- Mēs tikko pa treku esam saņēmuši paziņojumu "trīs devītnieki": "Inspektoram Ždanovam steidzami doties uz Zemi otrā komisāra Romašina rīcībā."
Pāvels nosvilpās pie sevis, sajūtot, kā sažņaudzas sirds, un nodomāja, ka "sanitāri" neatkarīgi no tā, kas viņi bija, acīmredzami, kaut kāda iemesla dēļ, ne velti ir viņu brīdinājuši. Atlika noskaidrot, kur viņam nevajadzēs iejaukties.
2. nodaļa
Gaismas nodzisa, un hronokvantu paātrinātāja kolonna, kuru pētnieki un celtnieki mēdza saukt vienkārši par "Stumbru", izkusa uz nakts debesu fona.
Hronolaboratorijas un eksperimenta zinātniskais vadītājs Atanass Zlatkovs ar plaukstām paberzēja nogurušo seju, no galvas noņēma emkana loku un piecēlās no aiz pults. Nekavējoties apgaismojums uz sarežģītā pults paneļa izbālēja, sāka nodzist, ievilkties virsmā, līdz palika retas dežūrējošās maiņas apgaismojuma uguntiņas. Emkana loks pārvērtās par metāla straumīti, kas ielija panelī, un pats panelis mainīja formu, pārvērtās par “gaidīšanas margrietiņu”. Arī pārējās konsoles izslēdzās, izņemot vienu, aiz kuras palika dežūrējošais operators Toļa Škodans.
- Es arī palikšu, - hronomehānikas inženieris Igors Maričs noburkšķēja aizejošā Zlatkova mugurai. - Parakāšos pa bunkuru N.
Laboratorijas vadītājs paskatījās pulkstenī - bija pulksten trīs no rīta, paraustīja plecus.
- Eksperiments sākas pulksten desmitos no rīta, maz ticams, ka jūsu klātbūtne šeit ir mērķtiecīga līdz tam brīdim. Tomēr palieciet, ja vēlaties.
Maričs ieskatījās zinātnieka neko neizsakošajās acīs, nesaskatīja tajās neko citu kā nogurumu un gaidas un norija sagatavoto dzēlīgo piezīmi.
Zlatkovs vēl reizi pārlaida acis pār dežūrējošo vadības paneli, atvadījās no Škodana, lēnām devās prom no zāles un pēc tam no laboratorijas ēkas, kas atradās puskilometra attālumā no hronopaātrinātāja - "Stumbra". Nedaudz pavilcinājies, Maričs arī aizgāja, bet pēc tam atgriezās neatkarīgā aprīkojuma bunkurā, par kura darbu viņš bija personīgi atbildīgs. No rīta viņus gaidīja Lielais Eksperiments - hronokvantu urbja ieslēgšana, kam, pēc zinātnieku domām, vajadzēja "ieurbties" pagātnes laika slāņos simtiem miljonu gadu dziļumā. Līdz šim "Stumbra" izejas pagātnē atbilda tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, jo urbis tika ieslēgts it kā "čukstā", hronogrāfiska spoka režīmā.
Laboratorijas ēka, vienkārša un nepretencioza, pēc formas līdzīga ķieģelim, beidzot iegrima krēslainā pustumsā. Izdzisa dažādo nodaļu un dienestu pēdējie logi, par eksperimenta veikšanu savās kontroles zonās atbildīgie, satrauktie speciālisti, devās mājās. Tikai daži cilvēki palika laboratorijā pie sakaru paneļiem un drošības monitoriem. Visi trokšņi un skaņas apklusa, tikai naktsputni turpināja sasaukties mežos ap ēku kompleksu, bet drīz arī tie apklusa.
