- Bet jūs?
- Es vēl neesmu pabeidzis dažas darīšanas. - Ar šiem vārdiem inspektors pazuda alā, kas uzreiz aizvērās.
Ivans un Taja paskatījās viens uz otru.
- Kā tev šķiet, viņš drīz atgriezīsies? - meitene domīgi teica.
Ivans ielūkojās viņas mirdzošajās, dziļajās un pievilcīgajās acīs un, pacēlis uz rokām, aiznesa uz telti.
3. nodaļa
Acīmredzot "desantnieks" gaidīja, ka ieraudzīs kādu citu, jo, redzēdams, kas ir priekšā, viņš nedaudz nolaida savas jaudīgās pistoles stobru. Tā bija kļūda.
Ivašuram aiz muguras klusi, gandrīz nedzirdami noplakšķēja šāviens. Lode no "Vintoreza" trāpīja pa "desantnieka" ieroča adataino "apkakli" un atsita roku ar pistoli uz leju. Tajā pašā mirklī Volodja - šāva viņš - un Odincovs izskrēja pa lifta durvīm dažādos virzienos, turot svešinieku uz grauda, arī Ivašura savu "blasteru" pavērsa uz viņu. Dažus mirkļus ilga uz nerviem krītošs klusums, tad no ekspedīcijas vadītāja aizmugures izgāja apbruņotie Gasparjans un Ruzajevs, mierīgi pagājās pa kreisi un pa labi, sekojot savu biedru manevram, un "desantnieks" nonāca pistoļu un automātu stobru pusgredzenā.
Iespējams, viņš saprata, ka nav izredžu izdzīvot apšaudē, jo veica atkāpšanās manevru. Kombinezons uz viņa pēkšņi plankumaini iezaigojās, pazuda un līdz ar to "desantnieks" kļuva neredzams - līdz kaklam, kādu laiku redzama palika galva un roka ar pistoli. Tad arī tie pazuda. Bija dzirdami aizejoši soļi. Neviens no cilvēkiem neizkustējās no vietas, nešāva viņam mugurā, nedomāja vajāt karotāju.
- Un tā būs ar katru! - Gasparjans novēloti uzkliedza, cerēdams uzjautrināt kompāniju ar joku, taču panākumus neguva.
- Tūlīt viņš atvedīs veselu vienību ar tādiem pašiem zaldātiņiem, - aukstasinīgi sacīja Ruzajevs, - un būs jācīnās nopietni.
- Kad atvedīs, tad arī izlemsim, ko darīt, - atcirta Ivašura. Paskatījās uz Odincovu, viņa palīgu. - Izcila apmācība, Vladimir! Un arī reakcija. Paldies par palīdzību.
Volodja klusējot pamāja ar galvu, paslēpjot beztrokšņa snaipera automātu. Odincovs arī nolaida PSS, uzlika to uz drošības fiksatora un paslēpa kombinezona kabatā.
- Patiesībā Mihailam ir taisnība, mums jādodas prom no šejienes.
- Paskatīsimies kur nonācām, un aiziesim.
- Kurp?
- Kur arī gribējām - pagalmā. Tur izredzes pārsteigt mūs visiem ienaidniekiem būs mazākas.
Kaut kas noklaudzēja aiz muguras. Visi acumirklī pievērsās liftam, atkal satverot ieročus, taču šoreiz vienkārši aizvērās, aizauga, kā ar ledus garozu, paliekot puscaurspīdīgas lifta kabīnes durvis. No lifta caurules no augšas uz leju nozibēja zilu gaismiņu ķēdīte, durvis aptumšojās.
- Kāds izsauca liftu no pagraba, - norūca Ruzajevs, nezinot, ka ēkā pagraba nav.
- Ejam. - Ivašura pirmais, devās apstaigāt zāli ar spīdīgu marmoram līdzīgu grīdu, tādām pašām sienām, "granīta" griestiem, kuru dziļumā dega baltas šķiedras, radot iespaidu, ka caur spraugām līst saules gaisma.
Abi koridori, skaidri izejoši caur Torņa ēku visā tā gredzenā, atgādināja administratīvo centru gaiteņus kaut kur lielā pilsētā: plati, gaiši, ar sienām un grīdām, kas apšūtas ar "akmeni", ar plašu melnu durvju rindām, kuru vērtnes atdalīja metāla sloksne. Nevienu no durvīm nevarēja atvērt, bet uz divām no tām pēc "ielaušanās" mēģinājuma uzplaiksnīja uzraksti: "Bīstams dzīvībai! Neienāciet! " un "Neatveriet bez TFZ!" Uzraksti bija krievu valodā, bet šrifts bija neparasts, ne visus burtus varēja uzreiz izlasīt.Puskilometru pagājuši pa koridora labo un kreiso zaru un neko ievērojamu neatraduši, izlūki atgriezās apļveida lifta zālē un iedziļinājās trešajā koridorā, kas beidzās strupceļā burtiski piecdesmit metru attālumā.
Nekas šeit neliecināja par durvju vai ejas esamību, bet Odincovs bija pirmais, kurš pamanīja pēdas: grīda pie strupceļa sienas bija izmīdīta. Radās iespaids, ka no tās puses bieži ienāca caur sienu vai slēptu lūku.
Eju ilgi nemeklēja. Ivašura pēc mirkļa pārdomām atrada atbildi.
- Ja ieeja pastāv un nav vadības paneļa, tai vajadzētu atvērties automātiski, ar domu vai skaņu komandu. Hei šef, atver durvis!
