Bet mēs sapratām: šī nesatricināmība ir tikai šķietama. Patiesībā Olimps savu pamatu bija iespiedis dziļumā, izlauzis garozā caurumu un no apakšas dzina augšā magmu, pats sākdams grimt, un, jo dziļāk, jo grimšana risināsies straujāk, varbūt tas nogrims zemāk par apkārtējām kalnu grēdām.
— Atslogosim, kā jau nolēmām, — sacīja Ditmars, — griezienu taisīsim pie iedaļas plus divdesmit divi..
— Vai desmit kilometrus uzreiz griezīsim? — pa radio pārjautāja Hozē.
Viņa balsī skanēja sajūsma. Viņš jūsmoja un priecājās kā mākslinieks, kas saņēmis sarežģītu uzdevumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu viņam vēl nebija iznācis rotaļāties.
— Deviņus mums izdos ārā, — Ditmars piebilda.
Viņam prātā bija visiem zināmais kalnu un ledāju
likums. Ledāji ir desmit procentu vieglāki nekā ūdens, tāpēc tikai viena desmitā daļa paceļas no ūdens. Kalni peld magmā, kas ir par kādiem desmit procentiem smagāka, tāpēc katra kalna deviņas desmitdaļas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazināsim, iekšējais spiediens izgrūdis to ārā. Tā mūsu dienās uz Zemes no ledājiem atbrīvojusies ceļas augšup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus nošķēluši, mēs varētu cerēt, ka iekšējais spiediens atdos mums deviņus vai, mazākais, septiņus astoņus kilometrus.
Hozē izrīkoja kibas-zāģus, tāpēc pirmajā brīdī es nedarīju nekā, biju tikai skatītājs. Zāģus es neredzēju, tie pazibēja kaut kur sāņus, dodamies uz kalnu. Drīz Olimpu apņēma varavīksne, jo griezuma līnijā, kā parasti, tika lauzti gaismas stari. Tad virs varavīksnes parādījās tumša sprauga: Olimps, likās, smaidīja, un smaidā mute atvērta no vienas auss līdz otrai. Sagriezās putekļi, bet mākoņi, strauji savērpušies, vertikāli šāvās augšup pretī Saulei. Sprauga pletās, rīkle vērās arvien platāka, atsegdama sarkankvēlo vērumu. Tad, no galvas pacēlusies, melnā cepure palika karājamies virs sārtenā, it kā noskalpētā paura.
So ainu, Mūza, es nekad neaizmirsīšu. Uz Poēzijas esmu nošķēlis simtiem kalnu, bet ar Olimpu notika kaut kas īpašs. Visi atšķeltie kalni šaujas augšup ar
krītoša akmens ātrumu. Akmeni tu ievēro tikai tuvumā, kad tas svilpdams padrāž tev garām, bet kalnu var vērot arī notālēm. Uz Olimpu mēs raudzījāmies no četrdesmit kilometru attāluma. Perspektīva samazināja ātruma mērogu .. . Pacelšanās notika apbrīnojami viegli. Kalns, šķiet, negribīgi paceļas no pjedestāla, paliek gaisā karājamies, tad it kā lidinās un svārstās. Nekad vēl nebijām atšķēluši tik lielu un tik gausu kalnu kā Olimps.
— Jar, vai esi gatavs?
Es aizsprādzēju biostrāvas aparatūras aproces un izstiepu rokas. Aiz rūtīm uzblāzmoja atspulgi. Manam mājienam paklausot, visas desmit kibas-lapsenes pameta savas ligzdas no lidmašīnas spārnu apakšas.
Antigravitācijas teoriju tu zini. Mūsu izdarītais griezums bija četrdesmit kilometru plats, — tas nozīmē, ka, zūdot gravitācijai, Olimpam vajadzēja savus četrdesmit kilometrus uzlidot gaisā un vēl četrdesmit pēc inerces. Krītot no četrdesmit kilometru augstuma, akmens krišanas ātrums sasniedz vairāk nekā kilometru sekundē. Mums vajadzēja vēl pielikt septiņus, lai Olimpu galīgi izsviestu no planētas, lai sākumam to pataisītu par pavadoni. Četrdesmit kilometru augstumā kalns uzšaujas divās minūtēs, tikpat ilgi tas lido ari pēc inerces. Tātad mūsu rīcībā bija divas minūtes kosmiskā ātruma attīstīšanai.
— Sākt, — Ditmars deva rīkojumu.
Līdz šim mirklim es biju satraukts. Žēl bija Olimpa, sajūsminājos par gaidāmā uzdevuma vērienu, apskaudu Ditmara mieru, baiļojos par pasākuma rezultātiem. Bet tad satraukums izzuda. Jutu tikai vienu: vēlēšanos darbu veikt pēc iespējas labāk. Varu pastāstīt, ko es ievēroju un ko darīju. Emociju nebija, emocijas radās vēlāk.
