Kuplo, cirtaino bārdu līdz krūtīm noliecis, viņš iegrima pārdomās.
Baltās, dzeltenās un melnās sejas uz ekrāna klusēja un gaidīja.
— Lūgsim padomu no Zemes, — izlēma Daļins. —- Nosūtīsim radiogrammu Kosmosa akadēmijai. Tātad cilvēkus uz raķešu lidlauka pagaidām nevajag vest.
7
Radiostacija noraidīja orientētu staru, Herta noklikšķināja Morzes atslēgu… Uz Zemes aizlidoja ziņojums, aiztrauca ar gaismas ātrumu: trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, atkal trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu . . . Vladimirs nedabūja ne nokāsēties, kad radiogramma jau bija aiztraukusi miljoniem kilometrus.
Taču līdz Kosmosa akadēmijai tai vajadzēja traukt 2 stundas un 32 minūtes un tikpat ilgi atkal atpakaļ.
Radiogramma vēl nebija tikusi pāri Saturna orbītai, kad pārnāca Ķerims un pieprasīja -pusdienas. Ko radisti ēda pusdienās, palika nezināms. Ēdienu karti Vladimirs nepierakstīja. Viņš vairs nebija pārliecināts, ka šī diena ieies vēsturē.
Uz pusdienu beigām pie radistiem iegāja Daļins. Viņš piesēdās pie galda, bet ēst atteicās.
«Prāts» vispār diezgan bieži tāpat vien iegriezās. savā radiosekretariātā mazliet papļāpāt, stiprināties jauniešu možumā. Tā izcils ģenerālis (Vladimira izdomāts salīdzinājums) atpūtas brīdī spēlē zaldātiņus ar mazdēlu.
Daļinam patika stāstīt, un radisti viņu labprāt izjautāja: Vladimirs •— par zinātni, Kerims — vairāk par pagātni, par varonīgo XX gadsimtu.
— Pastāstiet, kā tas viss sākās? Kā sturmējāt Ziemas pili? Ko runāja ielās? Vai caru tikāt redzējis? Kur atradās cars?
Daļms smaidīdams atbildēja:
— Tev, draudziņ, viss ir sajucis. Esmu dzimis daudz vēlāk. Ziemas pils ieņemšanu, tāpat kā tu, esmu redzējis tikai filmās.
— Vai kapitālistus redzējāt? Kādi tie izskatījās? Vai katrā ziņā resni?
— Arī kapitālistus, Kerim, tikpat kā neesmu redzējis. Tie pie mums ieradās tikai no ārzemēm, knipšķi- nāja fotoaparātus, skatījās un brīnījās, kā mēs bez viņiem neaizejot bojā. To gan atceros, ka kapitālisma paliekas manā laikā vēl bija. Atceros dzērājus. Bija tāda blēņošanās: atšķaidīja etilspirtu ar ūdeni un meta to veselām glāzēm. Galvā juceklis, un smadzeņu darbība traucēta. Dažam labam patika ālēties, aizmirst apdomību un pieklājību, ļāvās tikai pašu noskaņai. Atceros arī personīgā īpašuma nevienlīdzību. Piemēram, pa ielu automašīnā brauc puisis — kibu toreiz nebija, cilvēki paši vadīja mašīnas, — bet līdzās kājām iet vecīte. Tāds neaptur vis savu mašīnu un neuzņem vecīti. Viņam tas ne prātā nenāk. Mašīnas īpašnieks ir viņš un nevis vecīte.
— Vai tiešām tā bija? — Juna brīnījās. — Kāpēc tad vecīte nepaņēma sev mašīnu?
— Toreiz vēl neņēma, bet pirka par naudu. Nauda bija tādi rakstaini papīrīši. Tos vienlīdzīgi neizsniedza: par sarežģītu darbu vairāk, par vienkāršu mazāk.
Vladimiru vairāk interesēja nākotne.
— Un kas būs tālāk? — viņš jautāja. — Sašķelsim Urānu, un kas notiks tālāk?
— Tālāk savus trīssimt gadu jēgsimies ar planētām. Gaidīsim, kamēr tās atdziest, nolīdzināsim tās, novietosim vajadzīgajā stāvoklī, mainīsim planētu atmosfēru — metānu un amonjaku pārvērtīsim ogļskābā gāzē, slāpekli un ūdenī. Tad iekopsim augu valsti, kas piesātinās gaisu ar skābekli. . .
— Un tālāk? Gādāsim par planētu labiekārtošanu un apdzīvošanu …
— Tālāk saskaldīsim Neptūnu, — atbildēja «prāts». -— Tad ķersimies pie Saturna un Jupitera. Ja vien tiem kodols ir ciets. Tas vēl jānoskaidro.
— Un tad?
— Tad, kā jau to ierosinājis Ciolkovskis, uzbūvēsim mākslīgus stikla un alumīnija pavadoņus.
