— Man vajadzēja piedzimt pirms trīs gadsimtiem — varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, — mēdza nopūsties Kerims. — Kā man būtu paticis, zobenu vicinot, auļot zirgā, taigā celmus lauzt un akmeņus valstīt. Āfrikā toreiz vēl bijuši lauvas — tādi krēpjaini kaķi, lielāki par Venēras kefalodidiem. Labprāt būtu gājis ar šķēpu uz lauvām! Mēs dzīvojam pārsmalcinātā laikmetā. Ti
kai kosmosā vēl var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mēs te ievārīsim lērumu? Mēs ievārīsim, bet Vladimirs mūsu darbošanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?
Nevērīgi noskūpstījis pieglaudušos sievu, Kerims ieslīdēja noliktavā uzģērbt skafandru. Viņš aizjoza uz septiņpadsmit kilometru attālo Svinspīduma aizu pārbaudīt apklusušo aparātu.
Herta, pieri pie rūts piespiedusi, pavadīja viņu ar skatienu. Viņa redzēja, kā Kerims attālinās lieliem un līganiem lēcieniem, it kā aizslīdētu uz neredzamām slēpēm. Viņš pasper soli un gaida, gaida un gaida, līdz beidzot purngals atmetīsies pret cietu pamatu. Starp citu, uz debess ķermeņiem, kur smaguma spēks mazs, tāda gaita bija visiem.
3
Katram no četriem radistiem bija savi pienākumi. Kerims rūpējās par aparātu remontu. Herta uzturēja sakarus ar Zemi un starpplanētu raķetēm. Ceturtā radiste Juna, kurai patika pagulēties, uzturēja sakarus ar tiem, kas strādāja uz Ariela un citiem Urāna pavadoņiem. Vladimirs pārzināja kibas — kibernētiskās mašīnas.
Uz Ariela bija daudz kibu. Tās būvēja raķešu laukumus, ceļus un apakšzemes patvertnes — mājas, ieguva rūdu, kausēja metālu un stingri noteiktajās stundās ar punktiem un svītrām ziņoja Vladimiram par dienā paveikto darbu. Taču visnozīmīgākās kibas atradās uz Urāna. Taisni tām vajadzēja sākt to grandiozo darbu, kuru Vladimirs taisījās apdziedāt savā poēmā.
Veicamā darba projekta nosaukums bija «Krona izkapts».
Uz Ariela strādāja parastās kibas — šauri programmētas mašīnas, kas sazinājās ar radiosignāliem. Uz Urāna, turpretī, tika sūtītas īpašas kibas, kas prata pat modificēt programmu. Cilvēki Urānu nekad nebija apmeklējuši, nemaz nerunājot par tā dzīlēm, vāji pazina
turienes apstākļus. Tāpēc Urāna sūtņiem vajadzēja piešķirt zināmu rīcības brīvību. Urāna kibas varēja pašas sevi salabot un cilvēciskiem vārdiem pat sniegt pārskatu, varēja atstāstīt it kā mašīnas acīm redzētos apstākļus. Tam nolūkam vajadzēja ļoti sarežģītu shēmu, un pie tās strādāja daudzi. Vladimirs sagatavoja tikai balsis. XXIII gadsimtā tādas lietas mācēja pagatavot. Vienā kibā viņš iemontēja meitenes balsi. . . kādas pazīstamas meitenes balsi. . . Taisnību sakot, tās meitenes balsi, kurai par godu viņš uz Ariela bija sacerējis dzejoli.
Izskatā mašīna kā jau mašīna. Karstumizturīgās volframa keramikas apvalka apskauto iegareno ierīci novietoja standarta atomraķetē. Cilvēki nospieda pogu. Raķete, liesmām plandot, bezskaņas sprādzienu mutuļos aiztrauca zvaigžņotajās debesīs, bet pēc dažām minūtēm no turienes atskanēja dziļa un samtaina meitenes balss:
— Stūrains siluets uz daudzu zvaigžņu fona. Tas ir Ariels. Raķešu laukumu neredzu, tas ir dienas pusē, bet- man priekšā ir nakts puse. Tas izskatās kā bez- veida ogļu maiss Kasiopejas zvaigznājā. Siluets manāmi saraujas. Attālināšanās ātrums — četri kilometri sekundē. Es izslēdzu motoru, sākas brīvs kritiens uz Urānu.
Kiba arī turpmāk neaizmirsa veltīt dažus vārdus savai dzimtenei.
— Stūrains sirpis . . . stūrains melns akmens . .. grubuļains šaurs sirpītis. . . arvien mazāks, arvien tālāks … — kiba ziņoja par Arielu.
Ariels attālinājās, toties arvien tuvāk nāca milzīgais Urāns.
— Bumba aug un tūkst, — kiba ziņoja. — Tā ir duļķaini zaļā, sakaltuša pelējuma krāsā. Tā ir svītraina: uz zaļa fona saskatāmi palsi vijumi, virpuļi un spirāles. Visa bumba verd, it īpaši uz ekvatora.
