- Mums veicas uz kliedzieniem! - viņš vēsi paziņoja.
Tā bija meitene.
Viņa gulēja sarāvusies pie akāciju krūma, nometusi malā groziņu ar sēnēm. Viņas labā roka pieskārās tīmeklim, un tieši virs viņas sēdēja milzīgs, nevis apaļš, bet daudzšķautnains, nemanāmi asimetrisks melns zirneklis, kas kustināja no vienas puses uz otru divu priekšējo kāju pārus.
Kostrovs, kurš skrēja pirmais, vienā mirklī aptvēra situāciju, brīnoties par līdzību ar savu notikumu klajumā, un skrienot meta ar fotoaparātu zirneklim. Zirneklis pazuda kopā ar zirnekļa tīklu, uzpūta dīvains sauss un karsts vējš. Ivans satvēra meiteni uz rokām un skriešus devās atpakaļ uz nometni.
- Paņem fotoaparātu! - viņš uzkliedza Ruzajevam, atvairot viņa palīdzību.
Kopā ar Gasparjanu viņš uzlika cietušo uz brezenta, pabāžot viņai zem galvas sarullētu guļammaisu un uzšļakstīja ūdeni uz sejas. Meitenes skropstas paplivinājās, viņa atvēra acis. Šausmas, kas tajās uzplaiksnīja, nomainīja prieks un neizpratne.
- Kas jūs esat? - Viņa jautāja, piecēlās un apsēdās, paslēpdama kājas zem sevis.
Pastaigām mežā svešiniece bija ģērbusies stipri vieglprātīgi: debess krāsas blūzē virs plāna sarafāna, kas atklāja garas, slaidas kājas. Tumšmataina, tieva viduklī, pie kakla ar lenti pārtvertu brūnu matu vilni, viņa Kostrovam šķita kā meža pasaku feja, izņemot varbūt pārāk vienkārši ģērbta pasakai.
- Mēs esam pētnieki, - sacīja Gasparjans, delikāti novēršot skatienu. - Nebaidieties, jūs šeit esat drošībā. Mani sauc Surens, un tas, - viņš atskatījās uz Kostrovu, - ir jūsu glābējs Ivans Kostrovs, eksperts no centra, kas nodarbojas ar strauji mainīgo dabas parādību izpēti.
Kostrovs svinīgi paklanījās, pievelkot kāju.
Meitene pasmaidīja. Bālums no viņas vaigiem sāka zust.
- Mani sauc Taisija ... Taija ... Es šeit atnācu pēc sēnēm un... Kas tas bija?
- Ko jūs redzējāt?
- Sākumā zirnekļu tīklus, tur to ir daudz, vienkārši šausmīgi! Un tad zirneklis. Viņš tā skatījās!.. Es metu viņam ar groziņu un... un man kļuva slikti. Tad... parādījāties jūs.
Eksperti saskatījās.
- Tagad sēņot uz šejieni nedrīkst nākt. Vai jūs esat šejieniete?
- Patiesībā es dzīvoju Dņepropetrovskā, bet šeit atbraucu atvaļinājumā, man tantes dzīvo Žukovkā.
- Izskatās, ka viss rajona centrs šeit nāk sēņot, - Gasparjans sacīja Kostrovam. - Nu, ko stāvi? Paskaidro Taisijai situāciju, bet es došos pie Mihaila, nezkāpēc viņš jau ilgu laiku meklē tavu fotoaparātu.
Gasparjans no aprīkojuma kaudzes paņēma zondi un pazuda krūmos.
Kostrovs palīdzēja meitenei piecelties un īsi pastāstīja stāstu par viņu parādīšanos Brjanskas mežā.
- Cik interesanti! - Taija iesaucās, paplešot rokas. - Pēc profesijas es taču esmu žurnāliste, strādāju par laikraksta korespondentu. Tiešām negaidīju, ka atradīšu šeit materiālu!
- Šis materiāls pagaidām vēl nav paredzēts laikrakstam, - Kostrovs atvēsināja entuziasmu. - Pārāk daudz neizskaidrojamā un pat bīstamā. Jūs, iespējams, nevarēsiet palikt šeit.
- Kas vēl nebūs! Taija spītīgi savilka lūpas. - Es vairs neesmu bērns, es pati varu izlemt, kur es varu atrasties.
- Nu, man jau nav iebildumu, - Ivans mierīgi piekrita. - Bet arī mēs neizlemjam, kam ir tiesības būt aizliegtās, zirnekļiem pilnās teritorijas tuvumā.
- Kas ir jūsu priekšnieks? Šis... Surens? - Taisijas raksturā acīmredzot viena no galvenajām iezīmēm bija izlēmība.
- Surens ir tikai grupas vadītājs, bet drīzumā vajadzētu būt klāt nodaļas vadītājam Igoram Ivašuram.
- Nu lūk, ar viņu arī izlemsim, lai atbrauc.
Taisija nedaudz sakārtojās, jūtot Ivana skatienu, un pēkšņi paskatījās uz viņu ar lūgumu:
- Es būšu klusāka par ūdeni un zemāka par zāli! Nu, lūdzu!
Kostrovs neviļus iesmējās un atmeta ar roku:
- Sarunājuši.
No meža iznāca drūms Gasparjans, kuram sekoja bezkaislīgs Ruzajevs.
- Tev gan ir iekšā! - teica grupas vadītājs, pienākdams un nomezdams zondi.
- Jā, daba tevi nav apdalījusi. - Ruzajevs pameta uz augšu plakanu priekšmetu. - Vai atpazīsti?
- Kas tas ir? - Taija bija pārsteigta.
Ruzajevs apstājās, pēc tam pasniedza saņurcītu melnu plāksni.
- Pirms dažām minūtēm tas bija fotoaparāts. Jūsu glābējs iemeta to zirneklim tā, ka saplacināja kā pankūku.
- Nonsenss, - sacīja Kostrovs. - Es nevaru mest fotoaparātu ar tādu spēku. Tuvumā nebija pat koka - bija zāle un zirnekļa tīkls ar zirnekli, tāpēc nebija pret ko sadragāt. Bet iegūt plakanu plāceni vispār nav iespējams bez preses.
- Tad sanāk, ka to izdarīja zirneklis.
Kostrovs paskatījās uz Taiju un paraustīja plecus.
Gasparjans pamanīja viņa skatienu un uzmanīgi paņēma no meitenes saplacināto fotoaparātu.
- Bet jums, Taisija, gan vajadzēs mūs atstāt. Mums nav tiesību riskēt ar kāda cita dzīvību. Labi, ka jūsu sēņu medības beidzās šādā veidā, varēja būt daudz sliktāk.
- Kāpēc tad jūs gribat riskēt ar manu dzīvību? Vai es vairs neesmu atbildīga par sevi? Risiniet savus jautājumus, es jūs netraucēšu. Turklāt es esmu žurnāliste...
- Jūsu… hm... rīcībspēja mūsos nerada šaubas, - iesāka Gasparjans. - Bet saprotiet, meža zona šajā apgabalā patiešām ir kļuvusi bīstama. Drīz, es domāju, šeit parādīsies militārās vienības, un tad...
- Tātad, viss kārtībā. Kad lieta nonāks līdz oficiālam aizliegumam, es neiebildīšu. Bet līdz tam... Labāk ļaujiet man jums palīdzēt.
Gasparjans pakasīja deguna izliekumu, pasmīnēja un padevās.
- Nu labi, palieciet, tikai apģērbusies jūs esat... hm... nepiemēroti sezonai.
- Nekas, es aizskriešu mājās, pārģērbšos.
Pēc pusotras stundas viņi pārvietoja nometni trīssimt metru attālāk no bijušās nometnes, dažu soļu attālumā no pamestā ceļa no jauna uzstādīja teltis. Bet vēl pēc pusstundas ieradās Ivašura.
7. nodaļa
Igors Ivašura atstāja uz visiem vienādi labu iespaidu. Garš, elastīgi graciozs un kluss, viņš nestaigāja, bet lavījās, pastāvīgi bija modrs, it kā gaidot uzbrukumu pat no tuvākajiem draugiem. Viņa seja bija kalsna, plēsonīga un glīta, caurspīdīgi dzeltenas, tajā izcēlās "tīģera" acis...
Ivašura nebija pārsteigts, atrodot viņus citur. Ar savu padoto palīdzību izkrāvis dažas lielgabarīta kastes, viņš noklausījās Gasparjana ziņojumu, kopā aizgāja uz klajumu, paskatījās uz izrakto "kanālu” un, domās iegrimis, apsēdās uz kastes, grozīdams rokās fotoaparāta paliekas.
- Turieties, - Kostrovs pačukstēja Taijai ausī. - Kā Igors izlems, tā arī būs.
- Es nebaidos, - Taisija čukstus atbildēja.
Kostrovs pašūpoja galvu.
Par kādām īpašībām viņš visvairāk cienīja Ivašuru, bija grūti pateikt. Droši vien par spēju sadzīvot ar visdažādāko raksturu cilvēkiem. Ekspertu nodaļas vadītājam bija kāds īpašs takta, laba humora, maiguma un vēlmes izprast sarunu biedru sakausējums, un tajā pašā laikā viņš bija izlēmīgs, stingrs pārliecībā un viņam piemita dzelzs griba - īpašība, kas tik nepieciešama jebkura ranga priekšniekam. Acīmredzot arī Taija Ivašurā sajuta ārkārtas cilvēku, ko Kostrovs atzīmēja ne bez greizsirdības. Viņa ziņkārīgi un nobažījusies skatījās uz nodaļas vadītāju, tad klusi atkāpās aiz teltīm.