- Ja viņš nāks uz mums - atkāpieties! Ivašura ātri pateica.
Varbūt seškājainais briesmonis būtu pamanījis cilvēkus, bet viņu novērsa zirnekļi. Tie parādījās sniegotajā laukā, it kā izlekuši no spīdošā konusa, un lokveidīgi metās mērkaķčūskas virzienā. Tas kādu mirkli vēroja tuvojošos nodaļu, tad metās mežā, izrādot saviem apjomiem negaidītu veiklību. Zirnekļi nekavējoties mainīja trajektoriju, nozuda mežā netālu no izlūku grupas, nepievēršot viņiem uzmanību.
- Izskatās, ka mūsu uguns spēks nav tik nopietns, kā to prasa situācija, - klusi sacīja Odincovs. - šito mērkaķi ar pistolēm un automātu nenogāzt. Vienīgā cerība uz jūsu "blasteru". Varbūt to panēsāšu es?
Ivašura neatbildēja.
Nedaudz pastāvējuši, viņi devās atpakaļ, piesardzīgi ieklausoties svešās dzīves skaņās, kas bija kļuvušas nepatīkamas. Visi šoreiz saprata, ka viņu sagatavošanās Torņa izpētei bijusi nepietiekama.
Koridors, no kura viņi izgāja, izrādījās aizvērts. To nevarēja atvērt ne ar skaņas, ne ar domu komandu, un nebija vadības paneļa ar pogām vai svirām. Ēkas siena šajā vietā šķita kā betona monolīts, tajā nebija redzamas nekādas nišas, vai logi.
- Nu, ko mēs darīsim, kolēģi? - Ivašura paskatījās apkārt stāvošo biedru sejās.- Ietriec sienā "blastera" lādiņu, un cauri, - ieteica Ruzajevs.
Odincovs papurināja galvu.
- Tas nav pārāk korekts problēmas risinājums.
- Ja neatradīsim citu ieeju, mums būs jāizmanto "blasters", - Ivašura nolēma. - Apiesim ēku, pārliecināsimies, ka ir tikai viena ieeja, un atgriezīsimies. Vai ir kādi citi viedokļi?
Citu viedokļu nebija.
Stundu vēlāk, visai nomocījušies pa šķēršļoto apvidu, nogājuši apmēram sešus kilometrus gar ēkas sienu, viņi nonāca pie otras ieejas Tornī. Durvis šeit bija nomainītas ar vai nu metāla, vai kāda veida plastmasas loksni, kas kārtīgi aizsedza kvadrātveida atveri sienā. Acīmredzot Torņa īpašnieki nespēja atjaunot īstās durvis un vienkārši bloķēja ceļu uz ēku dzīvniekiem un putniem, kuri šeit jau bija paspējuši nomīdīt sniegu. Tā kā sniegā tika atrastas arī zirnekļu pēdas, tika pieņemts, ka tieši zirnekļi parūpējušies par ieeju.
Plastmasas loksne bija smaga kā svins. Piecatā ar grūtībām izdevās to atgrūst no sienas! Tā nokrita kā masīva saliekamās mājas siena. No tukšā koridora, kas pazuda tumsā, bija jūtama mitra siltuma un dzīvnieku izkārnījumu smaka.
- Ambrē tomēr, - Gasparjans sarauca degunu. - Varbūt meklēsim tīrāku koridoru?
- Re kāds estēts tu mums, - nomurmināja Ivašura. - Es iešu pirmais, Volodja piesedz aizmuguri. Uz priekšu, izlūki!
- Nezinu, vai mūs gaida lieli varoņdarbi, - Gasparjans nopūtās, - bet nepatīkami pārsteigumi gan būs.
Pēc dažām minūtēm viņi pārliecinājās, ka Surenam ir taisnība.
4. nodaļa
Tajai izdevās pagulēt nedaudz vairāk kā divas stundas, taču ar to pietika, lai viņa sajustos dzīvespriecīgāka un jautrāka. Kostrovs arī pagulēja, bet mazāk - Pāvels viņu pamodināja jau pēc stundas.
Cenšoties nepamodināt saritinājušos meiteni, Ivans izkāpa no telts apakšas, nomazgājās ar ūdeni no blašķes, padzērās tonika sulu no NZ pudeles un devās pie inspektora, kurš kontroles bloka sānos atvēra alu.
- Kas mums slikts?
- Viss ir normāli, - Pāvels joku nesaprata. - Stass izzvejoja informāciju par cilvēku klātbūtni Stumbrā. Tūlīt redzēsim, kas viņi ir un kur atrodas.
- Kas izzvejoja? Stass?
