«Nez kā nu veicas Igoram? Cik tālu viņi tikuši šodien?» Ozerovs domāja, izklādams guļamo maisu uz rudās, akmeņainās zemes.
Turpat līdzās Žora grozīja radiostacijas kloķīšus. Austiņās skanēja rūkoņa un sprakšķi. Tumova radists neatsaucās.
— Vēl brauc, nav apstājušies uz naktsguļu, — 2ora sacīja un noņēma austiņas.
Strauji biezēja krēsla.
Vakariņas ceļinieki ieturēja pustumsā. Karstā tēja gandrīz vai applaucēja vēja aprautās lūpas. Ledaina vēsma vilka no tuvējās kalnu grēdas, vīri uzslēja vatēto jaku apkakles, dziļāk uzmauca uz acīm platmales un cepures. Šeit, trīstūkstoš metrus virs jūras līmeņa, pāreja no dienas tveices uz nakts saltumu bija neparasti strauja.
Ekspedīcijas dalībnieki jau beidza vakariņot, kad viens no strādniekiem, Žambals, nobijies kaut ko kliedza.
Batsurs pielēca kājās.
— Kur?
Žambals pavisam apmulsis, lūpas čamstinādams, rādija turpat pie kājām uz tumšo, akmeņaino zemi.
Batsurs uzspīdināja elektrisko lukturīti un uzmanīgi lūkojās uz akmeņiem un nokaltušo zāli.
— Kas jums tur ir? — Ozerovs vaicāja.
— Žambals stāsta, ka esot redzējis karakurtu.
— Tik lielā augstumā, — Arkādijs šaubījās, — diez vai.
— Jāpārbauda. Briesmas ir pārāk lielas.
— Protams.
Visi pārmeklēja nometni, izpurināja guļamos maisus, seglus, mugursomas, bet neko neatrada.
— Žambalam būs tikai licies, — Ozerovs sacīja un atkal apsēdās uz brezenta paklāja.
— Nē, nē, — Žambals pagrozīja galvu, — mans saka — goda vārds. Mans redzēja karakurtu … Slikti būs. Jāiet uz citu vietu . . . Seit gulēt nedrīkst. ..
— Kur lai ejam? — Batsurs iebilda. — Nakts, tumsa. Gulēsim uz tūbas gabaliem. Uz tūbas karakurti nerāpsies.
— Mans baidās, — Žambals nerimās. — Mans gauži baidās. Manu vecomāti sakoda viens karakurts. Vecāmāte tūlīt mira nost.
— Kas noticis? — misters Pigasters ievaicājās.
— Nometnē it kā esot ielavījies indīgs zirneklis karakurts jeb Melnā atraitne. Viņa kodienu visi uzskata par nāvīgu.
— Okei, — Pigasters pasmējās. — īsta inde. Ļoti iedarbīga. Bet nepastāvīga. Konservētā veidā drīz zaudē savas īpašības. Šādi zirnekļi ir tur tālu, tuksnesī. Te viņu nav, — Pigasters turpināja, sākdams runāt mongoliski, — te viņu nav …
— Es redzēju, — Žambals tiepīgi atkārtoja, — tepat … Jāiet prom …
Pigasters sadrūma un ar kabatas lukturīti sprīdi pa sprīdim apgaismoja apli sev visapkārt.
Batsurs paklāja blakus brezentam rupjas tūbas gabalu. Amerikānis steigšus pārsēdās uz tā, parāvis sev apakšā kājas.
— Te būs siltāk, — viņš aizbildinājās un izdzēsa lukturīti.
Batsurs vieglītēm iebukņīja Ozerovam ar elkoni.
— Reiz viens zirneklis dikti nobaidījis kādu žurnālistu, — Arkādijs stāstīja, sūkdams pīpi. — Žurnālistam vajadzējis pārnakšņot lauka apmetnē. Tas noticis Turkmēnijā tuksneša malā. Tur jau agrāk manīti karakurti. . . Žurnālists nebijis nekāds gļēvulis, bet no karakurtiem baidījies kā no nāves. Viņš nospriedis neaizmigt visu nakti, taču uz rīta pusi tomēr aizsnaudies. Pamodies, juzdams, ka pa roku keut kas rāpjas. Pavēris acis un ieraudzījis uz mazā pirkstiņa nelielu, melnu zirnekli. Puisis gandrīz sajucis prātā. Gulējis, bīdamies pakustēties, ne dzīvs, ne miris, un, sirdij stingstot, gaidījis zirnekli norāpjamies no pirksta. Bet zirneklis nekustējies ne no vietas un nemaz nedomājis projām rāpties. Žūrnālistam notirpusi roka, un pats viņš jau juties pa pusei miris . .. Pamodies blakus gulētājs, ieraudzījis melno zirnekli, arī pārbijies un licis, lai ar strauju kustību nokratot karakurtu. Žurnālists pakustinājis roku, taču ne tik strauji, kā vajadzējis. Žirneklis nokritis zemē, bet paspējis iekost žurnālistam pirkstā. Sacelta trauksme, un kolhoza kalējs teicis, ka vienīgais glābiņš — tūlīt nocirst sakosto pirkstu. Nabadziņš gribot negribot piekritis. Operāciju izdarījis kalējs. Žurnālists pat lāgā neapjēdzis, kas notiek, kad pirksts jau bijis nost. Ieraudzījis asinis, viņš noģībis. Kad atguvis samaņu, blakus stāvējis kalējs un pavisam apmulsis mēģinājis taisnoties. Žurnālists kaut ko murminājis, ka sakot paldies, bet kalējs, gauži nelaimīgs būdams, pašūpojis galvu un teicis, ka puikas to zirnekli noķēruši. Izrādījies, ka tas nemaz neesot karakurts, bet nekaitīgais krusta zirneklis.
