— Kur jūs esat mani atsūtījuši? Priekšā melnas klintis. Es peldu pa uguns jūru. Kas man jādara? Steidzami vajadzīga jauna pavēle. Zili sprādzieni. Mani rauj sāniski. Tūlīt būs trieciens …
Tirkšķis! It kā būtu plīsusi uzstiepta āda …
Klusums.
Vladimirs noslaucīja sviedrus. Gribējās piecelties un atsegt galvu.
Bet vēl vairāk viņam gribējās atpūsties. Sajūta bija tāda, ka šodien pietiek! Pietiek klausīties raudošās kibas un iemīlējušās jaunavas, pietiek veiksmīgo un neveiksmīgo mēģinājumu, pietiek salauzto siržu un sašķelto planētu. Pietiek. To visu viņš pārdzīvos rīt, bet dzejoļus rakstīs parīt. Tagad viņš grib likties gu- ļamtīklā un palikt rokas zem galvas.
Daļins, gluži otrādi, bija možs, darbīgs un iecerēm pārpilns. Viņš uzklausīja radistu ziņojumus, sarunājās ar observatoriju un tālajiem Urāna pavadoņiem — ar Titānu un Oberonu. Viņš teica atvadvārdus aizlidojošām grupām, katram lika pie sirds:
— Turieties zināmā attālumā, nesteidzieties ar nosēšanos. Vērojiet planētas veidošanos. Sastādiet karti, uz kuras atzīmējiet radušās kalnu grēdas. Tad izsūtiet kibu, lai izpētī atdzišanas norisi. Padomājiet, kā paātrināt atdzišanu. Varbūt lietderīgi planētu uzart, uzlauzt sastingušo virskārtu? Sastādiet projektu, kad un kā ievadīt orbītā jūsu planētu. Meklējiet vietas dzinējiem. Izsūtiet zondes. Laimīgu ceļu. Spiežu roku.
Tad viņš uzrunāja radistus, iespējams — ka vienīgi Junu:
— Nebūtu slikti pagriezt arī Arielu, lai dzenas pakaļ planētām. Citādi iznāk, ka štābs atpalicis no flotes, tas pārvērties radiogrammu reģistrētājā. Nē, mēs te
nepaliksim. Tiklīdz no Zemes mums atsūtīs spēcīgu raķeti, sēdīsimies tajā un laidīsim uz visām planētām pēc kārtas. Paceļosim, pavērosim četrpadsmit jaundzimušās pasaules.
Bet Vladimirs nevarēja vien nobrīnīties: «Kur virs- dienestniekam tāda enerģija? Vai cilvēku spārno mīlestība vai panākumi? Vēl šodien pat — pirms trim stundām — viņš sapņoja tikai par zivju ķeršanu. Bet tagad — še tev: inspicēt četrpadsmit planētas, gadiem ilgi bezsvara raķetē.»
Pats Vladimirs sapņoja tikai par guļamtīklu.
Bet dienai vēl nebija gala.
Juna ar radiogrammas veidlapu piegāja pie Daļiņa:
— «Prāt» Daļin, uzklausiet. Mazu uzmanību, kaut kas svarīgs.
«Pat tonis viņai citāds,» Vladimirs nodomāja. «Draudzenes, saimnieces un nevis radiosekretāres tonis.»
Daļins izlasīja radiogrammu, sarauca pieri un klusi noteica:
— Kerim, izziņojiet pirmās kārtas trauksmi. Pēc stundas un divdesmit minūtēm Ariels sadursies ar Drāmas planētu.
Nogurums bija kā ar roku atņemts. Vēlāk Vladimirs to atcerējās un brīnījās: «Liekas, es taču gribēju iet gulēt?»
Pirmās kārtas trauksme taisni paredzēja Ariela sadursmi ar Urāna atšķēlumiem. Sadursmes varbūtība nemaz nebija tik maza — apmēram četri procenti (viena varbūtība no divdesmit piecām). Tāpēc katastrofas gadījumam jau iepriekš bija izstrādāts rīcības plāns, katrs zināja savu uzdevumu, vairākkārt bija notikuši trauksmes mēģinājumi.
