- Mežā ir daudz sēņu, - pie viņiem piegāja "Rafika" šoferis, ūsains, neskūts un jautrs - krekls plaši atpogāts. - Vai ilgi stāvēsim? Tad es pusstundu paložņātu ar spaini...
- Nekādā gadījumā nē, - Gasparjans noburkšķēja. - Mežā līst ir bīstami. Varat no tālienes paskatīties, kas tur notiek, un atpakaļ. Miša, parādi viņam.
Ruzajevs aizveda neticīgi smaidošo šoferi un pēc ceturtdaļstundas atveda viņu bālu un apjukušu.
- Tā! - Ivašura rezumēja savas pārdomas. - nepatīk man tie jūsu... "desantnieki". Viņi neizskatās pēc militāras specvienības... vai federāļiem. Labi, gan noskaidrosim. Gaidiet uz vakarpusi, neko neuzsāciet un nebāzieties pie zirnekļiem. Bet, ja atkal satiekat savus vecos paziņas, ķildu neuzsāciet, nevar zināt, kas viņiem ienāk prātā.
Nodaļas vadītājs iekāpa "Gazeles" kabīnē, gatavojoties doties prom, un šajā brīdī Kostrovs Taju aizveda līdz automašīnai.
- Šeit ir avīzes reportieris. Grib strādāt ar mums.
- Lai strādā, - Ivašura vienaldzīgi atbildēja, gandrīz nepaskatījies uz meiteni, - lai gan jums būs jāatbild par viņas drošību. Braucam, Miša.
Un veiklā "Gazelle" pazuda aiz līkuma.
- Kāds viņš jums... ātrs, - smejoties teica apstulbusī Taja.
Ivans pamāja. Lai nu ko, bet lēmumus Igors Ivašura pieņēma ātri. Tiesa, viņš tos izpildīja vēl ātrāk.
Atmiņā nāca saruna ar Surenu nodaļā pašā viņa zinātniskās karjeras sākumā.
- Skaists vīrietis, - pēc tikšanās ar jauno nodaļas vadītāju nopūtās Gasparjans, kaut arī par savu izskatu sūdzēties viņam bija grēks: gandrīz visas nodaļas meitenes bija viņā slepeni iemīlējušās. Bet Kostrovs viņam piekrita. Ivašura kā vīrietis bija izskatīgs, ar mērķtiecīgu skaistumu, viņš vienmēr un visā bija harmonisks, un tas, pēc Kostrova domām, bija cilvēkā galvenais. Nē, ne velti Taja pievērsa uzmanību Igoram Ivašuram - viņa vara pār cilvēkiem bija pārsteidzoša un unikāla.
- Tā lūk, - teica Ruzajevs un kā baļķis ievēlās zālē. - Tika pavēlēts neko nedarīt, bet es esmu disciplinēts cilvēks. Un vispār mīlu bābu atvasaru! Gaiss mežā: elpo - kamēr nelabi paliek! Laikam pilnībā vajadzēs pārcelties uz dzīvi ciematā, vai kā?
- Tavas cigaretes pēc nedēļas pārklās ciematu ar smogu! Gasparjans norūca. - Re, re, kā kūpini - paciņa stundas laikā! Es pirmo reizi redzu, ka evenks smēķē cigaretes, nevis pīpīti.
- Atmetīšu smēķēšanu. Netici? Es te izsmēķēšu... šito paciņu... un atmetīšu. Dzīvošu viens pats, aršu lauku, aršu ar arklu un briežiem... stādīšu kartupeļus, kāpostus...
- Ķērpjus, - pamudināja Kostrovs.
Ruzajevs pat ausi necēla.
- Dabūšu govi, pāris aunus, dažus ziemeļbriedīšus un iekarošu dabu ar kailām rokām, bez ekipējuma.
- Iekarotājs! Kungs, tā teikt, mežiem, jūrām un upēm. Pilsētas mēs jau esam pārvērtuši par civilizācijas kanalizācijas bedrēm, jūras, šķiet, arī ir piecūkotas, pienākusi rinda ciematiem, laukiem un mežiem.
- Tu ko, Suren? - Kostrovs bija pārsteigts. - Lekciju lasīsi? Vai arī atcerējies dabas aizsardzības sabiedrības pienākumus?
- Aizsargāt dabu no apkārtējās vides, - Ruzajevs nohihināja.
- Divatā pret vienu? - Gasparjans atpogāja jaku un pašķielēja uz Ivašuras atvesto kasti. - Starp citu, Igors bija slimnīcā un izjautāja nokritušā helikoptera pilotus. Simptomi ir vienādi: viņi pēkšņi jutās slikti, helikopters zaudēja vadību un ietriecās kokā. Brīnums, ka izdzīvoja.
- Infraskaņa, - no zāles sacīja Ruzajevs.
- Acīmredzami. Kādi citi iemesli varētu likt zaudēt samaņu diviem dūšīgiem vīriešiem? Ko tad mēs darīsim līdz vakaram, eksperti?
- Personīgi es sauļošos, - Ruzajevs miegainā balsī atbildēja.
- Mums vajadzētu sakārtot jauno kravu, - atzīmēja Kostrovs. - Nez, ko Igors atvedis?
- Eureka! Celies, Mihail, diezgan atpūties institūtā.