Nepilnu diennakti pēc starta kiba nonāca Urāna stratosfērā. Kibai draudēja briesmas sadegt, kā sadeg Zemes atmosfērā ietriekusies meteorīti. Tāpēc dzinēji strādāja ar visu jaudu, lai nobremzētu, lai samazinātu
krišanas ātrumu. No raķetes kvēlojošā apvalka lāsoja izkusušā metāla piles.
— Es triecos cauri mākoņiem. Aiz manis paliek tumšas un gaišsārtas liesmu astes, — ziņoja kiba. — Arī mākoņi ir saulrieta sarkanumā.
Pat Ariela teleskopos varēja samanīt dzirkstelīti tai vietā, kur kiba ielidoja mākoņos.
Tad tā iegrima atmosfērā.
— Zaļš mākonis jūras ūdens krāsā. Olīvkrāsas mākonis … Pelēki zaļš mākonis, — kiba ziņoja. — Amonjaka kristāla mākoņi. Ledainas metāna vētras. Temperatūra mīnus divi simti, spiediens desmit atmosfēras . . . Divdesmit atmosfēras . . . Trīsdesmit atmosfēras. Lejā melns nokrēslis. Es it kā grimstu melnā jūrā.
Montējot kibas balsi, Vladimirs bija izmantojis pašdarbības vakaru radiosarunu un dziesmu ierakstus magnetofona lentē.
Intonācija gan reizēm nebija īsti vietā. Par temperatūru tā ziņoja it kā dziedādama. Taču visbiežāk kiba runāja uzsvērti lietišķā tonī, kādā sarunājas ļoti aizņemta sekretāre, kurai nav vaļas uzklausīt laipnības darba laikā.
iedomājieties, tas viss naca no petroleja peldošiem iespiedblokiem! Petrolejas «asinis» bija atzītas par vislabākajām tādām kibām: petroleja varēja noderēt arī par rezerves kurināmo atomdzinējam; šķidrumā viegli pārvietojās maziņie zirneklīši — manipulatori, kas prata labot un pārslēgt vadus; bet, pats I galvenais, petroleju varēja saspiest, lai izlīdzinātu ārējās vides spiedienu. Bet spiediens auga ar katru dienu.
Simt atmosfēras . . . divsimt. . . trīssimt! Sešpadsmit diennaktis kiba grima, nira melnajā bezdibenī. Tā krita, krita tāpat bez izpletņa sešpadsmit diennaktis no vietas. Tad nāca ziņojums: «Beidzot es redzu! Es redzu blāvu zilgansārtu gaismu. Tādā maigā samta lāsmojumā.»
Diemžēl pamatdzīļu vēl nebija. Spīdēja augstā spiedienā elektrizētas gāzes. Urāna otrā jonosfēra izrādījās dziļumos. Radās bažas. Speciālisti atcerējās veco teoriju, ka Urānam vispār neesot pamata, esot tikai gāzes un gāzes, līdz pašam centram saspiestas gāzes.
Būtu ļoti nepatīkami, ja šis pieņēmums izrādītos patiesība. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».
Taču bažas izrādījās veltas. Sešpadsmitajā dienā kiba nokļuva līdz pamatam. Tā nostājās uz cietiem bazalta un karbīda iežiem.
Ledus nebija, kā to daži gaidīja. Spiediens sasniedza četrdesmit tūkstoši atmosfēru. Ledus tādu spiedienu neiztur, tas sāk tecēt.
Kiba ar meitenīgo balsi nokļuva Urāna Dienvidpolā (kāda cita — Ziemeļpolā, pārējās — uz ekvatora).
Brīvā krišana bija beigusies, kibas sāka grauzties iekšā dzīlēs.
Un šodien Vladimirs, uzklausīdams dažādu kibu — racēju, būvētāju un izvadātāju — ziņojumus, pašām beigām pataupīja vispatīkamāko: meitenes balsi no Urāna dzīlēm. Beidzot viņš arī saklausīja ātru, satrauktu, tādu kā rečitatīvu:
— Runā kiba četri-U. Urbjos iekšā kvēlojošās dzīlēs. Visapkārt viens mirdzums: baltas strūklas, varavīk- snainas strūklas, dzirksteļspieti. Pēc divām stundām sasniegšu paredzēto dziļumu. Spiediens maksimāls, matērija irst slājieniem un vietām tek. Ko lai daru tālāk? Kālab esmu šurp sūtīta?
Kiba nezināja, ka tai atlicis dzīvot tikai četras stundas. Vienīgi cilvēks prot ielūkoties nākotnē, cerēt un baiļoties. Bet kiba tik atgādināja, ka tās programma ir veikta un ka viņa gaida jaunu pavēli… Savā lietišķajā balsī kiba atkārtoja: