Gubernators ar plaukstu noslaucīja sviedrus uz pieres. Kostrovs viņu pat pažēloja, viņš pats izjuta bezcerību un dusmas pret briesmīgajiem reliktiem, kas brīnumainā kārtā izniruši no gadsimtu tumsas mūsu laikmetā.
- Redziet, - sarunā iejaucās vīrietis, kurš sāka runāt par meža aizdedzināšanu, - rajonā ir simts četrdesmit viena slimnīca, hospitālis ar trīs simt gultām... Bez strāvas nevarēs operēt. Ja notiks nelaime...
- Jā, tas ir arguments! - Ivašura klusām teica. - Es par to nepadomāju.
- Bet ja nu? .. - Kostrovs pēkšņi, negaidīti pats sev iesāka, apklusa. Visi pagriezās pret viņu.
- Ko? - Ivašura īsi atsaucās.
Kostrovs paskatījās apkārt. Nodaļas vadītājs saprata.
- Kungi, ejiet uz teltīm. Naktī mēs tāpat neko nedarīsim, atpūšamies. Ejam.
Viņš paņēma Kostrovu aiz piedurknes un devās uz "Volgu".
Māšīnā sakāpa gubernators, Ivašura un Kostrovs, kordona vienības komandieris, akurāts leitnants, Gasparjans un vēl kāds civilā apģērbā. Ivašura ar nepatiku paskatījās uz šo svešo, bet Glazunovs steidzīgi iepazīstināja: Valsts drošības majors Levčenko.
Majors skopi pasmaidīja, saprotot Ivašuras reakciju. Kostrovam viņš uzreiz iepatikās par pārliecību, neuzbāzīgu mierīgumu, spēju noturēties.
- Zirnekļi kaut kā lasa mūsu domas, vai ne? - iesāka Kostrovs.
- Savā ziņā.
- Bet kā būtu, ja nodibināsim ar viņiem kontaktu?
- Ar zirnekļiem? - Gasparjans noburkšķēja. - Tomēr, Ivan, tu acīmredzami esi safantazējies...
- Paga, paga, - Ivašura pārtrauca ar aizkaitinājumu balsī. - Runā skaidri, Ivan.
- Es jau arī runāju: mums ir jānodibina kontakts ar zirnekļiem. Nokļūsim pēc iespējas tuvāk klajumam un iedomāsimies, ka mums ir jāatbrīvo klajums no zirnekļa tīkliem... lai viņi uzminētu un aizietu prom...
- Muļķības! - Glazunovs atmeta ar roku. - paklausoties jūsos sanāk, ka zirnekļi ir domājoši radījumi?
- Var jau būt ka nav domājoši, bet mūsu domas prot uztvert un saprast. Kas zina, vai tie maz ir zirnekļi? Es gribu teikt, ka visu šo jezgu - piemēram, zirnekļu aktivitātes var organizēt kāds cits...
- Ideja nav tik absurda, - Levčenko pauda savu viedokli. - Es domāju, ka ir vērts mēģināt. Mums nav labi ignorēt pat vismazāko iespēju mierīgi atrisināt problēmu. Militārās iejaukšanās ceļš ir vienkāršāks, bet rupjāks un neatgriezeniskāks. Īpaši apspriedīsim visu informāciju par jūsu priekšlikumu un sāksim īstenošanu. Mums tiešām nav daudz laika. Kā jūs domājat tuvoties viņu centram? Ar kājām vai ar automašīnu?
Kostrovam nepaspēja atbildēt.
Pēkšņi no debesīm uz mežu, automašīnām un teltīm nogāzās smags, skanīgs skaņas trieciens kā virsskaņas lidmašīnas trieciena vilnis. Atskanēja kliedzieni, un no meža - vairāki šāvieni.
Ivašura un leitnants vienlaikus izlēca no automašīnas, Kostrovs - pēc viņiem. No militārajām teltīm izskrēja nobijies vienības komandiera palīgs ar karabīni gatavībā.
- No posteņiem ziņo: nav iespējams atrasties zonas tuvumā, karavīri krīt bezsamaņā!
- Infraskaņas uzbrukums, - Ivašura izmeta caur zobiem un skriešus devās uz mežu. - Man pakaļ, leitnant! Pārējiem palikt uz vietas.
Apdullinātie cilvēki atkal devās pie prožektora.
Kostrovs sajuta kaut kādas skumjas, viņam kļuva karsti, iesāpējās deniņos. Gaiss kļuva manāmi blīvs, piesātināts ar dīvainu spriedzi, it kā pirms pērkona negaisa. Likās, ka virs meža karājas briesmīgs karstums, kas jebkurā brīdī ir gatavs nokrist un saplacināt visu dzīvo...
Citi piedzīvoja tādas pašas sajūtas kā Ivans, izņemot to, ka reaģēja atšķirīgi. Gubernators pacēla roku un stipri paberzēja pieri.
- Te nu gan ir karstums!
Kostrovs atrada Gasparjanu.
- Vai pa nometni staro?
- Tūlīt pārbaudīsim.
