— Bet Kerims negribēs dzīvot uz Zemes, — iebilda Juna. — Kerimam klusums nepatīk.
— Viņam taču jārēķinās arī ar mani, — gandrīz aizvainota atteica Herta. — Tik daudz esmu braukājusi viņam līdzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries maziņais . . . Kerimam to vajadzēs ņemt vērā un nepamest mani vienu,
— Pametīs … — atcirta Juna.
Herta nezin kāpēc satrūkās.
— Tu tikai nestāsti Kerimam, citādi viņš sadusmosies. Es solījos viņam sekot visur, visur, kaut vai līdz pasaules malai. Es gan solījos par sevi, nevis par maziņo. Tad būs cita runa.
— Vai tu ļoti mīli Kerimu?
— Ļoti — ļoti — ļoti! — kā trīskārtīgu dievošanos atkārtoja Herta. — Man nekā nevajag, ja vien līdzās ir viņš. Kad viņa nav, es domāju tikai par viņu, kad viņš ir blakus, tad arī domāju par viņu.
— Nē, tu viņu nemīli, — pēkšņi attrauca Juna. — Tā nemīl. Taisnību sakot, tu neproti mīlēt, liela un stipra tu esi ārēji, par pusgalvu garāka nekā es, bet sirds tev kā tramīgai meitenei. Tu apskauj ies, it Jkā gribēdama viņu sasaistīt, lai viņš neaizietu, lai būtu
tev līdzas, sargatu tevi, aprupetu un palīdzētu tev. It ka viņš tev nebūtu vīrs, bet sargs.
Vladimiram par izbrīnu, Herta tikpat kā neprotestēja.
— Bet kā gan citādi? — viņa bija pārsteigta. — Protams, lai mani apsargātu un aprūpētu. Tāpēc jau viņš man ir vīrs.
— Nē, tā nav mīlestība, — noskaldīja Juna. — Mīlestībā cilvēks ir dāsns, tas grib dot un nevis ņemt. Es mīlētu tā, lai viņš justos labi, lai viņš celtos līdz debesīm un nevis nolaistos Zviedrijā. Kad es mīlu, es jūtos stiprāka. Tad man šķiet, ka uz rokām aiznesīšu mīļoto. Visu laiku esmu meklējusi tādu, kura dēļ nebūtu žēl sirdi izraut un viņam pie kājām nomest.. . Un es esmu atradusi, esmu atradusi, atradusi! — Juna vairs nerunāja, bet skandēja, katru vārdu dziedādama. —• Es viņu atradu te, pasaules malā, atradu uz Ariela. Ieraudzīju cilvēku, kas ar planētām spēlē biljardu un kā sirmās senatnes dievs no māliem taisa jaunas pasaules, dod vārdus piedzimušajām un noteic viņu seju uz gadu tūkstošiem . . .
-— Vai tu mīli «prātu»? — gandrīz šausmās iekliedzās Herta. — Bet viņš taču ir virsdienestnieks.
— Viņš ir varonis! Kurš jautā, cik gadu varonim!
Aizgrābta Juna izgāja no kabīnes un apstājās istabas vidū. Tikai tagad viņa ieraudzīja Vladimiru. Junas sejā izpaudās bailes, sašutums un nievas. Tad viņa izplūda tīši skaļos smieklos . . .
«Tu visu dzirdēji?» skanēja viņas smieklos. «Klausies vesels. Tev tas nelīdzēs.»
9
Trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, trīssimt tūkstošu, trīssimt un trīssimt. .. No Zemes nāca atbilde, nāca pāri Marsa, Cerēras, Junonas un Pallādas, Jupitera un viņa divpadsmit pavadoņu orbītām . . . Bet Vladimiram jau bija aizmirsies, ka no Zemes nāk
atbilde. Pat XXIII gadsimtā atraidītās mīlestības dēļ grūti bija rast mierinājumu darbā.
Viņš ierāvās krēslainajā kameras noliktavā, kur glabājās skafandri. Šķiet, viņš raudāja, pie tukšā skafandra pleca piespiedies. Var jau būt, ka tas bija Ju- nas skafandrs. Vladimirs apsēdās un, tukšām acīm tumsā vērdamies, čukstēja:
Kam vārdus vispār bilst..,
Un pats par sevi brīnījās. Kāda jocīga inerce! Poēma taču tika rakstīta, lai Juna brīnītos, satrauktos, lai viņu novērtētu un kā dzejnieku iemīlētu …
Kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?
Te piepeši līdzās kaut kas lempuroja un trokšņoja. Vai tik tas nav «prāts» Daļins? Kā tad, tas bija viņš. Daļins lika kaktā savu skafandru, kas lēnītēm svērās uz blakus skafandriem. Uz Ariela viss krita lēnītēm.
— Kas te ir? — gaismu iedegdams, noprasīja Daļins. — Vai tu, Vladimir . . . Vai vēl nav?
Viņš apjautājās par Zemes radiogrammu. Taču Vladimirs nesaprata un tāpēc neatbildēja.