- A-a ... tā apkalpojošo inku nosauca Zlatkovs, - zinātnieks, kura ideja tika iemiesota hronourbja izveidē. Stas ir saīsinājums no "stāvokļa sargs".
Nišā virs vadības pults parādījās paša Stasa trīsdimensiju figūra, kas pārvietojās pa labi. Likās, ka viņš sēž blakus Pāvelam tādā pašā krēslā. Viņš lietišķi teica:
- Sāksim no augšas uz leju, tā, kā attīstās traktrise. Divdesmit trešais gadsimts.
Alas siena it kā izkusa uz iekšpusi, parādot Stumbra pagalmu ar panīkušu papeļu un kļavu birzi. Priekšplānā dega ugunskurs, ap kuru sēdēja četri jaunieši un divas meitenes neiedomājamos tērpos. Šādi nacionālajos svētkos ģērbjas speciāli izvēlēti aktieri vai bufo klauni. Tikai diviem jaunajiem cilvēkiem izdevās saskatīt sejas, neskūtas, netīras, ar zilumu un skrāpējumu pēdām, un, spriežot pēc izteiksmes, šis sešinieks ir sasniedzis ārkārtēju izmisuma un baiļu pakāpi.
- Izskatās pēc laiferiem, - Pāvels nomurmināja. - Puišiem nepaveicās.
- Kas, kas?
- Laiferi, viņus sauc arī par dilaitmeniem. Dzīves dedzinātāji. Viņi dzīvo kā zāle, kur vēlas, ar ko vēlas, kā vēlas, neko nedara, izbauda to.
Kostrovs nosvilpās.- Izrādās, ka mūsu hipiji un rokeri ir arī nākotnē?
- Šādi cilvēki vienmēr ir bijuši - likumus, tikumību, morāles principus noliedzoši, dzīvo tikai atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām. Bet tādi reti kad kļūst bīstami sabiedrībai, tāpēc tā viņus piecieš. Tālāk, Stas, šie nederēs. Vai var viņiem ar kaut ko palīdzēt?
- Apģērbs, pārtika, pajumte? Aprūpi nenodrošināšu.
- Pietiks ar to pašu.
Inks paklausīgi nomainīja attēlu.
- Divdesmit otrais gadsimts.
Video pārraides apjoms parādīja apļveida zāli ar hronopārnesuma lifta kabīni un vīrieša figūru ar bālu sagurušu seju, kas sēdēja pie caurules. Viņš bija aizmidzis, turot, gluži moderna izskata karabīni ar zemstobra granātmetēju, klēpī.
- Sasodīts, es viņu pazīstu! - Ivans paliecās uz priekšu. - Mēs ar viņu tikāmies, tas ir Lars... Laentirs Valetovs. Viņš negribēja iet kopā ar mums.
- Kur jūs ar viņu tikāties?
- Nu, kā kur... - Ivans uzreiz nesaprata jautājumu. - Koridorā... Ā, kaut kur lejā, paleozojā.
- Tas ir, viņš, tāpat kā jūs, devās pa Stumbra izeju ķēdi uz pagātni un tad saprata, kas par lietu, un nolēma kāpt augšā.
- Viņam tas ir izdevies, ja viņš uzkāpis pat līdz divdesmit otrajam gadsimtam. Bet karabīni viņš acīmredzami paņēmis mūsu laikos ... divdesmitajā gadsimtā.
- Stas, atzīmē koordinātas, šis derēs. Skatamies tālāk.
- Divdesmit pirmais gadsimts.
inspektora priekšā pavērās sarežģīts kupola telpas interjers, kas atgādina atomelektrostacijas vai sinhrofazotrona vadības telpu, kaut arī bez ciparnīcām un pultīm. Pie augstas režģotas kolonnas, ar pa asi spīdošu cauruli stāvēja gara auguma jauns cilvēks ar izteiktiem vaigu kauliem, gaiši brūnu matu ērkuli, tērpts spīdīgā kombinezonā, un skatījās tieši kameras objektīvā, it kā zinot, ka viņu redz.
Tagad pārsteigts bija Ždanovs:
- Kāds pārsteigums! Griša Belijs! Dzīvs!
- Jūs viņu pazīstat?
- Viņš pirms manis tika iesūtīts Stumbrā kā galvenais izpildītājs, un man paziņoja, ka visa viņa grupa ir mirusi.
- Tātad, ne visa.
- Stas, vai viņš ir viens, vai uz šī horizonta ir vēl kāds cits?
- Aprīkojums atrada tikai vienu.
- Kāpēc viņš nav sazinājies ar tevi?