Bet, kā jau tas parasts, pēdējā brīdī viss izrādījās mazliet citādi, nekā plānā paredzēts.
Pēc plāna evakuācijai uz Ariela bija sagatavotas trīs raķetes. Katrs zināja savu raķeti, savu vietu. Bet kāda kiba uz Urāna bija nostrādājusi lieku reizi, un radās
nevis divpadsmit atšķēlumi, bet četrpadsmit. Vajadzēja steidzīgi sarīkot vēl divas novērotāju grupas un divas raķetes nodot tām. Tagad visus cilvēkus no Ariela vajadzēja aizvest ar vienu vienīgu raķeti.
Daļins vispirms sazinājās ar raķešu laukumu. Izrādījās, ka visas raķetes, izņemot divas, jau aizlidojušas. Startam gatavojās resnītis Gazlevi, pēc kura savu kārtu gaidīja nelaimīgās Drāmas pavēlnieks Anandašvili.
— Startu atlikt! — Daļins deva rīkojumu. — Man uz Ariela ir divdesmit seši cilvēki. Štāba raķete visus nevar uzņemt. Gazlevi, tu paņem piecus un Anandašvili — piecus.
— Bet es jau esmu sagatavojies startam, — acis iepletis, atteica persietis. — Man jāatbrīvo laukums šim nemierīgajam gruzīnam.
— Tev jāpaņem trīs cilvēki no raķešu laukuma komandas, — Daļins izrīkoja. — Un divi noliktavas ļaudis. Pēc noliktavām pašreiz nav nekādas vajadzības. Bet nemierīgais gruzīns lai novietojas uz rezerves laukuma.
Tūdaļ viņš izrīkoja arī Junu:
— Juna, jūs esat stipra rakstura un gribas cilvēks. Uz Ariela mums ir divdesmit seši cilvēki. Brīdiniet katru, visus paturiet prātā.
Vladimiram un Kerimam vajadzēja aizvest uz raķešu laukumu štāba arhīvu — visus zinātniskos materiālus. Arhīvs jau laikus bija iesaiņots, to iekraut nenācās grūti. Taču visinteresantākos materiālus ieguva tikai šodien. Tos tad nu vajadzēja savākt: šāsdienas fotouzņēmumus, kinofilmas un magnetogram- mas. Vajadzēja atcerēties, kur kas atrodas, visu kārtīgi ievīstīt un sasaiņot, bet rokas uztraukumā trīcēja, acu nevarēja atraut no logiem, no briestošā uguns milzeņa pie debess. Pagāja viena minūte, cik to vēl atlicis? Vai nebija laiks visu pamest un pa galvu pa kaklu drāzt uz raķešu laukumu?
Vladimirs uz mirkli ieskrēja savā istabā. Pameta acis — kas būtu paķerams līdzi? Nekas. Mēbeles atradīsies visur, veļas un uzvalku nav žēl. Dzejoļi? Te uz. šā nelaimīgā Ariela dzimuši, lai te arī sadeg un
zūd. Kam tie vajadzīgi? Varbūt Kerimam? Vai tad viņš gaida uz savu darbu apdziedāšanu?
Kerims tamēr krāva kastes uz ratiņkibām. Ratiņi bija par maziem, visas kastes nevarēja uzkraut. Materiālu lielo daļu Kerims sabāza tukšajā skafandrā un uzsvieda plecā kā maisu. Tad uz ratiņiem nosēdināja šņukstošo Hertu un drāza tai pakaļ slideniem lēcieniem.
Vladimiram nācās izsaukt vēl vienus ratiņus. Cik ilgi viņš dabūja gaidīt, kā tie kavējās! Beidzot ratiņi pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikušās kastes. Bet ko tūļājas Juna un Daļins?
Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.
— Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabākos radistus, starp tiem arī Junu.
Anandašvili pasmaidīja:
Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.
Daļins pagriezās pret viņu.
— Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdie- nestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. . .
Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.
— Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.
Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.
— Nu, ja tā . . . — viņš domīgs novilka.
Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie meitenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.
— Nekavējieties! —- viņš uzsauca. — Atlikušas divdesmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu . .. Tad nāc šurp.
Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stāvēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.