Kostrovs iebāza galvu zem telts priekškara un čukstus jautāja Ruzajevam, kurš pārlādēja fotoaparātu:
- Ko tas mūsu Surs staigā kā narkozi dabūjis? Kas te notika?
- Nekas, tomēr, - Ruzajevs nomurkšķēja no segas apakšas un piebilda, pazeminot balsi: - Vienkārši tagad viņā mirst liriķis.
Kostrovs Mihaila vārdos juta draudzīgu padomu neiejaukties un nomurmināja:
- Sapratu.
Izņēmis no kastes saliekamo elektrisko zondi un elektrometru, viņš pateica Gasparjana mugurai, ka dodas uz mežu.
Zirnekļu klajumā nekas nebija mainījies, izņemot to, ka palielinājies ar tīklojumu aizņemtais laukums. Zirnekļi sāka aizaust Skrabovku un dažās vietās šķērsoja ceļu netālu no vecās nometnes vietas.
Kostrovs pavēroja kanālu, kas zirnekļu pilsētu apgādāja ar ūdeni, un iegāja klajumā no purva puses, cenšoties domāt par zirnekļiem "jauki", pēc tam ilgi nolūkojās, kā balti mirgo zirnekļu tīkla torņi, kas pa elektrolīnijas balstiem uzkāpa augšup un sasniedza keramikas izolatoru kopas. "Lūk kur rodas noplūde līnijā, - viņš domāja. - Tīmeklis novada strāvu zemē..."
Neviena kustība netraucēja meža un zirnekļtīkla valstības mirušo klusumu, un tas bija dīvaini, jo Kostrovu visu laiku neatstāja sajūta, ka kādas vērīgas acis viņu vēro. Sargā, viņš nodomāja, pārvarot kārdinājumu iemest zondi krūmos. Lai sargā, es esmu miermīlīgs garāmgājējs... Pagriezis muguru klajumam, viņš lēnām devās atpakaļ, gaidot uzkliedzienu, vai šāvienu mugurā. Spriedze pamazām pazuda, nedzirdamie baiļu čuksti ievikās mežā, pārgāja sajūta, ka kāds no malas visu vēro.
Kostrovs noslaucīja no pieres aukstos sviedrus un paātrināja soli.
Un tajā brīdī no, aiz ilgas gulēšanas zemē un slikto laika apstākļu dēļ, nomelnējušas apaļkoku kaudzes iznāca pazīstamais tumšādainais vīrietis ar ūsām a la operetes ļaundaris. “Desantnieks” bija tajā pašā “peldošajā” kombinezonā, kas mainīja auduma krāsu un rakstu.
- Mēs jūs brīdinājām, - viņš teica zemā balsī, - nebāzties šeit un nekur neiejaukties. Vai tiešām nesapratāt?
Ivanam iesmeldzās pakrūtē, bet viņš nekur nejutās vainīgs un atcirta:
- Ej tak tu pats... kaut kur labi tālu prom! Mums ir visas tiesības būt šeit, un mēs nekur neiesim, kamēr nepierādīsiet savas pilnvaras mūs padzīt. Pie tam ne jau mums, izpildītājiem, bet varas iestādēm. Vai es skaidri izteicos?
- Mums te nekas nav jāpierāda, bet mēs zinām, kā sodīt par nepaklausību. Vēlreiz satikšu - un jūs nomirsiet! bet pagaidām par piemiņu... - brunets pacēla roku, kurā pēkšņi uzradās pistole, un Kostrovs, kurš jau labu laiku bija gatavojies šādam notikumu pavērsienam, lēca uz desantnieku, nirstot tam zem paduses un izsita pistoli nežēlīgā pusgrābšanas-paraušanas-lauzšanas grābienā.
"Desantnieks" tomēr prata cīnīties, pie tam šāds cīņas stils Ivanam nebija zināms. Nācās atcerēties visas kaujas prasmes, kas civilajā dzīvē šķita nevajadzīgas.
Trīs cīņas minūtēs Ivans saņēma trīs smagus sitienus pa galvu un krūtīm, ko gan mīkstināja ar blokiem, bet tomēr tie bija sāpīgi un apdullinoši smagi, un pats veica atbildes uzbrukumus, kas pārsteidza ūsaino svešinieku, kurš necerēja satikt šeit profesionāli. Īpaši ietekmīgs izrādījās jongsols - hapkido stila paņēmiens, kas apvienoja smagu apakšstilba sitienu ar tikpat smagu metienu. "desantnieks" aizlidoja pār vecā meliorācijas grāvja malu, bet, uzreiz arī uzlidoja atpakaļ, kā uz spārniem, it kā kombinezons viņam palīdzētu, tomēr cīņā vairs neiesaistījās. Arī Kostrovs bija noguris no dueļa, kas pārauga cīņā uz dzīvību un nāvi. Tāpēc lēcienā viņš paķēra no pretinieka rokas izkritušo pistoli, ērti iegulstošu plaukstā, un pavērsa tās rievoto stobru pret ūsaiņa krūtīm.
