Pirmkārt, kabīni ieskāva uguns priekškars, un, otrkārt, ap lifta kolonnu nebija gredzenveida zāles. Lifta caurule stāvēja milzīga cirkveida krātera vidū ar pakāpienveida sienām, pārklātām ar melnu dūmakainu plīvuru, kura iekšpusē ik pa brīdim bez trokšņa zibeņoja purpursarkani zibeņi. Cirka dibens, kas atgādina dūmojošu asfaltu, laiku pa laikam uzbrieda, no tā strauji izauga melns stalagmīts, sasniedza griestu plīvuru, ievilkās tajā un pazuda.
- Horizonts ir bloķēts, - visu vienības dalībnieku austiņās skanēja Ždanova balss. - Tā kā mēs nevaram iztikt bez nosūtītā konteinera, lauzīsimies cauri blokam un meklēsim kravu. Turieties visi kopā redzamības zonā.
Belijs pagāja uz priekšu, izvēlējās enerģijas trieciena punktu un viņa "gloks" pāršķēla cirka sienu ar zvaigznes formas šķēlumu plaisām. Gaisa vilnis, kas izveidojās no spiediena starpības, gandrīz notrieca no kājām Ivašuru, tomēr viņš nostāvēja un palīdzēja nostāvēt kādam blakus. Tad visi metās spraugā, vēja dzīti, un izkrita... pazīstamajā apļveida zālē, kas bija niecīga salīdzinājumā ar cirka piltuvi, bet ieskāva to no visām pusēm!
Iekapsulētais kokons izskatījās kā saplaisājis spoguļains kraupis, ar ko apaugusi lifta caurule. Tomēr caur lēnām aizaugošo kreveles spraugu joprojām bija redzams milzīgais cirks kokona iekšienē un aizkara ugunīgā straume ap "tā" lifta cauruli. Tad spoguļa slānis beidzot aizvēra caurumu, plaisas pazuda viena pēc otras, un cilvēki ieraudzīja spogulim līdzīgu un pēc izskata šķidru kolonnu, kas bloķēja piekļuvi hronomembrānas mehānismam.
Kamēr Ivašura un viņa biedri lūkojās uz kokona metamorfozēm, Belijs aukstasinīgi apšāva trīs bruņurupučus ar ūsām, kas rāpās ārā no dažādiem gaiteņiem, un Pāvels sazinājās ar Stasu.
- Krava neparādījās nevienā no Stumbra apakšējiem notikumu horizontiem, - viņš teica, - bet mums tomēr nāksies iziet realitātē. No šhtas dziļumiem atpakaļ mums iziet nebūs iespējams.
Vienība izstiepās rindā un devās uz tuneli, kas veda uz ēkas pagalmu. Šeit visi gaiteņi bija no svinam līdzīga metāla, to sienas versmoja karstumu, bet gaiss, spriežot pēc iekšējo skafandru analizatoru rādījumiem, sastāvēja no slāpekļa un oglekļa dioksīda maisījuma, skābeklis bija tikai procenta daļa no kopējā gāzes maisījuma.
Bet izlūki, izgājuši pa īso koridoru līdz vestibila tamburam-izejai ar slīpu manuālās vadības ieliktni, nepaspēja izkļūt ārā. No zāles ar nezināmas substances iekapsulēto liftu atskanēja dobjš sprādziens, kas radīja daudzkārtēju atbalsi un manāmu visas ēkas vibrāciju, pēc tam vienmērīgu smagu soļu skaņa, un gaiteņa galā parādījās melns milzis ar horizontālu spraugu pierē, kas kvēloja ar sarkanu gaismu. Uz mirkli apstājies, viņš sāka tuvoties, piepildot ar sevi gandrīz visu koridora atveri - piecus metrus augstu un tikpat platumu. Cilvēki kāpās atpakaļ. Par laimi, neviens īpaši neuztraucās un nesāka šaut uz vienmērīgi soļojošo milzi, atpazīstot tajā vienu no melnajiem jātniekiem, kuri vienmēr brauca ar mehāniskajiem kentauriem.
- Palaidiet viņu garām, - Pāvels atkāpās pie sienas.
Izlūki pašķīrās, visām acīm aplūkojot drūmo, spīdīgi melno figūru. Milzis apstājās lūkas priekšā, izvilka no bruņu apakšas kaut ko līdzīgu rokai un nolaida to uz manuālās piedziņas konsoles. Vadības automāts, kas sāka savu: "Bez TFZ neiznākt!" - apklusa. Un tad visa koridora strupceļa siena sāka pagriezties un slīdēt atpakaļ, līdz izveidoja plašu eju, kas nemaz neizskatījās pēc lūkas. Caur koridorā ielijošo dūmu plīvuru ļaužu acīs izšļakstījās neizsakāmi blīva oranžsarkana mirdzuma vilnis, un ausīs - protams, caur skafandru filtriem - dunošas rēkoņas un svilpšanas ūdenskritums.
