— Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminējās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas divdesmit sešas minūtes.
Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greizsirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir atraidīta mīlestība.
Meitene izrāvās viņam no rokām.
— Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.
Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. . atlikušas divdesmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uzmauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.
Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās kibas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas vajadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvēkiem.
Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu
aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlojošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.
Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas divdesmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja noliktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).
Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.
— Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģērbieties drīzāk.
Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.
— Paņem krēslu, Vladimir. Sēdies blakus, ko šaudies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jāsteidzas. Mūsu raķete ir apsviedusies otrādi un nogāzusies no platformas. Šodien startējušas četrpadsmit raķetes. Acīm redzot, betons sabirzis. Vārdu sakot, raķete guļ uz akmeņiem ar salauztu balstu un saliektām sprauslām, dzinējā plīsums. Remonts trim dienām.
— Trim? Trim dienām? Tātad … mēs nelidosim? — Vladimirs norausa aukstus sviedrus.
— Tev nelaimējās, — melanholiski turpināja Daļins. — Anandašvili raķete paredzēta sešiem cilvēkiem, es viņam uzspiedu vēl desmit. Vairāk ir bīstami. Vienpadsmit cilvēkus nācās atstāt. Es atstāju raķešu laukuma apkalpi — gauži liels sods par kļūdīšanos. Atstāju astronomus — par drūmo pareģojumu. Un raķetes komandu — jo tā nav vajadzīga … un vēl kādam bija jāpaliek no radistiem. Sievietes glābt bija mans pienākums. Kerims vajadzīgs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicās, Vladimir.
Viņš runāja tik mierīgi, tik prātīgi, bet Vladimirs nedzirdēja neviena vārda. Viņš cilpoja pa istabu un domāja: «Ko darīt? Ko darīt? Ja raķete apsviedusies otrādi, protams, divdesmit minūtēs to neatcels atpakaļ. Jo vairāk tāpēc, ka balsts salūzis. Varbūt kāpt Anandašvili raķetē? Bet kā lai kāpj? Vai pagrūst Junu, nosviest Kerimu, kauties ar viņu vietas dēļ?»
— Sēdies, Vladimir, nešaudies, — Daļins atkārtoja. Mirt vajag ar cieņu.
Bet Vladimirs negribēja mirt. Kālab mirt? Viņš vēl dzīvi nav sācis. Poēma ir tikai uzmetumos, tā vēl nav uzrakstīta. Mīlestība? Jā, viņš mīlēja, bet viņu nemīlēja. Par ko viņš mirst? Citi taču nemirst, citiem dzīve tiek pagarināta.
Selektorā ekrāniņš iegaismojās. Parādījās apmulsusi, šķiet, nogurusi Anandašvili seja.
— «Prāt», es tikko uzzināju, ka tava raķete apsviedusies . .. Paklau, es tevi pagaidīšu. Kur sagāja desmit, ieies arī vienpadsmitais. Joz uz raķešu laukumu. Es tikšu laikā. Mēs pacelsimies tieši uz mērķi, aplauzīsim tai Drāmai degunu. Es galvoju.
Daļins noraidoši pakratīja galvu.
— «Prāt», neāksties, neesi Dons Kihots. Tu mums esi visvajadzīgākais, visgudrākais. Skrej drīzāk, es gaidu. Es pats palikšu tavā vietā.
Daļins atkal noraidoši pakratīja galvu.
— Ja atradīsies vieta, ņem, kuru gribi! — viņš iesaucās. — Ņem, kas gadās pa ķērienam, un tūlīt celies gaisā. Es pavēlu, vai dzirdi?
Anandašvili seja savilkās, kļuva žēla un saspringta. Likās, viņš tik tikko valdās, lai neraudātu.
Daļins aizrāva ekrānam priekšā aizklāju.