- Pietiek, karotāj! Es pie tevis nelīdu, un tu arī neuzbāzies. Staigā vien uz turieni, no kurienes esi nācis, citādi varu sadusmoties. Un nedod Dievs, ka tu mani atkal satiktu!
- Atdod rocinieku, - bez izteiksmes teica "desantnieks".
- Pagaidām to paturēšu, lai nerastos pārpratumi. Ja jūs ieradīsities nometnē kopā ar saviem priekšniekiem, lai paskaidrotu autoritāti, tad arī atdošu.
Ūsainis klusēdams pazuda krūmos, tad no tālienes atlidoja viņa klusā, bet izteiksmīgā balss:
- Mēs vēl tiksimies, rudmati, lai arī citos laikos...
Pārdomājot šo frāzi, Ivans pabeidza savu gājienu un pietuvojās nometnes teltīm, kad bija jau vakars. No kaut kurienes aiz kokiem skanēja motora murrāšana, un kļuva skaidrs, ka nodaļas vadītājs ir atgriezies. Un, tā kā Ivašura neatbrauca viens pats - zaļā UAZā ar zilu svītru ieradās neliela auguma, tievs milicijas majors kopā ar diviem labi noaugušiem, spēcīgiem, jauniem vīriešiem civilās drēbēs - Ivans nolēma nerādīt savu trofeju, bet tikai īsumā pastāstīja par jaunu sadursmi ar "desantnieku".
Atbraukušie rīkojās ātri, visu triju - Gasparjana, Ruzajeva un Kostrova - stāstus ierakstīja diktofonā, un Ruzajevs, pieradis pie gida lomas, aizveda tos mežā.
- Tikai ne ilgi! Ivašura nokliedza viņiem pakaļ. - Drīz būs tumšs, maz kas šeit vazājas. - Viņš pagriezās pret Ivanu, caururbjošām acīm lūkojoties sejā. - Par ko tu noklusēji?
- Tā, nieki vien. - Kostrovs pasniedza atņemto ieroci nodaļas vadītājam.
Ivašura pagrozīja rokās smago, plēsonīgi skaisto, neparastās formas pistoli, pacēla uzacis.
- Es nekad neko tādu neesmu redzējis.
- Es arī. Pārbaudīsim?
- Vēlāk, kad šitie aizbrauks. Pagaidām paslēp. Mums vienmēr pietiks laika to uzrādīt. Un nevienam ne vārda.
- Saprotama lieta.
- Ko mums vajadzētu darīt? - piegāja pēc viesu ierašanās nedaudz jautrāks kļuvušais Gasparjans.
- Šodien - tikai fona reģistrēšana ap teritoriju ar zirnekļu tīkliem, nu bet rīt - paskatīsimies. Būtu jauki, protams, noķert pāris īpatņus, eksperti ātri noskaidrotu, no kurienes šie atnācēji. Vai esat mēģinājuši noķert?
- Mēģinājām tomēr, - iejaucās Ruzajevs, iznākot no meža. - Bet tie ir diezgan grūti pamanāmi, un viņu reakcija ir patiesi kosmiska, un ķert viņus arī nav droši.
- Kur liki rajona Iekšlietu UVD administrāciju? - Gasparjans pusbalsī jautāja.
- Viņi vēlējās palikt vieni, un apsolīja tālāk neiet.
- Kāpēc nav droši ķert zirnekļus? - jautāja Ivašura. - Infraskaņas dēļ?
Ruzajevs viņam atgādināja incidentu ar Kostrova kameru.
- Nu, tas nav arguments, - nodaļas vadītājs atmeta ar roku. - Ivan, kā tur bija?
Kostrovs pastāstīja, nezinot, kā izturēties pret notikušo: ar ironiju vai nopietni.
- Kad es to metu, - viņš pēkšņi atcerējās, - es sajutu karsta gaisa brāzmu sejā, it kā no krāsns.
- Interesanti. Ko par to teiks metalurgs?
- Par karsto gaisu - neko, bet kopumā būtu jauki nodot šo kameru mūsu laboratorijai, - sacīja Gasparjans, aizdedzinot ugunskuru un pamanoties palikt tīrs kā dendijs. - Mums nepieciešama visaptveroša analīze. Bet tomēr es domāju, ka Ivans nevarēja mest aparātu ar tādu spēku, lai to saplacinātu plācenī. Tam nepieciešams trieciens ar pāris simtu kilogramu spēku, ja ne vairāk.
- Un es arī šaubos, - Kostrovs nomurmināja. - Vai tad ir iespējams saplacināt kameru pret zāli vai krūmiem?
- Pamaz, - Ivašura nopūtās. - Mēs esam uzzinājuši pamaz, vairāk ir šaubu nekā zināšanu.