Melnais jātnieks iegāja dūmos un pazuda. Caur ārējo rīboņu un šņakstiem atplūda uzsūcošs šļaksts, pēc tam vēl smagāki soļi-šļaksti, un gar izejas atveri aizpeldēja milzīgs melns "zirgs" ar jātnieku mugurā. Soļu duna attālinājās. Pirmie ārā palūkojās Belijs un Ždanovs, viņiem sekoja Ivašura, Ivans, Taja un pārējie. Viņi ieraudzīja vārošu lavas ezeru ar retām brūnām un melnām salām un oranžiem zelta virpuļiem centrā, līdz kuram attālums nepārsniedza kilometru. Bija redzams viss ēkas melni pelēkais gredzens līdz pat miglainajai un kvēlojošajai ar spokaini zaļganu gaismu augšai,.
- Katarheozojs, - Pāvels nomurmināja. - Trīs miljardi gadu pirms Kristus dzimšanas...
Jātnieks uz kentaura smagsvara aidinieka gaitā aizauļoja gar ēkas sāniem pie trim citiem tādiem pašiem braucējiem, kuri viņu gaidīja, ar nagiem uzlaužot sārto lavas garozu un atstājot gaišākus apļus. Kādu brīdi pastāvējuši, visi četri pārauļoja pāri ezeram un devās uz mirdzošo dūmu kolonnu centrā, ko ieskāva dažāda diametra cauruļu žogs sarkani kvēlo'jošs līdz ķiršu mirdzumam, viegli pārlēca tam pāri un pazuda no redzesloka.
- Kāpēc mēs ar viņiem nesadarbojamies? - praktiskais Ruzajevs deva balsi. - Savienot centienus un izslēgt hronourbi, nelienot dziļāk laika džungļos.
- Jā, patiešām, - piebalsoja Gasparjans. - Kāpēc gan nepamēģināt?
- Mēs jau esam par to domājuši, - atzina Ždanovs. - Bet jātnieki ne ar vienu nekontaktējas, pat ne ar konkistadoriem un tieši ar Stasu. Tie, iespējams, ir kaut kādi roboti, mašīnas ar ierobežotu programmu.
- Kāpēc tad viņi glābj cilvēkus? - Ivans jautāja. - Viņi mūs izglāba, kad iekritām zonā aiz cauruļu žoga...
- Mūs arī, - atbalstīja Kostrovu Ivašura.
- Arī mani, - īsi izmeta mūžīgi klusais Laentirs Valetovs.
- Nezinu, - nomurmināja Ždanovs, noklusēdams to, ka melnais jātnieks izglāba arī viņu no "sanitāriem". - Varbūt viņu programmā ir iekodēti Azimova trīs robotikas likumi, varbūt tie ir tikai šķietami nehumanoīdi, bet patiesībā ir cilvēki no nākotnes, īpašos skafandros, no vēl attālākas nākotnes par manu laiku. Nezinu.
- Bet šķiet, ka arī šeit nav mūsu kravas, - Belijs vēsi piezīmēja. - Atgriežamies.
Iespaidu pārņemti, viņi atgriezās zālē ar lifta cauruli un apstājās, pārsteigti par redzamo ainu.
Spoguļainais kokons ap lifta cauruli bija pazudis! Visu apļveida zāles svina grīdu, sienas un griestus klāja melni apdegumu stari, bet metru plata grīdas josla ap liftu vispār bija izdegusi un nosēdusies. Lifta durvis pazudušas, atklājot režģa kabīnes interjeru.
- Pamatīgi, viņš no šejienes izgājis! - Ruzajevs pasmīnēja. - Kā zilonis no trauku veikala.
- Jā, varens puisis! - Gasparjans pašūpoja galvu, paužot vispārējas jūtas. - tik vienkārši noņemt Iekapsulēšanas lauku... Nē, mums noteikti ar viņiem jādraudzējas. Starp citu, kāpēc “sanitāriem” vai... šiem, kā viņus tur... “ķirurgiem”, būtu jānoņemas ar tādiem sīkumiem - bloķēšanu, iekapsulēšanu? Kāpēc viņi vienkārši neiznīcina liftu?
- Tāpēc viņiem arī nav cita veida, kā pārvarēt laiku, izņemot hronomembrānas, kas savieno notikumu mezglus, Stumbra izejas dažādos laikmetos. Braucam, draugi.
Lifta durvis nožogoja viņus no katarheozoja pasaules, un pēc neciešami grūtas ceturtdaļstundas izlūki iznāca vēl trīs miljardus gadu tuvāk Visuma dzimšanai.
9. nodaļa
Divdesmit pirmā jūlija agrā rītā pazemē esošā Aizsardzības centra tuvumā, netālu no žilbinoši baltā hronokvantu paātrinātāja torņa, nodārdēja stiprs sprādziens. Kad uz notikuma vietu atsteidzās glābēji, viņi ieraudzīja gigantisku, piecdesmit metru dziļu un trīs kilometru garu aizu, līdzīgu šauram konusam.
- Šajā vietā atradās hronostabilizatora iekārtas, - Centra vadītājs Zlatkovs, kurš ar trauksmi ieradās notikuma vietā, paskaidroja glābšanas grupas komandierim. - Nav ko glābt, tajā nebija cilvēku.