Kostrovs, kā ilgi šeit dzīvojošs, kalpoja kā ceļvedis vienai no mazajām pētnieku grupām, kurā piedalījās vecāka gadagājuma bioloģisko zinātņu kandidāts, viens no elektriķiem, kurš centās visur ielīst un visu aptaustīt ar savām rokām, vecais Grišins, Maskavas universitātes ekoloģijas profesors, un Vaļera, Ivašuras nodaļas eksperts, ārkārtīgi enerģisks un ziņkārīgs. Viņa izklaidīgās ziņkāres dēļ Kostrovam visu laiku bija jātur acis vaļā, modri uzmanot, jo viņš personificēja grupas drošības spēkus un bija pilnīgi un galīgi atbildīgs par visu grupas cilvēku rīcību un veselību. Bet Vaļera - mazs, apaļš, kā galda tenisa bumbiņa, ko kārtējo reizi Kostrovs ar tērauda roku izmeta no zirnekļu tīklu kopas - tikai pamirkšķināja bālganās skropstas, turpinot blenzt apkārt un aizmirstot pat pašu elementārāko piesardzību. Toties viņam bija sava "grūti izstrādāta hipotēze", par kuru viņam patika skaļi domāt.
- Ziniet, viņam tiešām ir interesanta hipotēze, - slaidais, gausais Grišins reiz atzinās Kostrovam. - Es arvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka šim jaunietim daudz kur ir taisnība.
- Kur tad? Par to, ka cilvēce izjaukusi laika smalko struktūru un no tā izveidojies kanāls, caur kuru zirnekļi no Silūra perioda izlauzušies līdz mūsu laikam?
Grišins uztvēra ironiju Ivana balsī, taču palika mierīgs.
Viņi stāvēja uz slaidiem ozoliem apaugušā paugura. Kritušās lapas čaukstēja zem kājām, pārklājot zemi nepārtrauktā slānī. Ieplakā pie viena no zirnekļu tīkliem, kuru nesen bija izauduši zirnekļi, bija aizņemti ar ierīcēm biologs un elektriķis, savukārt eksperts Vaļera nometies ceļos pie tukša skudru pūžņa un skaļi par kaut ko domāja.
- Nē, es neticu atnācējiem no sveša laika, - Grišins atbildēja. - Ir daudz neatbilstību, ideja nav pamatota, lai gan tā ir interesanta. Redziet, ne dižzirnekļi, ne mūsdienu zirnekļi nedzīvo kolonijās, kā piemēram, skudras. Bet šeit mums ir zirnekļu kolonija! Nonsenss! Zirnekļi ir plēsīgi kukaiņi! Tomēr tas nav galvenais punkts. Vai jūs nedomājat, ka ir simboliski, ka zirnekļi parādījās vistīrākajā - ekoloģiski vistīrākajā - zemes dabas stūrītī?
- Nezinu, - Kostrovs piesardzīgi sacīja, nesaprazdams, kurp virzās Grišins. - Vai jūs domājat, ka Brjanskas meža centrs ir vispiemērotākā vieta zirnekļiem? Vai arī viņi to izvēlējušies saprātīgi?
- Saprātīgs nav īstais vārds, lai gan ir vērts apsvērt, kas zirnekļiem lika strādāt kolektīvi. Es gribu teikt, ka zirnekļi ir dzīvdzemdētāji, viņi nevarēja izšķilties no olām, kas simtiem miljonu gadu nogulējušas zemē. Vai saprotat?
- Tad Vaļeram ir taisnība, un zirnekļi šeit parādījās caur laika tuneli...
Grišins ar neskaidru grimasi pamāja ar galvu.
- Kāds tur nu tunelis jums... Jūs pieminējāt zirnekļu inteliģenci.
- Zirnekļu kolektīvs.
- Protams. Tātad, ja šis kolektīvs būtu saprātīgs, tas nekad nebūtu izvēlējies attīstībai Brjanskas mežu un vispār mērenos platuma grādus. Nē, nē, zirnekļi šajās vietās parādījās nejauši, jūs varat būt pārliecināts.
- Kāpēc jūs tā domājat?
- Vai mērījāt temperatūru zirnekļa tīklu tuvumā? Es redzu, ka nē. Bet mani kolēģi to izmērīja, un izrādījās, ka zem tīkla nojumes temperatūra ir par piecpadsmit līdz divdesmit grādiem augstāka nekā vidēji mežā!
- Mikroklimats? - Kostrovs norūca, atcerēdamies savu murgaino sapni.
- Pareizi, mikroklimats. Zirnekļi būvē sev māju saskaņā ar visiem celtniecības mākslas noteikumiem, ar apkuri no elektropārvades līnijas un pat tekošu ūdeni.
- Tad par aksiomu jāuztver, ka tie tomēr ir saprātīgi. - Kostrovs paraustīja plecus. - Kāpēc tad ne? Vaļeram ir vēl viena hipotēze, ka zirnekļi pie mums ieradās no kaimiņu dimensijas.
Grišins saviebās
- Nav nopietni. Vaļera šajā hipotēzē nav oriģināls, manuprāt, pat zinātniskās fantastikas rakstnieki ir pārstājuši rakstīt par kaimiņu dimensijām. Zirnekļi rīkojas lietderīgi, tā ir taisnība, bet es viņu rīcību nesauktu par inteliģentu. Viņu celtniecības darbība, iespējams, ir kāda sarežģīta instinkta izpausme, par kuru mums nav ne mazākās nojausmas. Jūs taču nenoliegsiet, ka dabā ir šādu parādību piemēri, kurus mēs tomēr neierindojam pie saprātīgiem.
