- Visiem zināms, ka pie dabas ir veselīgāk, - viņa smējās.
Kad ceturtdien, sestajā dienā, ko zinātnieki pavadīja zirnekļu pilsētā, Kostrovs atgriezās no vakara neauglīgas pastaigas, Taijas nebija teltī. Konstatējis, ka arī Ivašuras nav, viņš iemeta jaku stūrī un sāka svilpot skumju melodiju, domādams, kur šajā laikā varētu atrasties nodaļas vadītājs.
- Kas ir, vai zirneklis iekoda? - Ruzajevs klusi vaicāja.
- Ja nu tikai tas, - Kostrovs nopūtās, ielienot mitrajā guļammaisā. - Miša, piedod par ziņkārību, vai esi precējies?
Ruzajevs paklusēja.
- Otrais ziņkārīgais, tomēr. Vai es izskatos tik slikti?
- Nē, - samulsa Kostrovs. - Es vispār...
- Nu, ja vispār, tad piedodu. Starp citu, kā iet ar Taju?
- Nekā... es nezinu, kā. Mēs patiesībā esam sveši cilvēki. Pabeigsim izmeklēšanu un aizbrauksim dažādos virzienos...
Ruzajevs vairākas minūtes domāja.
- Zini, puisīt, - viņš beidzot nopietni teica, - ir viens gudrs teiciens: “Māci man, Kungs, mierīgi uztvert notikumus, kuru norisi es nevaru izmainīt, dod enerģiju un spēku iejaukties man pakļautajos notikumos un māci gudrību atšķirt pirmos no otrajiem".
Ruzajevs pagrozījās un apklusa.
- Filozofs! - No segas apakšas atskanēja Gasparjana klusā balss: viņš arī negulēja. - pamācīja gudrību... Ieklausies, Ivan, dažreiz pat šāds krūmu filozofs var dot labu padomu. Starp citu, vai tu atkal neesi saticis tos "desantniekus"?
Kostrovs pavilcinājās.
- vienreiz izlikās... bet nesazinājāmies, ja, protams, tie bija viņi. Šeit visdažādākās specvienības tagad klīst apkārt, varēju kļūdīties.
Ivans atcerējās, ka Ivašura pārbaudīja svešo pistoli un apklusa. Viņš ielīda guļammaisā, sāka lūkoties uz telts aizkaru, kuru no izcirtuma tālākā stūra apgaismoja prožektors. Tuvumā skanēja balsis, džinkstoņa, motora sprauslāšana, soļi: militarizētās nometnes dzīve ritēja savu gaitu.
"Ne visiem ir dots domāt globāli," nodomāja Kostrovs, atceroties savu rīcību, sarunas, lēmumus. - Vai tas dažkārt neizraisa neskaidru neapmierinātību ar sevi, sīkumainu savu vēlmju un problēmu risināšanu? Nu, labi, pieņemsim, ka Igors Ivašura ir lielāks, gudrāks, stiprāks utt., pieņemsim. Vai tas nozīmē, ka es uz viņa fona izskatos bāli? Vai arī viņš ir burvis, ja jau Taja arvien vairāk pievērš viņam uzmanību? Māci man, Kungs, mierīgi uztvert notikumus ... notikumus, kurus es nevaru kontrolēt ... Un kādi notikumi ir ārpus manas kontroles? Vai tad es nevaru pagriezt lietas sev par labu? Tomēr līdz šim nav nekā ko mainīt, un nav nepieciešams steigties ar secinājumiem. Ivašura nav tik akls, lai nepamanītu skaistu meiteni, un, ja viņš viņu nepamana, tad tas nav viņa ideāls... Un vispār pietiek par to! Miša deva lielisku ideju, un viņa vienīgā kļūda ir tā, ka vienīgi uz Dievu nav jāpaļaujas. Ja es pats sevi nepamācu, neviens cits man nepalīdzēs... Zirnekļu problēmu atrisināt ir daudz grūtāk! No kurienes viņi ir, kāpēc viņi parādījās šajās vietās, kā ar viņiem vienoties... Jā, un dīvaini "desantnieki" šeit klīst. Ko viņi vēlas? Kāpēc un par ko viņi brīdina? No kurienes te uzrodas? Un kur dabūja tādu ieroci, kas vienā rāvienā spēj nojaukt pusi kalna?
Viņš nemanot aizmiga un neredzēja, kad Ivašura atgriezās.
Nodaļas vadītājs izģērbās, ieslēdza lukturīti un ilgi nolūkojās teltī gulošajos, it kā par kaut ko brīnoties. Šajā laikā Kostrovs sapņoja par zirnekļu baigi atņirgtiem purniem, Taiju, kas ķepurojas tīklā, un Igoru Ivašuru ar ieroci, atšaudoties no zirnekļu lavīnas...