- Negribu, - sacīja Ruzajevs, bet pēc minūtes tomēr piecēlās.
- Pa to laiku es iešu un pārģērbšos, - teica Taja. - Un atgriezīšos.
- Būtu gan labāk, ja jūs, Taisija ... - Gasparjans neapmierināti sāka, bet paskatījās uz Kostrovu un apklusa.
- Es viņu pavadīšu, - tas nomurmināja. - Jūs te iztiksiet bez manis.
- Labais! - Ruzajevs uzjautrinājās. - Idejas pasniegt meistars, bet Margaritai tās jāīsteno. Labi, labi, es pajokoju. - Viņš uzsita Kostrovam uz pleca, pagriezās pret grupas vadītāju. - Vai mēs varam tikt galā, Suren?
- Ej jau ar, - Gasparjans negribīgi sacīja. - Tikai centies ātri atgriezties. Un pierunā viņu palikt mājās.
- Es neatvados, - Taja skaļi iesmējās un satvēra Kostrova roku. - ejam, bruņiniek.
Viņi aizgāja.
- Skaista meitene, - Ruzajevs nopūtās. - Un var redzēt, vīriešu uzmanība vēl nav viņu sabojājusi.
- Jā, - Gasparjans piekrita un iedomājās par Ivašuru. - Viņš un Ivans ir zināmā mērā līdzīgi, vai ne? Ar matiem īpaši.
- Miša, - pēc kāda laika viņš ierunājās, - vai bērni tev ir?
- Meita Gaļina. - Ruzajevs, šķielēdams, paskatījās uz biedru. - un kas?
- Nu es tāpat, starp citu... Cik viņai gadu?
- Divdesmit ceturtais.
- Tiešām? - Gasparjans bija pārsteigts. - Cik tad gadu ir tev?
- Četrdesmit septiņi. Ko, vai labi izskatos?
Gasparjans pašūpoja galvu.
- Es domāju, ka tu esi manā vecumā, man ir trīsdesmit četri...
Kostrovs atgriezās ap pusdienlaiku bez Taisijas. Viņa apsolīja atnākt vakarā un aizskrēja uz staciju atdot biļeti.
Tuvojoties bivakam, Ivans pamanīja aiz reta priežu meža, pie ceļa divvītņu helikopteru un steidzās uz teltīm. Viņa prombūtnes laikā nometni bija apmeklējusi kāda automašīna, viņš to noteica pēc riepu nospiedumiem, bet helikopters bija divvietīgais, vieglais - "Ka-18".
Netālu no viņu oranži zilās telts stāvēja Gasparjans un sarunājās ar diviem svešiniekiem pelēkos audekla kombinezonos.
- Skaidra lieta, - teica viens no viņiem - ar biezu, pelēku matu ezīti. - Es ziņošu varas iestādēm, lai izlemj. Braucam, Vitja.
Briļļainais garais Vitja pamāja ar galvu, atbildot uz Kostrova sveicienu, un aizrikšoja helikoptera virzienā.
- Tas ir mūsu darbinieks Ivans Kostrovs, - iepazīstināja ar Ivanu Gasparjans.
- Matvejevs, - sirmais padeva roku. - Dīvainas lietas šeit notiek, biedri zinātnieki. Nu, labi, jūt mana sirds, es lidošu šurp vēl ne reizi vien. Pagaidām…
Helikopters aizlidoja.
- Elektriķi? - jautāja Kostrovs.
- Žukovkas apakšstacijas dežūrējošās maiņas vadītājs, - Gasparjans nomurmināja. Nez kāpēc viņa noskaņojums bija pasliktinājies.
- Kas vēl bija atbraucis? Uz ceļa redzēju automašīnas pēdas...
- Nejauši viesi. Brauca garām uz mežu.
- Un kur Mihails?
- Esmu šeit, - no telts atbildēja Ruzajevs. - Vai esat atgriezušies?
- Es esmu viens.
Ruzajevs palūrēja laukā.
- Pierunāji palikt mājās? Re, kāds malacis! Biju par tevi labākās domās tomēr.
- Nepierunāju, apsolīja atnākt vakarā.
- Ā, tad cita lieta, - Ruzajevs norūca un atkal pazuda.
- Kāpēc elektriķi bija atlidojuši?
- Noplūde ir palielinājusies, - Gasparjans pamodās no domām. - Spriegums tīklā ir samazinājies par gandrīz desmit procentiem. Ja tā turpināsies, mums būs nopietni jācīnās ar zirnekļiem, pretējā gadījumā teritorija paliks bez elektrības.
- Bet tie "desantnieki" nav rādījušies?
- Nē. Liec mani mierā, Koster, es tev neesmu nekāds izziņu birojs.
Kostrovs nopētīja Surena noraizējušos seju. Tādu viņu nekad vēl nebija redzējis. Gasparjana atturīgi izsmejošais tonis kaut kur bija pazudis, dodot vietu drūmai neizlēmībai un satraukumam. Neviens no viņiem nekad nebija nokļuvis līdzīgā situācijā, taču Gasparjans intuitīvi sajuta zirnekļu iebrukuma nopietnās briesmas un viņu mocīja šaubas par savas rīcības pareizību, lai gan viņš jau saprata, ka iniciatīva pārgājusi Ivašuras rokās, un viņš pats faktiski neko prātīgu nav izdomājis un arī neizdomās.