— Ko stāstīja Arkādijs Mihailovičs? — Žora klusītēm jautāja Batsuram.
Batsurs pasmiedamies krieviski atkārtoja anekdoti par krusta zirnekli, ko ceļinieki noturējuši par karakurtu.
— Bet vai jūs zināt, ka šie indīgie zirnekļi ārkārtīgi ātri vairojas? — tumsā ieskanējās Pigastera nervozā balss. Katra karakurta mātīte rudenī izdēj pāri par tūkstoš oliņu. Tās viņa ietin tīmekļa kokonos. Pavasarī ļaunie zirnekļi izrāpjas no kokoniem, izlaiž garus tīmekļa pavedienus, un ar šiem pavedieniem pavasara vēji tos aiznes tālu jo tālu. Rudenī katra jaunā mātīte atkal dod dzīvību tūkstoš pēcnācējiem. Karakurti drīz kļūtu par tuksnešu valdniekiem, ja nebūtu putnu… Nepatīkami, ja arī šeit mitinātos šie zirnekļi, — amerikānis sacīja. — Pa vienam tie nekad nedzīvojot.
— Zvēru pie visu lamu lamas ūsām, — Batsurs teica, — bet man liekas — zem vateņa pa muguru man kaut kas rāpjas.
— Jūsējie tādos gadījumos teic — šermuļi skrien pa kauliem, — Pigasters nīgri iesmējās.
— Batsur, tūlīt atpogā vateni un veicīgi velc nost, — Ozerovs pavēlēja un uzlaida jaunajam mongolim spožu kabatas lukturīša gaismas strēli.
Batsurs nobālēja, steigšus atpogāja vateņa pogas un strauji nometa to uz brezenta.
Žora un Žambals skaļi iekliedzās.
Uz Batsura baltā krekla starp lāpstiņām rēgojās liels, melns, samtains zirneklis.
— Nekusties, — Ozerovs čukstēja. Ar strauju rokas vēzienu viņš notrieca zirnekli uz paklātā brezenta un nospieda ar piezīmju grāmatiņu.
— Paldies, draugs, — Batsurs sirsnīgi sacīja un noglauda Arkādija plecu.
— Tātad Žambals nav kļūdījies, — misters Pigasters domīgi sacīja, vērodams sašķaidīto kukaini. — Nolādēts apvidus. — Amerikāņa balss iedrebējās.
Visi atkal rūpīgi pārmeklēja nometnes laukumiņu un ieraudzīja vēl vienu karakurtu — tas ātri ieskrēja starp akmeņiem un pazuda tumsā.
Vairāk neko neatrada.
Ceļinieki apspriedās un nolēma nometni uz citu vietu nepārcelt.
— Tumsā vēl nolauzīsim kaklu, — Ozerovs sacīja.
Žambals, mongoliski kaut ko purpinādams, apkārt guļvietām aplika virvju gredzenu.
— Karakurtam tāds striķi nepatīk, — viņš klāstīja Žoram. — Varbūt vairs nenāks …
— Bet ja pārlec pāri?
— Ja pārlec, tad varbūt atnāks .,«
Tonakt ari misters Pigasters ne mirkli neaizvera acis.
*
Nākamajā rītā visi seši devās augšup uz kalnu pāreju. Par karakurtiem neviens vairs neieminējās. Tikai Žora kādā īsā atpūtas brīdī klusi teica Batsuram:
— Mūsu misters šodien nemaz nesmaida. Droši vien visur viņam rēgojas karakurti. Atpūzdamies nekur pat neapsēdās.
— Žora, tu esi dūšīgs puisis, — Batsurs uzlielīja. — Tagad dienā tev ne no kā nav bail? …
Žora nosarka, bet neteica ne vārda.
Šis Batsurs redz citus caur un cauri. Kā viņš noskārtis, ka Žora vakar traki pārbijies? Patiesību sakot, Žora vakar dikti pārbijās. Kas to zin, cik tādu karakurtu slēpās aizas augšgalā, kur viņi pārnakšņoja? Varēja no rīta pamosties, bet melnais zirneklis uzrāpies uz rokas. To iedomājoties, Žoram riebumā sāka trīcēt pirksti, rāciju uzskaņojot. Radioaparāts sprakšķēja, gaudoja, neko nevarēja saprast.