— Par ātru. Vēl jau nevar būt, — Daļins pats sev atbildēja. Savu cirtaino bārdu plaukstā saņēmis, viņš apsēdās līdzās.
Bet Vladimirs domāja:
«Man līdzās sēž cilvēks, kas nolaupījis manu laimi, nolaupījis pašam nevajadzīgo laimi. Viņš sēž un prāto par diez kādu ziņojumu, par diez kāda Žana Brio domām. Kam viņam meitenes mīlestība? Tā viņam tikpat kā aklajam Rembranta glezna.»
— Vai jums, «prāt», ir ģimene?
Vecais kosmonauts nopūtās:
— Kaut kā nav sanācis, Vladimir. Ar sievietēm ir grūti. Viņas mūs, kosmiešus, ir mīl, ir nemīl. Mīl tāpēc, ka esam debess iekarotāji, mīl par šo un to, mīl mūsu slavas mirdzumu. Bet, kad tās mūs iemīl, tad grib mūs šķirt no debesīm, piesiet zīda saitītē pie savām durvīm. Viņas meklē lauvu, lai pataisītu to par bul
dogu. Tas ir mūžīgais stāsts par valdnieci Omfali, kas nosēdināja Heraklu pie vērpjamā ratiņa. Redziet, viņai glaimoja, ka viņa padara rāmu pašu Heraklu. Bet pie ratiņa viņš jau vairs nebija Herakls.
«Protams,» domāja Vladimirs, «viņam nevajag man nolaupītās laimes. Rembranta glezna ir tikusi aklajam.»
Viņam ļoti gribējās Daļinam visu izstāstīt. Nevis kā sāncensim vai priekšniekam, bet kā vecākajam biedram. Viņš pats zina, ka ir virsdienestnieks, ka Juna un viņš nesader kopā. XXIII gadsimta cilvēki bija ļoti vaļsirdīgi, saviem priekštečiem viņi būtu likušies pat nesmalkjūtīgi. Bet Vladimirs savukārt brīnītos, dzirdējis par kādu, kas slēpj savu slimību vai vājību. Vājība taču vieglāk pārvarama visiem kopā, vājais posms jāpazīst katram, citādi kopīgais darbs neveiksies. Tāpat Vladimirs brīnītos, saticis izgudrotāju, kas vientulībā lolo kādu ideju un gaida to nobriestam. Gluži otrādi, XXIII gadsimtā bija pieņemts atklāti paust vēl nenobriedušās idejas un cik vien iespējams vairāk ļaužu iesaistīt ideju apspriešanā. Visi saprata, ka atklājumi veicami tikai kopīgi.
Bet šoreiz ir mīlestība — sensenas, egoistiskas jūtas. Vladimirs grib, lai viņu mīlētu, Juna grib — lai mīlētu Junu. Bet Daļins?
— Bet ja nu jūs tagad iemīlētu? — tvīkdams vaicāja Vladimirs.
Daļins skumji pasmaidīja:
— Ja iemīlētu! Tad es būtu laimīgs. Pamestu melno kosmosu, pasēdētu mājās uz Zemes. Tik sveša man ir mūsu māja. Ir tādi stūrīši, kur ne reizes neesmu bijis. Es neesmu redzējis saules lēktu, Himalajos, Dienvidpolā esmu bijis tikai tā, starp citu… Ja blakus būtu dzīves biedre . . .
«Nē, viņam nav jāstāsta,» nodomāja Vladimirs un atkal notvīka. «Bet vai slēpt ir labi? Vai tas ir godīgi?»
Noliktavas durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Herta.
— Es dzirdēju balsis. No zemes pienākusi atbilde.
Zeme ziņoja pa radio: «Dārgais «prāt» Daļin! Izcilākie kosmiskās griešanas speciālisti atrodas uz Ariela. Mēs pilnīgi uzticamies jums un viņiem. Uz Zemes mēs izmantojām jūsu griezējaparātu samazinātas kopijas. Aparāts strādāja nevainojami, līdz sasniedza kodola robežu. Dziļāk neņēma. Izlemiet paši.»
Uz selektora atkal parādījās divpadsmit sejas: sirmais un krunkainais Ļū, Dženkinsons ar izvirzīto žokli, resnis Gazlevi, lepnais skaistulis Anandašvili. .. Seši piesardzīgie pateica: «Pagaidīsim. Atliksim.» Seši nepacietīgie iebilda: «Nav ko gaidīt, nospiediet pogu.»
— Bet ko mēs varam iesākt? — jautāja Dženkinsons. — Saukt kibas atpakaļ un tās pārbaudīt? Tas nav mūsu spēkos. No Urāna tās nespēj pacelties.
— Gaidīt, gaidīt, gaidīt! — iekarsa Anandašvili. — Bet varbūt traucējumi uz Zemes pavisam niecīgi: varbūt nebija kontakta, vajadzēja piespiest ciešāk. Cik reižu radiotehnikā tā nav noticis! Gaidīt, gaidīt pusgadu, bet te ir augsta temperatūra, spiediens, radiācija. Mūsu kibas pusgadu neizturēs.