10. nodaļa
Pulksten četros no rīta troksnis pie teltīm lika visiem pamosties. Ivašura steidzīgi saģērbās un izgāja, lai uzzinātu, kas par lietu. Viņš ātri atgriezās.
- Celieties.
- Kas tur tāds noticis? - caur žāvām vaicāja Gasparjans.
- Rajons pilnībā palicis bez elektrības. Ieradies Brjanskas gubernators Glazunovs un drošības iestāžu augstas amatpersonas. Vispār augšā!
Kostrovs saģērbās visātrāk un izlēca no telts. Lietus nebija, bet gaiss bija pelēks un auksts, un zem kājām šļakstījās ūdens. Purva zonā virs meža karājās caurspīdīga zilgana mirdzuma mākonis.
Uz ceļa, lukturu atspīdumā, Ivans ieraudzīja "Volgu", prožektoru tuvumā pie militārajām teltīm skraidelēja kaut kādi cilvēki un atskanēja daudzu balsu murdoņa. No "civilajām" teltīm izlīda zinātnieki un devās uz apgaismoto vietu kā naktstauriņi uz ugunskuru.
- Tāda lieta, kungi, - teica garš sirms cilvēks bez cepures, ar šauru mutes strīpiņu un lielu degunu. - Rajonā nav gaismas, elektrolīnija ir īssavienojumā. Mūsu speciālisti ar helikopteru izgāja visu maršrutu - bija grūti noticēt, ka zirnekļi paņem visu enerģiju, taču nekur nav pārrāvumu, tas nozīmē, ka tie tomēr to dara. Mums steidzami jārīkojas! Rīt ieradīsies komisija no Maskavas, un man dotas pilnvaras risināt jautājumus uz vietas un jebkādā veidā. Ja ir nepieciešams tīrīt elektropārvades līnijas no zirnekļiem, tad mēs tās notīrīsim.
Ivašura izspraucās cauri pūlim pie runātāja. Visas acis pievērsās viņam.
- Pazaudēsim cilvēkus, - viņš klusi sacīja.
Gubernators nobālēja.
- Kāpēc tad pazaudēsim? Kā?
- Zirnekļi neļauj mums tuvoties tuvāk par puskilometru. Tiklīdz tuvojamies - tie ģenerē infraskaņu, un cilvēks zaudē samaņu. Nāves gadījumu nebija, bet arī mēs neesam ķērušies klāt nopietni.
Pēc šiem vārdiem Kostrovs pēkšņi izjuta arvien lielāku uztraukumu. It kā kaut kur nospriegotos gigantiska stīga, kas draudēja pārtrūkt un dot cilvēkiem drausmīgu triecienu, kas spējīgs uzspridzināt zemi kilometra dziļumā!
Acīmredzot daudzi no pūļa jutās tāpat, jo tam cauri izgāja kāda kustība un cilvēki saspiedās ciešāk.
Glazunovs ieklausījās savās izjūtās un jautājoši paskatījās uz Ivašuru.
- Tā ja, - tas pamāja ar galvu. - Tā ir viņu reakcija uz mūsu sarunu. Kaut kādā neticamā veidā zirnekļi dzird pat mūsu domas!
- Un pret to nav aizsardzības? Un, ja nu tuvojieties viņiem ar bruņutransportieri?
- Bruņas neaizsargā no infraskaņas.
- Kas tad aizsargā?
- Nezinu.
Gubernators paskatījās uz cieši kopā sanākušajiem cilvēkiem. Pār pūli peldēja elpas tvaiku mākoņi, temperatūra bija tuvu nullei. Kostrovs nolaida acis zem viņa skatiena. Un ko gan viņš varētu pateikt? Viņš arī neredzēja iespēju atbrīvot mežu no nelūgtajiem viesiem. Un traucēja arī virs galvas paceltā Damokla zobena sajūta - atnācēju psiholoģiskais spiediens, nepatīkama, auksta zirnekļu pilsētas klātbūtne.
- Aizdedziniet mežu? - nomurmināja viens no tiem, kas pavadīja Glazunovu.
Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, mežā netālu no cilvēkiem atskanēja īss, briesmīgs kliedziens. Visi nodrebēja.
- Dzirdat? - teica Ivašura. - Vajag tikai padomāt par viņu fizisku iznīcināšanu, tā uzreiz atskan šāds kliedziens. Es nezinu, vai tas ir brīdinājums, vai nē, bet tas izklausās pietiekami iespaidīgi.
- Ko darīt? - Glazunovs atkārtoja jautājumu.
- Jūs izlemiet. Ja jau jums ir lielas pilnvaras... Mēs, protams, centīsimies izpildīt norādījumus, bet tomēr zirnekļus es neaiztiktu. Līdz neiemācīsimies sevi aizstāvēt pret viņiem.