Vladimirs aizturētu elpu klausījās šai sarunā. Viņš tā gaidīja, ka Daļins sacīs: «Pagaidi, kaptein. Es esmu vecs vīrs, virsdienestnieks, pasaulē diezgan dzīvojis, bet te man līdzās stāv jauns un spējīgs radists, tūlīt aizsūtīšu viņu.» Vladimiram pat vērās mute, lai uzsauktu: «Sūtiet mani, sūtiet mani!» Bet viņš neteica nekā. Kaut kas viņu atturēja. Nepiedien Cilvēkam lūgties. . , nepiedien lūgties pat mīlestību, pat dzīvību . . .
Nepagriezies Daļins sacīja:
— Paldies, Vladimir, par klusēšanu. Man nebūtu bijis patīkami tev atteikt, bet atteikt vajadzētu. Anandašvili nedrīkstēja palikt startā liekas desmit minūtes, viena dēļ nedrīkstēja riskēt ar sešpadsmit cilvēkiem.
Pēc mirkļa aiz kalniem uzšāvās blāzma, tad tā saruka, un uguntiņa aiztrauca uz zvaigznēm. Pēdējā
raķete bija atstājusi Arielu. Ar to aizlidoja radisti un ari Juna.
Sirds Vladimiram kaut kā norima. Varbūt tāpēc, ka nebija nedz ko darīt, nedz uz ko cerēt. Stāsta, ka agrākajos laikos, kad vēl bijuši noziedznieki, tie atguvuši mieru, nonākot cietumā. Acīm redzot, dzīvot nepārtrauktās bailēs ir pārlieku grūti. Nervi to netur.
Vladimirs mierīgi apsēdās līdzās Daļinam un vēroja savas krāšņi drūmās bojā ejas nenovēršamo galu.
Tuvojās Drāma. Vladimiram šķita, ka tā aug lielumā. It kā visas debesis pieplanda vaļā palaists ugunīgi oranžs karogs. Tuvāko klinšu silueti uz šā karoga fona vairs nešķita sarkani, bet ogļu melnumā. («Melnais un sarkanais ir sēras,» nodomāja Vladimirs.)
Jaundzimusī planēta vēl bija saglabājusi savus stūrainos apveidus. Gravitācijas spēks vēl nebija to pārvērtis bumbā. Taču gaiss jau bija noapaļojis šķautnes. Viskošāk mirdzēja stūri — dzeltenā spožumā. Dzeltenums lāgu lāgiem pagaisa, pārvilcies ar sarkanu plēvi, bet tūlīt atdzisušie slāņi iebruka, atsegdami zvērojošās dzīles. Stūros un šķautnēs notika nepārtraukta kustība, šķiet, kāds bez apstājas maisa un pārlāpsto uguņaino mīklu. Uz šķautnēm, kur bija sakrājies gaiss, šaudījās zilas un oranžas liesmu mēles. Varbūt tur dega metāns un ūdeņradis, bet varbūt nebija nekādas degšanas — sakarsušās gāzes spīdēja tāpat kā uz Saules.
Vladimirs to visu vēroja apbrīnojami mierīgi. Viņš pat atrada zināmus salīdzinājumus. Galvā virknējās arī dažas dzejas rindas:
Nāvei bija ugunssārtas acis
Un simtiem mēļu — katra spoža liesma ..,
Ritmus viņš nemeklēja. Viņš pieķēra sevi, ka ar dzejošanu ērmojas, un pasmaidīja. Vārsmot desmit minūtes pirms nāves? Smieklīgi — tāds paradums.
Vai viņš uz ko cerēja? Jādomā, ka cerēja. Cilvēkam grūti atteikties no cerībām, pat ja spriedums nav vairs pārsūdzams . . . Bet ja nu viss beidzas labi? Ja nu laimējas? Uz Ariela ir pieredzējuši astronomi, matemātika ir eksakta zinātne, mašīnas rēķina precīzi . . . bet ja nu tomēr . .. Aprēķinus taču izdarīja pēc Ņūtona