— Bez Pegasa vajadzīgs arī bezdibenis, — nerimās Hozē. — Kā senajā Spartā. Lai neizdevušos dzejnieku tūlīt nogrūstu bezdibenī. Un bezdibeņa pašā apakšā — piemineklis nezināmajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.
— Smej, smej vien! Esmu drošs, ka tu pats sāksi dzejot, nodzīvojis uz Poēzijas piecus gadus.
— Piecus gadus es te nedzīvošu. Mana mūza ir Klio. Līdzko šejienes kalni būs izveidoti, es pārcelšos uz Vēsturi. Tur tik būs īstā dzīve, tur būs varonības valstība! Bruņinieku ieleja, Jūrnieku okeāns, Pagrīd- nieku valsts, Sarkanās Armijas kontinents! Pagātne nav atdzīvināma, taču vismaz atdarinās varonīgo divdesmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vēsturi?
— Nu nē, mēs ar Kiru esam diezgan braukājuši. Uzcelsim Olimpu un laidīsim uz vecajām planētām. Kaut kur uz Venēru. Padzīvosim tur mierā, līdz tiekam atjaunināti.
— Melo, viņš melo! — sauca Kira. — Tā viņš solās visu mūžu, bet pats tik tiecas arvien tālāk un tālāk … — Un, tevi apkampusi, viņa čukstēja: — Mīļā, netici vīriešiem, viņi dzīvo kosmosa reibonī, viņi iemīlējušies tālēs, nezināmībā un bezgalībā. Viņiem, jo briesmīgāk, jo labāk. Jūs esat jaunava ar gribas spēku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamēr viņš jums klausa .. . Laidiet saknes uz Poēzijas un palieciet te. Citādi jūs mētāsities"" pa Visumu tāpat kā es — no vīra pie bērniem, no bērniem atpakaļ pie vīra.
Vēlāk, kad sasarkušie viesi mūs atstāja, tu apķēries man ap kaklu un smaidīdama teici:
— Vai es tevi, Jar, turu stingri? Vai tu klausīsi mani?
— Kira ir jauks cilvēks. Te viņi visi ir brīnišķīgi, vai tā nav? — es tev jautāju.
Tā es runāju tāpēc, ka jutos atbildīgs. Es biju tevi atvedis šurp uz pasaules malu un tālajā pasaulē jutos atbildīgs par visu: par virpujvētrām un vulkāniem, par Genas dzejoļiem un par Hozē drūmumu.
— Viņi ir ļoti mīļi. Tikai pārāk vienpusīgi, — tu iebildi.
6
Mīļā Mūza, kā tad tālajā pasaulē varam nebūt vienpusīgi? Jums tur uz Zemes ir četru stundu darba diena. Dienvidū jūs skrienat uz jūru, nirstat ar akva- langu, piedalāties dramatiskajos pulciņos, apmeklējat teleuniversitāti. Bet mūsu jūras vēl lidinās gaisos, tās verd karstās virpuļvētrās. Kurš lai spēlētu uz skatuves, kurš lai būtu skatītājs otrajā Olimpa pilsētā, kur dzīvo tikai seši cilvēki? Mēs vārāmies paši savā sulā. Ja viens no sešiem raksta viduvējus dzejoļus, tad visi seši tos apspriež. Visinteresantākais, visaizraujošākais un visneparastākais te ir darbs. Un cik neparasti strādāja šie tālās pasaules parastie cilvēki!
Es atcerējos savu pirmo izlidojumu dienu pēc atbraukšanas. Es pateicu, ka man kā regulētājam kibas jāredz darbībā. Mēs izlidojām trijatā — Gena, Hozē un es.
Divvietīgā lidmašīnā trim bija pašauri. Es sarāvies, sakucis, ar ceļgaliem iespiedies Hozē krēslā, sēdēju aizmugurē. Tā visu laiku līdz pašai pārbraukšanai es nevarēju brīvi atvilkt elpu.
Tiklīdz plaši atvērās angāra vārti, lidmašīna izšāvās kaucošā miglā. Apkārt viss dārdēja, svilpa un kauca, elektriskā izlādē vizēdamas plosījās pelēkas un brūnas virpuļvētrās. Lidmašīnu svaidīja kā laiviņu viļņos. Kļuva baigi. Arī vēlāk man vienmēr pirmajā brīdī metās baigi. Pārāk liela bija atšķirība starp mūsu staciju, tīro čaumaliņu, un šo nemierīgo, nemīlīgo pasauli.
Bet Genas jauneklīgā seja bija tikai vērīga un nevis nemierīga. Šai virpuļvētru sarabandā viņš nezaudēja līdzsvaru, droši lauzās cauri lietus un putekļu
mākoņiem. Un es, viņā raugoties, saņēmos, sāku vērot klinšu sablīvējumus uz ekrāna. Uz ekrāna vērot bija pat labāk, jo uz tā klintis izgaismojās nosacītiem koši sarkaniem, gaišziliem un dzelteniem toņiem …
— Akmeņlauztuve, — pēc brītiņa noteica Hozē.