- Bet ko būvē zirnekļi? Viņu darbības mērogs nemaz nav tik mazs.
- Ko? Patvērumu, piemēram, pilsētu, tā teikt. Tuvojas ziema, auksts laiks, tāpēc viņi steidzas. Tas ir vienkāršākais un, iespējams, patiesībai tuvākais skaidrojums. Vai varbūt viņi meklē veidu, kā atgriezties tur, no kurienes nākuši, jo atnāca taču no kaut kurienes, no kaut kādas dīvainas ekoloģiskās nišas? Redziet, arī es sāku fantazēt līdzīgi jums.
- Un nepavisam ne slikti, - uzslavēja Kostrovs. - Ekoloģiskā niša, kurā dzīvo Silūra zirnekļi, gadsimtiem ilgi iesaldēta Brjanskas mežā un atvērta šodien! Vispār nav slikti! Vienīgi kāds bija iemesls, kāpēc tā atvērās?
Grišins papleta rokas.- Ko nu nezinu, to nezinu. Panāksim savus kolēģus, viņi ir gājuši uz priekšu. Starp citu, es dzirdēju Vaļeras izsaucienu...
Kostrovs paskatījās apkārt un metās ieplakā. Netālu no zirnekļtīkla torņa viņš atrada Vaļeru, sastigušu dīvainās gaidās: acis plaši atvērtas, skatiens vērsts bezgalībā, seja bāla, pieri klāj sviedri.
Kostrovs pieskārās viņa plecam, un Vaļera ļengani nokrita kā mīksta lupatu lelle. Pārbijies Ivans pasauca pārējos un sāka veikt mākslīgo elpināšanu. Trijatā viņi ar grūtībām izvilka no bezsamaņas jauno ekspertu. Pamodies, viņš pārlaida bezjēdzīgu skatienu satrauktajiem biedriem, krūmiem un kaut ko nomurmināja par neiedomājamo karstumu, senajām papardēm, sūdzēdamies par smagām galvassāpēm.
Nācās atgriezties nometnē un atstāt cietušo brīvprātīgās medmāsas Taijas uzraudzībā.
- Infraskaņa? - jautāja Ivašura, paaicinājis viņus malā.
- Neizskatās, - atbildēja Kostrovs. - Mēs arī būtu sajutuši.
- Tātad elektrošoks. Vai izmērīji elektrisko lauku tajā vietā?
Kostrovs apmainījās skatieniem ar Grišinu un vainīgi nolaida galvu.
- Neienāca prātā.
Ivašura sarauca pieri.
- Tas nu nav nopietni, Ivan.
Kostrovs zem Grišina vērīgā skatiena nedaudz nosarka un pēkšņi, pats sev negaidot, izstāstīja viņiem savu dīvaino sapni - "laika ceļojumu" - un pievienoja Valeras vārdus par karstumu un papardēm.
- Mm-jā-a ... - novilka Grišins. - Kā jūs sakāt, šie koki izskatījās?
- Garas slaidas kolonnas, pūkainas, it kā pārklātas ar vilnu, un to virsotnēs lielu "spalvu" ķekari.
- Izskatās kā kordaites vai sigillārijas, bet ne gluži...
- Jūs ko, nopietni domājat, ka Ivans pabija devona periodā? - Ivašura samiedza acis.
- Es tā nedomāju, bet... kas neienāk prātā, tuvāk iepazīstoties ar zirnekļiem. Un, starp citu, Kostrova sapnim ir saprātīgs pamats. Ne velti mūsu zirnekļi veido sev mikroklimatu, kas nozīmē, ka viņi ir pieraduši pie karstāka klimata. Tur, pēc Ivana, ē-ē, Petroviča teiktā, kur viņš nonāca, bija ļoti karsts. Sakritība?
Ivašura aizdomājās, nopūtās un devās prom. Kaut kā pats no sevis sanāca, ka viņš kļuva par sarežģītas ekspedīcijas vadītāju un uz saviem pleciem uzņēmās pilnu atbildību. Viņš neticēja Kostrova sapņa realitātei, tāpat kā pats Ivans. Pieņēmums "ceļojums laikā" bija pārāk pasakains. Visticamāk, sapnis bija halucinācijas, ko izraisīja infraskaņas trieciens vai elektrošoks. Tas pats notika, protams, ar Vaļeru...
Laika apstākļi nemainījās. Dienām ilgi smidzināja smalks, garlaicīgs lietus, pārvēršot ceļu dubļu straumē. Visi staigāja slapji, nosmērējušies ar dubļiem, kūdru, māliem un zaļumiem. Apģērbi nepaspēja pa nakti izžūt un ar riebumu nācās apģērbt it kā tvaicētas mitras bikses, kreklu un jaku. Gasparjans vienīgais pamanījās saglabāt "metropoles dendija" izskatu un staigāja sauss, it kā katru stundu mainītu drēbes.Taja kaut kur dabūja telti un pārcieta nometnes dzīves grūtības kopā ar citiem, nepievēršot uzmanību jauno draugu pierunām rūpēties par veselību un braukt uz pilsētu.