mēs uz Poēzijas esam pionieri, mēs taustāmies kā pa tumsu un dažkārt iekrītam lamatās.
— Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.
Ditmars piešķieba galvu, it kā pūlētos ko saklausīt.
— Dzinējs nestrādā, — viņš izmeta. — Lec, es tev sekošu.
— Bet Olimps?
— Lapseni atdodu Hozē. Viņš tiks galā. Lec!
Ditmars pats izbīdīja hermētiskās durtiņas starp
mums un kaut ko vēl nokliedza. Man izklausījās, ka dzirdu: «Palīdzi Kirai!» Dīvaini vārdi, bet toreiz nedomāju par šo vārdu nozīmi. Katapulta izsvieda mani no lidmašīnas. Kādu laiku es kritu kā akmens, līdz beidzot virs galvas pamanīju izpletņa kupolu. Es pieplaku pie lodziņa. Man gribējās redzēt, kur nolaižas Ditmars, lai pats nolaistos viņa tuvumā. Bet otra izpletņa pie zilajām debesīm nebija. Arī lidmašīna netaisījās krist. Uguņainu taisni iezīmēdama, tā strauji centās panākt debeszilgmē iekārušos kalnu.
Tad es sapratu, ka Ditmars mani ir piemānījis. Piespiesta nolaišanās mums nebija draudējusi. Ditmars vienkārši bija rīkojies kā varonīgā divdesmitā gadsimta lidotāji. Šāviņiem beidzoties, tie taranēja. Ditmars bija devies atomu taranā, lai palīdzētu pagurušajām kibām. Jūrlīci glābdams, viņš bija devies drošā nāvē. Tāpēc Ditmars piespieda mani lēkt, tāpēc bija saucis: «Palīdzi Kirai!»
Vēlāk es ieraudzīju un garā vēl tagad redzu Kirai acīs pārmetumu. «Kāpēc tu nestājies viņa vietā?» acis man jautāja. Arī tu man reiz iejautājies: «Vai tiešām tev neienāca prātā?» Vari iedomāties: neienāca prātā. Man pavēlēja: «Lec!» Domāt nebija laika, es paklausīju. Visu laiku man bija tāda sajūta, ka es te esmu iesācējs un visdumjākais. Ditmars labāk zina, kas darāms, Hozē izdarīs labāk.
Bet Ditmaram nebija uz ko paļauties. Viņš zināja, ka neviens viņa vietā neizlems un ka citas izejas nav, izņemot beidzamo izeju — nāvi.
Es vēl atrados gaisā, kad lidmašīna panāca kalnu
un stāvus trauca augšup. Ugunīga aste kā tangen- soīds ietriecās kalna pakājē. Uzliesmoja otra saule. Zilā debess vērtās balta, mākoņi puķu raibumā, no dzeltenās dūmakas pēkšņi iznira tālās kalnu grēdas, katra plaisa bija skaidri saskatāma, kā ar tušu iezīmēta. Pametis aiz sevis ugunīgu asti, Olimps pacēlās debesīs, kosmosā, kur katram kalnam vietas diezgan.
Ko es toreiz pārdzīvoju? Šausmas un kaunu. Man bija tāds kauns par savu neattapību, par trulo paklausību, par to, ka es ar tādu dedzību biju meties ārā no lidmašīnas, par to, ka biju domājis par savu glābšanos, kamēr Ditmars domāja par manu un Jūr- līča glābšanu.
9
Starp citu, par savu izglābšanos man nācās nopietni padomāt. Otru sauli pārklāja dūmaka, dūmaka sabiezēja melnā mākonī. Zem tā sāka plosīties viesuļvētras … mani sagrāba, apsvieda otrādi, rāva projām. Sīki akmentiņi sitās pret kabīni, žņirkstēja putekļi. Kūleņu kūleņiem mani rāva atpakaļ uz Olimpu. Galvā pazibēja doma: ka tik neieskrienu šķēlumā.
Prātā šāvās baigi nostāsti: kā atomi apslāpstot, kā elektroni kūstot šķēluma malās. Kājas man pamira, un es ar šausmām paskatījos uz tām: vai tik nekūst? Kaut kā izpletni vadīdams, izkūlos no viesuļvētras, nokļuvu aizvējā, aizkalnes klusumā… Un uzreiz — bum-m! — biju atsities pret akmeņiem.
Kur es atrados? Visapkārt šķautnainas, šā tā sa- svaidītas klintis. Tādi tuvumā izskatījās mūsu pašu no debesīm nomestie kalni. No gaisa es šo rajonu pazinu kā savus piecus pirkstus, zināju to no galvas, bet lejā tas man likās svešs. Vienīgi pēc tālajiem kalniem varēju noteikt atrašanās vietu. Biju nokļuvis kaut kur Olimpa pakājē, visticamāk — uz Iliādas plato. Taisnā līnijā apmēram divsimt kilometru līdz Mūzai. Pusstundas lidojums. Vai kādreiz nāksies veikt šo pusstundas lidojumu? Kājām iet man, protams, prātā nenāca. Kurš tad mūsu laikos iet kājām?
