Ļū, acis miegdams, piebilda:
— Zobu sāpes saprot tikai tas, kam pašam zobi sāp. Ir mēģinājumi, kas nav veicami ar modeļiem. Lai zinātu, vai Urāns sadalāms, vajag sadalīt pašu Urānu.
Seši «par», seši «pret». Un atkal izšķirt vajadzēja Daļinam. Smagi nopūties, viņš pavisam klusi noteica:
— Mēģinājumu nosaku pulksten piecpadsmitos piecdesmit minūtēs.
Divpadsmit acu pāri reizē pavērsās lejup un pa kreisi: uz kreiso roku, uz kuras ari XXIII gadsimtā nēsāja pulksteni.
Atlikušās četrdesmit minūtes pagāja priekšlidojuma steigā. Ekrāni iegaismojās un nodzisa. Grupas ziņoja, ka ir gatavas doties lidojumā. Tie, kas nešaubījās par veiksmi, teica atvadvārdus. Šaubīgie mulsi smaidīja.
Vladimirs simto reizi pārbaudīja jau sen sastādīto un kodēto radiogrammu kibām: nekavējoties ieslēgt griezējstaru un tūlīt pēc tam virzienaparātu. Aparāts bija vajadzīgs, lai stars izveidotu pilnu apli. Katrai ki-
bai vajadzētu planētu pāršķelt uz pusēm, par visām četrām — sašķelt to divpadsmit daļās.
Pavēles lenti iestādīja raidītājā. Kerims ieslēdza radiometronomu. Mehāniskā balss uzsāka raidījumu: «Atlikušas piecas minūtes .. . atlikušas četras minūtes … atlikušas trīs minūtes.» «Prāts» uzlika uz spīdīgās pogas rādītājpirkstu, resnu pirkstu ar apkodītu nagu. Vairs atlikusi viena minūte . . . piecdesmit sekundes, četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit, desmit, piecas . ..
Tik-tak, tik-tak!
Tad viņš nospieda! _ Un pagriezās pret logu. Pagriezās arī visi radisti. Arā pie zvaigžņotajām debesīm karājās milzīga, pelēk- zaļa bumba. Ar vienu pusi tā zvaigznes it kā uzsūca, ar otru pusi spļāva ārā …
Vladimirs sevī drudžaini rēķināja: «Pāršķelšanai vajadzīga viena minūte. .. Tad gravitācija it kā zūd, atšķeltie gabali sāk aizklīst. .. bet ar kādu ātrumu?»
—Pagājusi viena minūte, — ziņoja metronoms.
«Ātrums ir atkarīgs no gravitācijas lauka intensitātes .. . no gravitācijas, kas tagad zudusi… un no centrbēdzes spēka . . . Bet superblīvā kodola eksplozija? Kā lai to paredz?»
— Pagājušas divas minūtes.
«… Tā vai citādi, pēc minūtēm piecām plaisa starp diviem gabaliem būs tūkstoš kilometru plata. Pēc piecām minūtēm mēs skatīsim plaisu savām acīm. Bet teleskopi? Ar teleskopiem tā jāredz jau tagad.»
— Pagājušas trīs minūtes.
Observatorija klusē. Daļiņa pieri vagoja dziļa grumba. Junas seja pauž ciešanas, Kerima seja — sasprindzinājumu. Viņa spēcīgie muskuļi saspriegti, pirksti velkas dūrē. Viņam tā gribas būt tur, uz Urāna, ar rokām ieķerties plaisas krantē, sakostiem zobiem saņemt visus spēkus un saraustīt planētu, lai tā pārplīst kā arbūzs, zem zaļās mizas atklādams savas ugunīgi sārtās iekšas.
— Pagājušas četras minūtes.
Tas ir Vladimirs, kas visu ievēro. Tas ir Vladimirs, kas domā par arbūzu. Uztraukumā viņam aizrāvās
elpa, tomēr visu ievēro un izdomā salīdzinājumus. Viņā mājo it kā divējas, pat trejādas būtnes: nomāktais, nelaimīgais mīlētājs, tam blakus — lielā darba līdzstrādnieks, kas dedzīgi alkst uzvaras, un turpat — ziņkārīgs vērotājs un vārda mākslas meistars.
Bet kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?
— Pagājušas piecas minūtes.
Nu jau plaisai jābūt redzamai. Pirksta platumā. Varbūt to aizsedz atmosfēra?
Desmitajā minūtē selektorā noknikstēja viens ekrāns. Parādījās nedzimušās Drāmas planētas komandanta Anandašvili satrauktā seja.
— Neizdevās, «prāt». Vai signālu neatkārtot?