— Bet pavadoņos taču ir bezsvara stāvoklis. Bērniem, kā to apgalvo profilaktiķi, bezsvara stāvoklis kaitīgs.
(Par profilaktiķiem XXIII gadsimtā dēvēja ārstus, jo viņiem biežāk nācās slimības novērst, nevis ārstēt.)
— Kas zin, varbūt iedegsim vēl vienu sauli: savāksim starpzvaigžņu telpas tumšos ķermeņus un sagāzīsim tos vienā kaudzē. Jūs taču zināt lielo masu likumu. Vajag tikai sakopot pietiekama daudzuma matērijas, un katrā zinā iedegsies saule.
— Un tad?
. . . Bet šodien Vladimirs neuzdrošinājās izteikt savus jautājumus. Nedrīkstēja izjautāt par rītdienas pasākumiem, ja šīsdienas pasākums nebija izdevies.
«Prāts» sēdēja pie galda un bungoja ar pirkstiem.
— Vai esat kādreiz zivis ķēruši? — viņš noprasīja. — Nevis ar elektrību, nevis ar ultraskaņu. Ar vienkāršu makšķeri, ar dzīvu ēsmu esat ķēruši? Kādreiz bija tāda aizraušanās: sēdi upītes krastā un vēro pludiņu. Ūdens spīguļo, pludiņš lēkā mirguļos. Upītes atspulgā peld mākoņi. Tik labi. Ir prāts rosās, ir rūpju nekādu.
Kerims atgrūda šķīvi.
— Kāpēc jūs, «prāt», kavējat laiku? Atbildi nevajag gaidīt. Zeme atbildēs: «Atlikt!» Vienmēr drošāk ir atlikt. Es nospiestu pogu, un lieta darīta. Lai notiek kas notikdams. Tādas ir manas domas.
— «Lai notiek kas notikdams»! — Daļins rūgti nosmīnēja. — Ja nu nekas nenotiek? Vajag domāt, Ke- rim. Pogas nospiešanai spēka pietiks katram.
Kerims apvainojies tūlīt aizgāja. Viņš uzdomāja sev darbu: pārbaudīt automātisko signalizāciju degvielu noliktavā. Pēc viņa piecēlās arī Daļins:
— Es iešu pastaigāšos, Vladimir, pavadi mani.
Bet skafandru kamerā viņš pārdomāja un aizraidīja jauno radistu prom.
— Tu, Vladimir, atvaino mani, man jāpadomā. Nedusmojies, pastaigāsim citu reizi.
Vladimirs novilka skafandru un pa vaļējām durvīm iešmauca taisni radiotelpā. Meitenes viņu pat nepamanīja. Tās sēdēja savās kabīnēs ar muguru pret durvīm, apkārt negrozīdamās, un runāja par saviem darbiem. Skrēja sekundes un minūtes. Miegaini dūca radioaparāti. Kaut kur uz netverami tālās Zemes tika rakstīta atbilde Daļinam: izšķīrās projekta liktenis.
Vladimirs skumjā domīgumā sacerēja dzejas rindas:
Nospiest pogu — liekas bērnu spēle …
8
— «Prāts» tomēr lieliski izdomājis! — pēkšņi ierunājās Juna. — Dziesmas planēta, Drāmas planēta, Dejas planēta. Man gribētos dzīvot uz Dejas planētas. Tur dzīve būtu jautra: rīta rosmes vietā dancošana, pirms darba — dancis, pirms pusdienām — rotaļas. Un kur tas skaistums: visapkārt daiļums — puķes, puķes, puķes . . . Kurš ierodas neglītā apģērbā, to par bezgaumību no planētas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat kā bērnu audzinātu: tas vēl pavisam mazs muļķītis, tu viņu māci, kā no māliem veido mazo cilvēciņu. Bet te uzreiz vesela planēta — daiļa, krāšņa un līksma. Kuru tu, Herta, izvēlēsies?
Herta smagi nopūtās:
— Man gribētos dzīvot uz Zemes, dzīvot Zviedrijā, kādā piekrastē. Pie mums ir tik klusi, tik mierīgi:
pelēka jūra un kaijas virs tās, spodras mājiņas, sarkani dakstiņi. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biedē. Te nejūtos kā cilvēkos. Dienā debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaismā. Arī nāve glūn līdzās. Katru nakti rādās sapņi: Kerims guļ saplēstā skafandrā, es pūlos aizspiest caurumu, bet gaiss plūst un plūst, sūcas cauri. . .
Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izrādās, ka Hertai — visizdarīgākajai un strādīgākajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklīdusi līdz Saules sistēmas robežmalai, — nepatīk kosmoss. Kāpēc tad viņa negriežas atpakaļ uz mājām?»
Jauneklis nekā nesacīja, pat neiekāsējās, lai neliktu sevi manīt. Viņš ir nedomāja likt sevi manīt, XXIII gadsimtā nebija pieņemts savas domas slēpt un tāpēc noklausīties citu sarunas nebija nekas nepieklājīgs.