— Ko lai daru tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Piepeši tā pati balss turpina aizmugurē:
— So muļķīgo joku nekad tev, Vladimir, nepiedošu.
4
— So muļķīgo joku nekad tev nepiedošu! — bija teikusi dzīvā meitene. — Ir gan izdoma: iemontējis manu balsi stulbajā lcibā! Es tev šausmīgi atriebšos, šausmīgi. Es iemontēšu tavu balsi vannas istabas automātiskajā atgādinātājā. Tur tad tu varēsi tarkšķēt:
«Izmazgājiet vannu, bū — bū— bū. Aizejot, nogrieziet gaismu, bū — bū — bū. Neaizmirstiet no vannas izlaist ūdeni!» Vai tev tāds amats patiks?
Kerims bija dzimis arābs, Herta zviedriete, Vlg^Ji- mirs, kā jau tas noprotams pēc viņa vārda, bija krievs. Neviens nevarētu pateikt, kādas tautības ir Juna. Viņas asinīs sajaukušās visas rases, un katra atstājusi kaut ko savu: tumša āda, gandrīz kā afrikānietei, plāns persietes deguns ar kumpiņu, mazliet iegarenas mongolietes acis, biezi un kupli rūsgani mati. Izaicinošas un neredzētas kombinācijas. Ielās uz viņu noskatījās ar izbrīnu; kas uz viņu paskatījās, nevarēja acu atraut.
Junai ienākot istabā, Vladimirs nodrebēja. Sirds apstājās, elpa aizrāvās. Junas klātbūtne uz viņu iedarbojās kā elektrisks sitiens. Tā vien likās — kaut kam jānotiek … un tomēr nekas nenotika.
Junai pa pēdām radistu istabā ienāca smagnējs vidēja auguma vīrietis platu pieri, milzīgi platām krūtīm un svarcēlāja bicepsiem. Tas bija priekšnieks vai, kā izteicās XXIII gadsimtā, Ariela stacijas «prāts» — Majs Dajins. Arī viņš, tāpat kā meitene, taisnību sakot, nevis ienāca, bet ieslīdēja kā slēpotājs — ar kreiso kāju pa priekšu, izstieptām rokām, lai kaut kur pieķertos. Šai slīdošajā baletēzes gaitā Juna izskatījās jauka, bet spēcīgais vīrietis — mazliet komisks.
Līdz skapim aizslīdējis, viņš apstājās un līksmi uzsauca: 4
— Kāds garastāvoklis, jaunieši? Esat sagaidījuši izšķirīgo dienu? — Pa jokam pret logu padraudējis, viņš uzrunāja zaļo spīdekli: — Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieķu teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenovēlēji gaismu pat saviem bērniem, ņēmi un ieslodzīji tos drūmajā Tartarā. Viņu māte Geja — Zeme sacēlās pret tevi, pasniedza asu izkapti Kronām — tavam jaunākajam dēlam .. . Tas tevi sakropļoja un nogāza no troņa. Vai tā nebija? . . . Grieķu mīti, taisnību sakot, vēstī par dabu, — turpināja Da- ļins, nu jau sarunādamies ar radistiem. — Urāns — tā ir debess, Krons — ir laiks. Laiks spēj sagraut pat debesi, laiks iznīcina visu, pat savus gara bērnus.
Krons, kā zināms, aprija savus dēlus… kamēr viņu nogāza Zevs, lepnais, dusmīgais, greizsirdīgais, kašķīgais Zemes dēls, cilvēkveidīgais dievs. Cilvēkveidīgais dievs uzvarēja kā Laiku, tā Debesi. Šodien tas arī notiks, — smaidīdams nobeidza Daļins.
Viņš bija mazliet pļāpīgs, kā jau visi virsdienest- nieki. Šim vārdam XXIII gadsimtā bija jauna jēga, gluži cita nekā divdesmitajā gadsimtā. Tagad karavīru vairs nebija, no ļaužu atmiņas sen zuduši arī militārie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, seržanti un arī virsdienesta seržanti. XXIII gadsimtā par virsdienestniekiem saucās tie, kuriem ārsti bija pagarinājuši mūžu un jaunību pāri dabiskajiem sešdesmit septiņdesmit gadiem.
Protams, virsdienestniekiem no piedzīvotā daudz kas aizmirsās. («Bet vai jūs bērnību labi atceraties? Pastāstiet, kā jūs dzīvojāt sešu gadu vecumā,» jautāja Daļins, kad viņam pārmeta kāda interesanta notikuma aizmiršanu.) Virsdienestnieki daudz ko aizmirsa, taču vēl vairāk atcerējās. Dažādos gadsimtos iegūto zināšanu nasta viņus apgrūtināja. Varēja vērot, ka virsdienesta zinātnieki jūtas nedroši, ka viņi atceras pārāk daudz iebildumu. Toties viņi allaž bija lieliski pedagogi un stāstītāji, tie pat labprāt ielaidās sarunās, it kā gribēdami atbrīvoties no atmiņu sloga.
Daļins bija viens no vecākajiem virsdienestniekiem. Viņš atcerējās pirmos mēģinājumus mūža pagarināšanā, kad ilgs mūžs nebija vēl lemts katram, bet tikai viscienījamākajiem un katrā ziņā īsti veselīgiem cilvēkiem. Daļins bija gan zaļoksnis vīrs, gan slavenība: viņš bija kosmosa kapteinis un piedalījies pirmajā ekspedīcijā, kas devās uz Saturna gredzeniem.
Ilgo mūžu viņam piešķīra kā balvu par darbu kosmosā, un tāpēc viņš kosmosam veltīja visus virsdienesta gadus. Viņa laika biedri sen jau bija devušies atpūtā («Dažs uz vasarnīcu, dažs uz kapsētu,» viņš drūmi jokoja), bet Daļins lidoja arvien tālāk un tālāk — lidoja uz Urānu, Neptūnu, Plutonu un pāri Saules sistēmas robežām: uz melnajām un tumšsarkanajām infrazvaigznēm.
Tad izbeidzās kosmosa kapteiņu laikmets un sākās
inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svelmainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.
«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»
«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tāpēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»
5
«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.
Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža problēmu.
Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt gadiem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā paredzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.
XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pon- tonsalas.
Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»
Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.
Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?
Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt
Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.
Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.
Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes apjomā.
Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskaldītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.
XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sagriezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.
Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», labākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet saspriegdama.
Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija izzuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravitācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.