna krāterim. No konusa virsotnes krāterī iekļūt nevar. Mēs tajā iegājām pa Dārdu aizas gultni, pa konusa dienvidu nogāzes plaisu. Paši savām acīm redzējām bezgalīgas spožu kondensatoru rindas, kas sniedzās kilometriem tālu. Daļa plākšņu salauzītas zemestrīcēs, bet visas spīguļo tik ļoti, it kā būtu izgatavotas tikai vakar, lai gan plāksnes droši vien vismaz divdesmit tūkstošus gadu vecas.
— Bet izstarojums? — Tumovs iesaucās. — Jūs bijāt kondensatoru iedarbības laukā? . . .
— Šobrīd kondensatori gandrīz pavisam izlādējušies. Enerģijas izsviešana notikusi nesen — pirms dažiem mēnešiem. Izstarojumi pagaidām nepārsniedz cilvēku organismam pieļaujamās robežas. Lai gan, ja nebūtu Batsura, es varbūt neizkļūtu sveikā. Gāju bez radiometra un pārāk ilgi uzturējos pazemē. Batsurs vēl īstajā laikā izstiepa mani to turienes … Bet tagad, Igor, saturies! Mūsu aparāti konstatēja, ka no Zemes dzīlēm pa kanālu strāvo augšup neitronu plūsma. Tās intensitāte krasi palielinās, ja nokāpjam dziļāk.
Neitronu plūsma, kas strāvo no vulkāna krātera! Vai var vēl būt labāks pierādījums, ka dziļi zemē notiek kodolreakcijas? Un tā nav fantāzija. To apliecina aparāti. . . Pēc viena vai diviem mēnešiem uzturēšanās kanāla un kondensatoru tuvumā kļūs bīstama, pēc pusgada — jau neiespējama. Bet pēc četrarpus gadiem no Dārdu aizas dižgabala kosmosā atkal aizdrāzīsies •briesmīgs enerģijas lādiņš. Līdz tam laikam visapkārt Dārdu aizai jau būsim iekārtojuši observatorijas, novērošanas stacijas, būsim noteikuši enerģētiskā izvirduma spēku un raksturu. Kad izstarojums beigsies, atkal dosimies Dārdu aizas dzīlēs un mēģināsim izmantot tās enerģiju Zemes vajadzībām. Draugi, padomājiet, cik neizsīkstoši enerģijas krājumi atrodami Zemes dzīlēs! Cik bezgalīgas iespējas paveras nākotnes enerģētiķiem! Adžbogdo lavas plakankalnes magmatiskais kodols taču ir sīksīka kripatiņa salīdzinājumā ar tiem enerģijas daudzumiem, kas ietverti mūsu planētas dzīlēs . ..