Un automātiskā atvēršana nostrādāja!
Strupceļa siena pārsprāga zigzaga spraugā, taču nepārvietojās atsevišķi, kā cilvēki gaidīja, bet gluži pretēji - kreisā un labā daļa, šķiet, saritinājās kā veltnis ap spraugu, pazuda, paverot plašu izeju uz ārpusi. Sejā ielija dzeltena gaisma, svaigs auksts gaiss un nepazīstamu smaržu un skaņu vilnis. Apstulbināto cilvēku priekšā parādījās Torņa pagalma ainava.
Dažu soļu attālumā sākās sniegots mežs, virs kura liesmoja dzeltens mirdzums. Bet mežs bija neparasts, ne tāds kādu izlūki to redzēja no augšas. Tas sastāvēja galvenokārt no skujkokiem, bet šis bija lapkoku koks: bērzi, alkšņi, vītoli, apses, daži citi neatpazīstami koki ar dzeltenu, bet nenomestu lapotni.
Šaura sniega klāta, zemes josla bez kokiem atdalīja ēkas sienu no sastingušā meža sienas. Sniegu klāja dzīvnieku pēdas, bet no gaiteņa, kas izgāja tieši sniegā, bez lieveņa un pakāpieniem sākās dīvainu bedrīšu veidota taka. Likās, ka šeit uz garām kārtīm aizsoļojis kareivju pulks. Bet bija arī lielas pēdas ar rievotām zolēm.
Arī meža dzīves skaņas šķita neparastas.
Caur nemitīgu tālu rīboņu un astmatisku šņākšanu dažkārt atskanēja putnu kliedzieni, zaru brīkšķi un tikko dzirdama rejoša taurēšana.
Papildus tam izrādījās, ka zeme ārā drebēja ar vieglu drudžainu trīci; ēkas iekšpusē drebēšanu nejuta.
- Kur, pie velna, mēs nonācām? - pauda vispārēju domu Gasparjans.
- Ierosinu paieties, paskatīties, kas tur spīd pagalma centrā, - sacīja Ruzajevs. - Vienalga, mums nav konkrēta rīcības plāna.
Ivašura un Odincovs saskatījās.
- Viņam taisnība, - teica pulkvedis. - Vai arī jums ir kādas idejas?
- Tikai idejas, - atzina ekspedīcijas vadītājs. - Mēs jau esam mēģinājuši sazināties ar zirnekļiem, mums tas ir jāturpina. Manuprāt, tikai viņi, mašīnas ar kaut kādu mērķprogrammu, palīdzēs mums izlemt. Vai, kas ir labāk, viņi mūs sapazīstinās ar saviem saimniekiem.
- Tas būtu labākais! - teica Odincovs ar dīvainu intonāciju. - Bet mēs vēl neesam redzējuši nevienu zirnekli.
- Bet jūs pievērsiet uzmanību takai. Man šķiet, ka to ieminuši zirnekļi. Ejot pa to, varbūt satiksimies.
- Vienlaicīgi paskatīsimies, kurp viņi izmīdījuši taku, - piebilda Gasparjans. - Viņi no ēkas tak neskrien uz tualeti.
- Dziļa doma, - Odincovs piekrita.
Pasmējās, neuzdrošinoties iziet sniegā, izelpodami no mutes tvaika mākoņus, tad Ivašura ātri devās uz priekšu un, neatskatīdamies, virzījās pa taku uz mežu.
Taka gandrīz nelīkumoja, apejot tikai paugurus un lielus kokus. Vairākas reizes tā šķērsoja dzīvnieku taciņas un reiz pagāja garām milzīgām, dziļām un apaļām kā blodas pēdām, kas bija pusmetru lielas.
- mm-jā! - teica Odincovs, sastopot Ivašuras skatienu. - Te tā kā zilonis staigājis.
- Turiet ieročus gatavībā, - tas klusi pavēlēja, un viņi devās tālāk, gatavi pārsteigumiem.
Tomēr to, ko viņi ieraudzīja, izejot cauri mežam, gaidījis nebija neviens.
Reljefs šeit manāmi pazeminājās, pārvēršoties kailā sniegotā ieplakā, no kuras centra debesīs pacēlās mirdzošs, zeltīts, dūmojošs konuss. No šī konusa izplūda dārdoņa un astmatiska svilpe, un zeme zem kājām drebēja un raustījās taktī gaismas pulsāciju tā iekšienē.
No tālienes atskanēja rejoša taurēšana - trombons uz pusēm ar lokomotīves svilpi. Visi skatījās tajā virzienā un ieraudzīja, kā milzīgs pinkains ķermenis izskrēja no meža trīs kilometru attālumā un metās uz dīvaino uguni pie horizonta. Mamuts! Vēl viena milzu figūra ar lēcieniem skrēja viņam pakaļ, panāca, viegli nogāza zemē. Rēkšana pierima, to nomainīja klepus. Mamutam izdevās pielekt kājās, ar snuķi atvairīties, taču kolosālais pērtiķis - no attāluma šī daudzkājainais ķēms šķita gorilla - atkal nogāza dzīvnieku un kādu laiku kaut ko izdarīja virs liemeņa. Tad tas iztaisnojās un pagriezās pret sastingušajiem cilvēkiem. Caur binokli bija skaidrs, ka tā galva ir gludena čūskveidīga, ar kapuci kā kobrai.