- Levčenko! - atpazina Kostrovs. - Malacis majors, aizsteidzās mums priekšā. Šķiet, ka viņi ir izvilkuši karavīru bez mūsu palīdzības.
Helikopters uzkāpa augstāk, sāpes galvā atkāpās. Kostrovs sajuta svētlaimīgu atvieglojumu, uzelpoja ar visu krūti. Un atcerējās savu ierosinājumu par kontaktu.
- Nu, vai bail nav? - Viņš jautāja meitenei. - Riskēsim vēl vienu reizi? Ja nu izdosies?
- Riskēsim! - Taija izmisīgi pamāja. - Bet kā?
Kostrovs iesmējās.
- Es pats arī nezinu. Lidosim līdz viņu kupolam un mēģināsim viņiem domās piedāvāt draudzību.
Helikopters uzlidoja simt piecdesmit metru augstumā un lēnām, it kā zagšus, tuvojās klajumam, kuru bija pārņēmuši zirnekļi.
Caur lietus plīvuru pavērās dīvains skats: verdošs balts mākonis konusa formā spiedās pret mežu, paceļoties pārdesmit metru augstumā virs elektrolīnijas torņiem. Mākoņa diametrs sasniedza trīs kilometrus, tā malas pamazām retinājās, izšķīda mežā, sajaucoties ar krūmiem un kokiem. Tvaiks peldēja virs konusa no karstumā trīsuļojošā gaisa. Šajā skatā bija kaut kas nereāls, uztverei svešs; divdesmitā gadsimta cilvēks vēl neko tādu uz Zemes nebija redzējis. Zirnekļa konusa harmonija vienlaikus šokēja, piesaistīja un atbaidīja. Tajā bija necilvēcīgs, svešs un auksts elements, svešs un auksts aprēķins. Un šermuļi pārņēma ādu, kad Kostrovs atcerējās, ka konusa radītāji ir zirnekļi.
- Sākam? Padomā par zirnekļiem, piedāvā viņiem, tēlaini izsakoties, draudzības roku, un pats galvenais - lai viņi ļauj piekļūt pie elektrolīnijas! Turies!
Helikopters lēnām laidās lejup.
Iestājās nomācošs, karsts klusums, atkal mugurkaulā, krūtīs sāka pulsēt sāpes. Kostrovs aizvēra acis un sastinga, rokām ieķēries stūres pusgredzenā.
Caur aizvērtiem plakstiņiem nomirdzināja kluss balts zibsnis, tad vēl un vēl. Taija kaut ko teica. Un pēkšņi Ivana acu priekšā parādījās vīzija: bezgalīgs mežs un balts zirnekļu tīklu lauks. Tas aug, aug, aprijot mežu, līdz nekas cits neatliek kā dzirkstošs zirnekļa tīkls...
- Nē! - Kostrovs iekliedzās, vai varbūt gribēja kliegt. Viņš iedomājās, kā cilvēks un zirneklis satiekas pie tīmekļa, taču, izņemot draudzīgam "rokasspiedienam" izstieptu roku, viņš neko nevarēja izgudrot.
Atbildei, galvā eksplodēja neizpratnes bumba, it kā pa kailu, sarunu biedra emocionālā stāvokļa signālu uztveršanu kontrolējošu nervu, kāds būtu iecirstis ar cirvi...
Sviedru pārņemts Kostrovs spītīgi turpināja nolaist mašīnu līdz zirnekļu konusam, mēģināja iedomāties cilvēku pilsētu un zirnekļa tīklu, netālu no tiem novietoja termoelektrostaciju. Cilvēki izstiepa elektropārvades līniju no elektrostacijas līdz zirnekļiem, uzcēla kanālu un palaida ūdeni. Kostrovs gaidīja, koncentrējies un ieklausoties savās izjūtās - apmulsuma un draudu vilnis nedaudz norima. Tad Ivans ātri "uzzīmēja" cilvēku, kurš ienāk zirnekļa konusa tīklā, izsvītroja to, tad darīja to pašu ar zirnekli, kurš rāpo uz pilsētu...
Nekas nenotika…
Kostrovs atvēra acis, paskatījās uz Taiju, un nākamajā mirklī atkal pāršalca briesmīgas, aukstas, necilvēcīgas melanholijas, skumju un draudu vilnis... Viss izgaisa acu priekšā...
- "Nesaprata!" - nodomāja Kostrovs, uz mirkli zaudēdams samaņu un uzreiz atkal iznirdams no tumsas atvara. - "Nesaprata! Atpakaļ! "
Bet viņš nepaspēja atpakaļ...
***
Ivašura bez elpas izskrēja klajumā un ātri palūkojās apkārt.
- Kas aizlidoja?!
- Kostrovs, - Gasparjans klusi atbildēja.
- Viens pats?
- Ar žurnālisti... Es kādu minūti nokavēju...
- V-velns! Ivašura uzsita dūri pret dūri. - Ar viņu lidot vajadzēja man...
Koku dēļ helikopteru nevarēja redzēt, taču te pieauga, te atkāpās dzinēju rūkoņa.