Es apsēdos uz kabīnes jāteniski un gaidīju atlidojam palīdzību.
Bet domas atkal kavējās pie tā paša.
Kāpēc, kāpēc es nestājos ceļā Ditmaram, kāpēc ļāvu viņam uzupurēties, ar savu dzīvību izpirkt kļūdu?
Bet vai mēs vispār bijām kļūdījušies, vai citādi maz varēja rīkoties — vai varēja Olimpu atslogot pamazām?
Varbūt kļūdījušies bija projektētāji? Varbūt kļūdījies pats Lohs? Varbūt varēja iepriekš aprēķināt galējo, kritisko augstumu; iespējams, ka trīsdesmit kilometru augsti kalni vispār nav noturīgi uz tāda lieluma planētām kā Zeme vai Poēzija?
Cik stundu man vajadzēs gaidīt, kamēr Gena un Hozē pamanīs mūsu prombūtni, kamēr attaps, ka mani jāmeklē, kamēr sāks meklēt un iemetīs acis Ili- ādas plato, un ieraudzīs mani jāteniski sēžam uz kabīnes?
Vai tiešām man te būs jāsēž visu nakti? Bet man tā gribējās tevi apkampt, Mūza, un ielikt galvu tavās maigajās plaukstās, uzticēt savu nemieru. Kur vēl tas brīdis, kad varēšu sirdi atvieglot un mīļās mierinājuma vārdos klausīties!
Šai akmens plato drūmajā tuksnesī starp mūsu pašu izmētātajām klintīm es, Mūza, pēc tevis vien ilgojos. Ar nopūtām acis klīda pa debesīm, tāpēc uzreiz nebiju ievērojis, ka man aizmugurē sāk blāzmoties. Es atskatījos. Ap tālo nogāzi bija apvijusies sārtena ap- malīte, šķiet, saule kāptu augšā viņpus kalna.
«Vai tas būtu atomu blāzmojums?» pirmajā mirklī iešāvās prātā.
Taču apmalīte pletās, aizsegdama nevis apvārsni, bet kalna nogāzi, tad iespraucās iedobē un izlaida sarkanu dzītiņu. Dzītiņa slīdēja lejup un ar savu spožumu it kā pāršķēla piķa melno kalnu.
«Lava!» es nopratu. «Kur tā plūst? Taču šurp uz mani, uz plato! Bēgt, tikai bēgt!»
Es izlēcu no sava apaļā sēdekļa. Metos uz priekšu, pa labi, pa kreisi kā zaķis automašīnas priekšā. Es brāzu kā šķēršļu skrējienā, lēkdams pāri mazākiem
akmeņiem, bet klintīm līkumus mezdams. Es klupu, gāzos plaisās, lecu ārā, par sasišanos nebēdādams un sāpes nejuzdams.
Bet blāzma aizmugurē arvien vairāk sakvēlojās. Ausīs džinkstēja savāds troksnis, tāda kā transport- kibu tērauda kāpurķēžu žvadzoņa. Arvien tuvāk un dzirdamāk. Te uzreiz blāzma ari priekšpusē. Pa labi no neredzamas aizas izplūda tumšsarkana straume gailējošu ogļu kvēlumā. Es apsviedos un metos pa kreisi. Bet arī kreisajā pusē klintis, ko apblāzmoja no aizmugures plūstošā lava, jau laistījās ugunīs. Man vajadzēja apsteigt vai nu kreisās, vai labās puses ugunsmēles.
Acis aizlija ar sviedriem, sirds dauzījās, atplestā mute nespēja piepildīt plaušas. Sēkdams un elsdams es skrējos ar nāvi. Lava pa labi, lava no muguras .. . Vai es pratīšu apsteigt kreiso straumi? Es krītu un sitos… Lecu augšā. Sekunde pagalam…. Krūtīs dur, bet lava steidz, lava steidz trīsreiz ātrāk par mani. Kā murgainā sapnī — savus nagus izstiepis, virsū nāk pūķis, bet kājas man kā striķi. Es pakrītu. Es ne- apsteigšu. Mutē asins garša, acīs sarkana blāzma. Jā, sarkana, straumes man priekšā sakļāvušās, es esmu ielenkts un pazudis.
— Māt!
Es piesaucu māti un nevis Muzu.
Grūdiens. Ieplestām rokām es lidoju uz priekšu. Uzliesmojums. Sitiens. Galva nodžinkst, un melns gar acīm . .. sākumā melnums blīvs, vēlāk krēslains. No krēslas iznirst zilgani pelnains līdzenums ar uguņainu dzīslojumu, izdegusi lidmašīna ar gaisā pasviestu asti un divi ķermeņi — guļošs un ceļos nometies.