Skatījos tikai uz ekrānu. Tajā kalna tumšais siluets šķita nekustīgs. Es izstiepu rokas un paātrināju kibas. Drīz krāsainās uguntiņas apmetās uz melnā konusa. Lapsenes kibas viegli panāca kalnu un automātiski piekļāvās pie tā. Atceros, ka zilganā kiba par dažām sekundēm nokavējās un man jau gribējās
sākt bez tās. Bet tad iemirdzējās arī zilganā uguntiņa. Es pārcēlu pirkstus uz klaviatūru.
— Gatavs, — es ziņoju Ditmaram.
— Sāc! Hozē, sāc arī tu!
Es nospiedu visus taustiņus uzreiz. Mūzikā nepieļaujams akords.
Vēlreiz!
Vēl!
Pa logu neskatījos, bet caur plakstiņiem jutu gaismas uzliesmojumu. Atomsprādzieni steidzināja augšup traucošo kalnu. Doplometra šautriņa jau rādīja divus kilometrus sekundē.
Bet tad sākās nepatikšanas.
Līdz šim mums taču bija bijusi darīšana ar dabiskiem monolītiem kalniem. Tie lēkāja kā bumbas, tikpat kā nedrupa un neplaisāja. Nogulumiežu uz Poēzijas vēl nebija, dēdēšana tikko bija sākusies, tāpēc slāņainu un irdenu kalnu nebija. Bet Olimps bija salikts kalns, mūsu pašu darināts. Lai gan starp katru krāvumu likām lavu, viengabalainuma tomēr nebija. Atomu triecienos kalns, augšup traucoties, sāka drupt. Atdalījās divi pamatīgi masīvi, uz viena bija uzmetusies zaļā, bet uz otra — olīvkrāsas lapsene.
— Es tos nošķēlumus aizraidīšu kosmosa telpā, — noteica Ditmars, maukdams pirkstos zaļo un olīvkrāsas gredzentiņus.
Atšķēlušies masīvi viegli uzņēma ātrumu un pazuda no acīm. Divdesmit sekundu laikā Ditmars tiem attīstīja kosmisko ātrumu, vēl pēc kādas pusminūtes nocēla no tiem lapsenes un nosūtīja tās atpakaļ uz galveno masīvu.
Bet šajā mirklī no Olimpa atšķēlās vēl trīs gabali. Uz viena tupēja sarkanā lapsene, uz diviem kibu nebija.
Es uz turieni pārcēlu violeto un dzelteno citron- krāsas kibu un nodevu Ditmaram vēl trīs gredzentiņus. Bet uz galvenā masīva man palika puse no lapsenēm.
Mainot gredzentiņus, mēs zaudējām laiku, uz klaviatūras traucējām viens otru. Mēs zaudējām laiku, baiļodamies paātrināt sprādzienus, baiļodamies,
ka var sairt viss kalns. Un zaudējām laiku, kliedējot to ar pusi no lapsenēm.
Zaudējām arī enerģiju, kibas sūtīdami kosmosa telpā un no turienes griezdami atpakaļ. Pēc otra reida ārpus atmosfēras robežām zaļā lapsene nodzisa, tad nodzisa arī olīvkrāsas lapsene, pēc tam citrondzeltenā lapsene.
Antigravitācija bija novirzījusies sāņus, un tā mums vairs nepalīdzēja. Ar grūtībām — ar lielām grūtībām tik tikko noturējām ātrumu četrus kilometrus sekundē. Veidodams ballistisku līkni, kalns slīdēja lejup, slīdēja atmosfērā. No berzes tas jau spīdēja, apdegušie puteklīši kā komētas aste vilkās tam pakaļ.
— Laižam lejā, — teicu Ditmaram.
— Laidīsim, — viņš piekrita. — Bet Jūrlīcī.
— Vai tiešām Jūrlīcī?
Es garā skatīju šo auglīgo līdzenumu. Poēzijas nākamo kūrorta zonu. Tur jau bija sākusies baktēriju izsēšana atmosfēras attīrīšanai un augsnes izveidošanai. Tur strādā jau simtiem biologu. Un nu turpat vai ar kosmisko ātrumu viņiem uz galvas uzgāzīsies kalns, vesels asteroīds. Sprādziens līdzīgs Tunguskas sprādzienam, tikai miljonreiz varenāks. Jūrlīcis izdedzis un pārvērsts krāterī. ..
— Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.
Vēlāk, turpmākajos mēnešos, ne viena vien sanāksme apsprieda Ditmara kļūdu. Taču neesmu pārliecināts, ka tā bija kļūda. Tiesa, drošāk jau bija Olimpu izjaukt pa ķieģelītim, katru klinti nolikt savā vietā. Bet mēs taču kalnu cēlām veselu gadu, tātad arī nojaukšanai vajadzētu apmēram gadu. Pa to laiku Olimps nogrimtu magmā, aizraudams līdzi visus pūliņus. Glābt to varēja tikai droša operācija. Neviens nezināja, ka lidojumā kalns varētu sairt. Nevienā jaunā pasākumā nevar izvairīties no nejaušībām. Reiz, kad cilvēki izveidos simtiem planētu un tūkstošiem Olimpu, visas briesmas būs zināmas bez izņēmuma un šos darbus uzticēs kibām, tāpat kā tagad tām uztic lidmašīnu montēšanu uz konveijera. Bet