Vairākas minūtes pagāja klusumā. Tad helikoptera dzinējs kaut kā neparasti ierēcās un apklusa. Un tai pašā mirklī virs meža, purva malā, pilnīgā klusumā pacēlās gaiša zeltīta mirdzuma kolonna. Tai apkārt savirpuļoja mākoņi, uzliesmoja simtiem sīku varavīkšņu. Tad - cilvēki aizvēra acis - no debesīm uz zemi nokrita neticami ugunīgu bultu zelta ūdenskritums, atskanēja skaļa indīga šņākoņa, uzvilnīja karsta vēja, ozona smarža...
Mirdzums virs meža nomainījās violetā diapazona virzienā. Stīga, kas visus turēja spriedzē, sasprnga stiprāk, tā ka visi pārstāja dzirdēt parastās skaņas: koku stumbru čīkstoņu, telšu brezenta plandīšanos, ūdens šalkoņu un burzmu.
- Kas tas ir? - Gasparjans vaicāja. - Igor, kas tas ir?
- Visiem doties prom! - Ivašura atjēdzās, palūkojās apkārt, ar acīm meklējot kādu. - Leitnant, dodiet pavēles: visiem ātri doties no šejienes prom uz pilsētu, arī karavīriem! Ātri, ātri! Dod komandu savējiem. Ko vēl gaidi, ko stāvi? Viņš pievērsās pārējiem. Un viņa balsī bija kaut kas tāds, kas lika visiem pklausīgi skriet uz ceļu: Matvejevam, Glazunovam, šoferim, karavīriem...
Gasparjans gribēja skriet kopā ar citiem, bet apstājās, kad ieraudzīja, ka Ivašura kaut ko meklē netālu no telts ar aprīkojumu.
- Igor, un tu?
Ivašura no mugursomas izrāva kinokameru, aplika siksnu ap kaklu un atkal noliecās pār mugursomām.
- Pagaidi drusku, Suren.
Gasparjans pielēca pie nodaļas vadītāja, kurš pasniedza viņam laternu un bisi.
- Turi. Pasauc Mihailu, iesim meklēt Ivanu. Šķiet, ka viņš un Taija nokrita...
- Miša! - Gasparjans iekliedzās, un it kā atbildot uz viņa saucienu, pēkšņi zem viņiem atskanēja pērkons, rūcošs dārdiens, zeme ietriecās kājās, uzlidoja gaisā... Cilvēkus par vairākiem metriem aizmeta ceļa virzienā. Bet purva virzienā virs meža parādījās zibeņu tīklā ietīta tumša masa, kas sāka augt augstumā, līdz sasniedza zemo mākoņu plīvuru. Zeme atkal nodrebēja, no tās dzīlēm izlauzās zems rūciens, skaņa kļuva arvien skaļāka, neciešamāka. Tās tonis paaugstinājās, līdz pārvērtās par svilpoņu un pārauga ultraskaņā. Un tad tie, kas vēl nebija zaudējuši samaņu no skaņas viļņa, izdzirdēja kaut ko līdzīgu raudāšanai vai žēlabainām gaudām, pilnām šausmu, ilgu un bezcerības, - mirstošie zirnekļi raudāja...
II daļa. MĒS VIENI...
.
1. nodaļa
Vispirms parādījās sāpes: dūrās sānos, sāpēja galva, sāpēja augšstilbs. Tad atnāca skaņa - sīks mehānisks šņuksts kas atkārtojās ik pēc pusminūtes. Bet gaisma nenāca, lai gan Ivans jau bija atvēris acis un no visa spēka skatījās tumsā. Acīs no sasprindzinājuma iesāpējās, tajās peldēja ugunīgi riteņi un gaismas raksti - gaismas ilūzija.
"Kur es esmu? - viņš vienaldzīgi domāja un pakustināja roku acu priekšā, cenšoties kliedēt tumsu. "Vai tik nesmu kļuvis akls?"
Pieskārās plakstiņiem - veseli, bet tumsa neizklīda. Mēģināja apsēsties, un sāpes uzreiz pārņēma visu ķermeni. Ivans noelsās, klusi nolamājās, bet tomēr piespieda sevi piecelties.
"Helikopters," radās minējums, "helikopters avarēja, bet es izdzīvoju. Un Taija?! "
Jūtoties tā, it kā viņa ķermenī pārtrūktu visas cīpslas, Ivans ar pūlēm piecēlās.
- Taija!
Neskanīga atbalss, kā mitrā kapličā.
- Taisija! Kur tu esi?
Šņuksti un klusums. Un tumsa.
“Neviena... Kur, pie velna, es esmu! Mežā, vai? Naktī? Neizskatās...” Ivans spēra soli. Tas noskanēja kā stikla burkas, kas ripo pa akmens grīdu.
"Nē, tas nav mežs... Būtu laterna..."
Viebdamies, viņš pieskārās augšstilbam un sānam, taču kaut ko ar pieskārienu noteikt nebija iespējams, lai gan šķita, ka sānos ir milzīgs zilums. Nav brīnums - Nokrist ar helikopteru no simt metru augstuma!.. Brīnums, ka vispār dzīvs! Bet kur galu galā ir Taija?