Gasparjans metās tumsā un drīz atgriezās kopā ar Ruzajevu, kurš stiepa skaņas ierakstīšanas ierīces smago paralēlskaldni.
- Tā ir gan, - viņš pēc minūtes sacīja, izslēdzot ierīci. - Infraskaņas starojums, jauda ir maza, tikai pieci decibeli.
- Protams, viņi sit pa visu apkārtni, nevis vektorā, - sacīja Ruzajevs.
- Ko tas nozīmē? - jautāja Levčenko Kostrovam. - Es neesmu eksperts...
- Kā jūtaties?
- N-nu... galva smaga... un grūti elpot. Šeit ir patiešām smacīgi.
- Visas šīs jūsu sajūtas ir infraskaņas rezultāts. Zirnekļi ieslēdz savu infraskaņas ģeneratoru - es nezinu, kā viņi to dara -, un, ja starojuma jauda būtu par vienību augstāka, jums un man būtu veselības problēmas.
- Zirnekļi izstaro infraskaņu visos virzienos, - piebilda Ruzajevs. - Tāpēc arī jauda ir maza.
- Kordona karavīri ir tuvāk izcirtumam nekā mēs. - Gasparjans nodeva ZZU Ruzajevam. - paejies ar to pa zonas perimetru. Tāpēc infraskaņa uz viņiem spēcīgāk iedarbojas. Varbūt jums nepieciešama palīdzība?
Neviens viņam neatbildēja. Infraskaņa turpināja plūst no meža, nomācoši iedarbojoties uz cilvēkiem, nomācot gribu, izraisot bailes un galvassāpes.
Taja kautrīgi pieskārās Kostrova rokai. Viņas platajās acīs atstarojās prožektori, un līdz ar to šķita, ka tās dzīvo atsevišķi, apņemtas ar iekšējo sāpju pārdomām.
- Vai tas drīz beigsies, Ivan?
Kostrovs viegli apskāva viņu ap pleciem.
No tumsas iznāca pusapģērbtais eksperts Vaļera. Pēc visa spriežot, infraskaņu viņš nejuta, kā arī to, ka ģērbies vairāk nekā dīvaini: zābakos uz kailām kājām un neaizpogātā brezenta jakā uz kaila ķermeņa.
- Vai vēlaties hipotēzi?
Neviens viņam neatbildēja, bet Vaļeru tas neapturēja.
- Dzīvības uzliesmojums starp senajiem zirnekļveidīgajiem, - viņš turpināja diezgan kvalificētā valodā, priecājoties, ka ir atradis sevis cienīgu auditoriju, - tas ir tikai neliels abscess uz Zemes kā planētas ķermeņa. Ekoloģiskās vides piesārņojums ir pārgājis jaunā kvalitātē. Piesārņojuma līmeni vairs nosaka nevis eļļas plankumi uz ūdens un smogs virs pilsētas, bet gan kontinuuma nobīdes smalko struktūru līmenī. Tiek skarts telpas-laika kodols.
- Tu konkrētāk, filozof, - Gasparjans viņu pārtrauca. - Un bez terminoloģijas, dārgais, citādi mēs pašlaik vāji uztveram.
- Bet lūdzu. - Vaļera pamanīja Kostrova žestu un aizvēra jaku. - Zirnekļi šeit parādījās, jo notika vietēja laika transgress, nobīde vienā no tā senajiem slāņiem un izveidojās īslaicīgs augonis. Starp citu, šī hipotēze var izskaidrot daudzas parādības uz Zemes.
Kostrovs un citi eksperti un zinātnieki jau bija iepazinušies ar Vaļeras hipotēzi, tāpēc neviens no viņiem nesāka iebilst. Savukārt Glazunovs viņu dzirdēja pirmo reizi, tāpēc reaģēja attiecīgi:
- Vai jūs vismaz pats saprotat, par ko runājat, jaunais cilvēk? Kāds sakars ar to vides piesārņojumam?
- Bet es viņa vārdos atrodu patiesības graudiņu, - sacīja Grišins, kurš bija nemanāmi piegājis. - kūpošie rūpnīcu skursteņi... notekūdeņi ... smaka un dūmi, netīrumi un kvēpi! .. Termins "vides piesārņojums", protams, ir ļoti nodrāzts, bet ja nu mēs iznīcinām dabu ne tikai makro, bet arī elementāru daļiņu līmenī? Atcerieties Frensisu Tompsonu: "Noplūcot ziedu - nodzēs zvaigzni"?
Gubernators paraustīja plecu. Varēja redzēt, ka viņš turas ar grūtībām - vai nu nervu pārsprieguma dēļ, vai arī ķermenis īpaši spēcīgi reaģēja uz infraskaņu...
- Vai tagad ir vērts par to runāt? Manuprāt, mums ir citas problēmas.
- Ir, ir vērts, - pēkšņi iejaucās Taja, liekot Kostrovam nodrebēt. - Pat ļoti vērts! Par dabas aizsardzību jau anekdotes stāsta, vai esat dzirdējis?