Es ieraudzīju izslējušos kalnu. Plātnes te sadzinušās
cita uz citas, izveidodamas pusotra kilometra augstas kāpnes, kaut ko līdzīgu Krimas kalniem, kas paceļas pie Melnās jūras. Tiesa, šo grēdu pakājē jūras gan vēl nebija.
— Te būs okeāns, klinšu salai te nav vietas. Tikai šķērslis siltajām straumēm. Šo grēdu mēs nošķelsim līdz pašiem pamatiem, — paskaidroja Hozē.
Lidmašīna tomēr laidelējās un riņķoja virs grēdas. Lāgiem tā pacēlās augšup zilajās debesīs, lāgiem nolaidās līdz krāsainajām, saplaisājušām klintīm.
— Ko tu gudro? — Gena iesaucās. — Sāksim no malas, pēc kārtas.
Hozē nopietni pamāja ar galvu. Gaisā viņš nebija zobgalīgs. Te viņi bija līdzīgi: lidmašīnas komandieris un kibu komandieris.
Hozē aplika ap rokām vara aproces ar gredzentiņu katram pirkstam un izpleta tos, it kā sagatavodamies klavierspēlei. Viņa" kustības tūdaļ ietekmēja kibas- zāģus, kas atdalījās no lidmašīnas apakšas un piķēja. Uz ekrāna pamanīju divus trīsstūrus — zilu un sarkanu. Hozē, uz priekšu cieši skatīdamies, tikko manāmi kustināja pirkstus. Domās viņš vadīja kibas, pie tam katru par sevi. Pastiprinātas biostrāvas trauca un apsteidza lidmašīnu, un kibas paklausīgi virzījās uz augšu vai leju, pa labi vai pa kreisi.
— Šķelt! — Hozē īsi nokomandēja.
Tā bija viņa skaļā pavēle zāģiem. Kibas ietriecās gruntī — viena pakājē, otra plakankalnē. Man aizrāvās elpa. Ari uz Zemes biju redzējis, kā sašķeļ klintis, kā sprādzieni paceļ kalnus, taču te nešķēla kalnus, bet gravitācijas lauku, iznīcināja pievilkšanas spēku.
Manā acu priekšā grēdas mala sāka kārtām lobīties, plaisas, līčločiem vīdamās, sašķēla plakankalni, malējais kalns paslējās, it kā zem tā būtu piepūties
gaisa balons … un tad uzreiz, svaru pilnīgi zaudējis, dārdēdams atšķēlās no pakājes.
— Pamatīgs gabaliņš, savi četri kubiki būs, — apmierināts noteica Gena. Par kubiku viņš sauca kubik- kilometru, trīs tūkstoši miljardu tonnu.
— Uz mājām! — dūres cieši savilcis, nokomandēja Hozē.
Kibas, kalnu nošķēlušas, abas reizē aizgriezās un pazuda no ekrāna, pa iezīmēto ceļu aizlidoja uz angāru.
Kalns tamēr kā uz piepūsta balona cēlās augšup, asās klintis nokratīdams. Un līdz ar kalnu augšup cēlāmies arī mēs, cēlāmies līdz ugunīgi sarkanajai kalna pakājei, mazliet iesāņus, lai klintis mūs neaizķertu. Kalns rāvās augšup arvien straujāk un straujāk. Tas izspraucās cauri mākoņiem, pacēlās virs baltajiem mutuļiem un ienira zilajās debesīs. Cik reižu vēlāk netiku redzējis paceļamies gaisā kalnus, taču vēl joprojām nevaru vien nobrīnīties par šo pārdabisko ainu.
— Vai novaldīsi? — Gena noprasīja.
'— Lapsenes spietos, — Hozē atsaucās.
Visiem desmit pirkstiem viņš pieskārās klaviatūrai, un uz ekrāna iedegās desmit punkti, katrs citādā krāsā — gaišzilā, baltā, zilā, dzeltenā, iesārtā, ķiršu krāsā un tā tālāk. Startēja kibas-lapsenes, mazas ra- ķetītes ar atomšķiltavām. Jau pēc brītiņa tās visas bija apmetušās kalnā un katra savā vietā: sarkanā — kreisajā malā, violetā — labajā, gaišzilā — augšā, dzeltenā — pakājē. Protams, ap melno kalna masīvu aplipušos krāsainos punktiņus varēja saskatīt tikai uz ekrāna.
Tev, Mūza, tobrīd vajadzēja redzēt Hozē! Sasprin- dzis, nopietns un apgarots viņš izskatījās pēc virtuoza pianista. Visi viņa pirksti atradās uz klaviatūras, bet viņš neskatījās uz rokām, vienīgi acīm iegremdējies ekrānā, it kā spēlēja neskanīgu melodiju, gan spēcīgi piespiežot pirkstus, gan viegli uzsitot, gammās skre- jot, akordus tverot… un paklausīgās kibas uz to atbildēja ar žilbinošiem zibšņiem — gan gariem, gan īsiem, gan atsevišķiem, gan grupveida. Kalns, kā ne