Tūlīt parādījās kāda cita seja — holandieša Strausa,
pirmā skeptiķa un Skulptūras planētas komandantā mierīgā seja.
— «Prāt», kāda būs pavēle? Gaidīt raķešu laukumā vai griezties atpakaļ uz mājām?
«Prāts» neko neatbildēja, viņš pastiepa roku un pagrieza slēdzēju. Selektorā ekrāniņi satumsa visi reizē.
Tumsa. Klusums. Milzīga, blāvzaļa bumba karājas pie debesīm tāpat kā vakar, tāpat kā pirms miljardiem gadu.
Nomākts un sakauts, riskējis un sagrauzts sēž sakumpis, plecīgs un bezspēcīgs vīrs. Acīs tam tukšums, cirtainajos matos sirma šķipsna.
Tā mēdz notikt ar virsdienestniekiem: pārpūle, stipri satricinājumi, un visa dziedināšana vējā. Organisms atgriežas uz parastā, dabiskā novītuma ceļa.
11
Tumsa, klusums. Zaļa ripa pie zvaigžņotajām debesīm. Herta šņukst, abām rokām vīrā ieķērusies. Nomāktais sirmgalvis stāv pie loga.
Piepeši Juna iekliegdamās izstieptām rokām peldus metas pie viņa . . .
— Tā nedrīkst, «prāt»! — viņa sauc. — Nezaudē cerības! Būs labi, viss vēl būs labi… Es mīlu tevi, «prāt» … es mīlu tevi, ja tas tevi remdina . .. Mīlu, mīlu!
Herta vairs nešņukst, viņa raugās ziņkārām un nelabām acīm. Kāda bezkaunīga vaļsirdība! Herta tā neatļautos. Kerims vaibstās, it kā mutē rūgtu būtu ieņēmis. Viņš neieredz jūtelību. Vladimirs drebošām rokām uzmauc austiņas, lai tik nebūtu jādzird.
Bet Junai vienalga. Lai dzird visa pasaule. Viņa lepojas ar savu mīlestību, ar mīlestību viņa glābj mīļo, glābj ar visspēcīgāko līdzekli, ar visspēcīgāko vārdu, kāds vien ir viņas rīcībā.
— Es mīlu . . . mīlu . . . mīlu …
Mezglaini pirksti iegulst viņas kuplajos matos. Daļiņa lūpas skumji smaida. Taču acīs vairs nav blāvuma un bezcerības.
— Vai tu, Omfale, mīlēsi mani arī kā vērpēju?
Juna nesaprot. Viņa taču nedzirdēja sarunu noliktavā. Taisnību sakot, Daļins vairāk gan jautā pats sev. Pēc cik nedēļām šī meitene, kas iemīlējusies liela darba vadītājā, novērsīsies no pensionāra?
— Mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr, vienmēr, — Juna apgalvo. — Mēs būsim kopā visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jūra un kaijas virs tās. Mēs izredzēsim to visu: smiltīs ieputinātās piramīdas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremļa rubīna zvaigznes . . . Ķersim upītēs zivis, priecāsimies, kā lēkā pludiņš spulgajā ūdenī. Es būšu ar tevi visur, it visur … Mūžam tevi mīlēšu, mīlēšu, mīlēšu . ..
Viņa atkal un atkal saka šo diženo vārdu, it kā celdama žogu, kam jāsarga mīļotais no visām pasaules nepatikšanām.
Lielā, mezglainā roka glauda kuplos matus.
Vladimirs piespiež austiņas. Kāpēc kibas tik slikti dzirdamas? Tās kaut ko murmina, nevarēdamas šo du- dināšanu pārmākt. Vladimirs ieslēdz reproduktoru. Lai rēc! Ar viņu taču nerēķinās, viņš arī nerēķināsies. Tā kā tā tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urāna?
Piepeši istabā atskan Junas mierīgā un skaidrā balss. Tā nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urāna.
— Žilbinošas baltkvēles strūklas, zilganas dzirksteles, — ziņo kiba. — Kaut kas plīst un trūkst, grūžas un spiežas. Savu ceļu esmu veikusi līdz galam,
sasniegusi projektā paredzēto dziļumu. Spiediens sasniedz izturības robežu. Virsma elektrizējas. Metāls un māls tek. Ko darīt tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Tad kāda liela roka atbīda melnīgsnējo seju ar valganajām lūpām.
— Vladimir, kāpēc šī kiba dzirdama labāk par citām?
Vladimirs nepatikā atbild:
— Es gribēju saglabāt virstoņus, tāpēc ieskaņoju balsi augstākā frekvencē, vienu pakāpi augstāk nekā citas balsis.
— Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir?
— Kā dzirdat.