Toļikam Škodanam bija divdesmit astotais gads, un viņš kopā ar Zlatkovu strādāja piecus gadus, kopš absolvēja universitāti. Viņš bija flegmatisks, spītīgs cilvēks, mīlēja visu saprast līdz mazākajām detaļām un lēnām pārauga zinātniekā ar saviem priekšstatiem par Visuma uzbūvi. Kopā ar Zlatkovu viņi jau sen gatavoja šo eksperimentu, lai gan viņš ieradās Hronourbšanas centrā, kad "Stumbrs" jau bija gandrīz pabeigta struktūra. Toļiks nepiekrita daudzām laboratorijas vadītāja idejām, it īpaši hronourbja darbības prognozēšanas jomā, daudzas viņa paša idejas Zlatkovs noraidīja, taču tas viņam netraucēja izjust tādu pašu entuziasmu kā pārējiem eksperimenta dalībniekiem un ziņkāri salīdzināt savu un priekšnieka aprēķinu precizitāti un pieeju piemērotību.
Pulksten četros no rīta Škodans pamodās no nesaprotama trokšņa aiz muguras. Palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja caurspīdīgu figūru, kas tuvojās viņam, un no sugestora impulsa zaudēja samaņu, nepaspējis uzdot jautājumu vai izprast, kas notiek.
Tādā pašā veidā tika neitralizēti vēl divi darbinieki, kas dežurēja ēkas iekšpusē un apkalpoja enerģijas un pārstrādes sistēmas. Pēc tam laboratorijas zālēs parādījās būtņu grupas, no kurām tikai trīs vai četras bija cilvēki. Viņi ieslēdza laboratorijas telpu vadības paneļus, īsi nokontrolēja hronopaātrinātāja darbību un atdzīvināja Škodanu, kurš zināja kodus, lai ieslēgtu visu "Stumbra" milzu sistēmu.
Kad Anatolijs saprata, ko no viņa vēlas, viņš nesāka uzzināt, kas ir viņa priekšā un kāpēc šīm būtnēm ir nepieciešami kodi, viņš vienkārši atbildēja “nē” un turpināja izrunāt to, neskatoties uz sekojošo hipnozi un spīdzināšanu ar elektrošoka ierīci. Tad svešie ieslēdza neiroķirurģisko aparatūru, veica jaunajam zinātniekam galvaskausa lāzertrepanāciju un iekļuva viņa smadzenēs, izmantojot skeneri, ko izmanto, lai ārstētu pacientus ar plašiem smadzeņu bojājumiem. Maz ticams, ka medicīnas iekārtu izstrādātāji pieņēma, ka viņu idejas, kas izglāba miljoniem cilvēku dzīvības, varētu izmantot kā nonāvēšanas līdzekli, vai kā ieroci.
Minūti pēc skenera pieslēgšanas Anatolija smadzenēm teroristi zināja visu, kas nepieciešams hronopaātrinātāja palaišanai. Pēc dažām minūtēm sākās hronourbja "paātrinājums". Eksperiments, kuru gaidīja desmitiem slavenu zinātnieku, simtiem inženieru un tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, sākās sešas stundas agrāk, nekā plānots, un ne jau aprēķinātajā režīmā.
Katastrofa notika divas minūtes pēc hronopaātrinātāja -"Stumbra" aktivizēšanas, kas caurdūra laiku līdz miljardiem gadu tālai pagātnei.
Meteoroloģiskās patruļas augšējo slāņu kapsulas automātiskās videokameras, vērojot Eiropas taigas plašumu, ieslēdzās tieši tajā brīdī, kad hronokvantu paātrinātāja divus kilometrus augstais tornis pēkšņi uzliesmoja ar zilu mirgojošu gaismu, no tā virsotnes debesīs aizlidoja gigantisks zils zibens, zeme nodrebēja kā stiprā zemestrīcē, no torņa sienām uz visām pusēm aizlidoja visu satriecoša viesuļvētra, izraujot ar saknēm simtiem un tūkstošiem koku. Uz torņa jumta uzpūtās zila starojuma augonis, kas izlija pāri sienām līdz zemei kā ūdens pār stikla trauka malām, un gredzenveida zilas liesmas vārpsta aizripoja pa mežu, atstājot aiz sevis no karstuma sakusušu meža augsni...
Burbuļojoša dunoņa, grandoņa un neticami svilpojošs kauciens aizskanēja pāri kalniem un līdzenumiem daudzu desmitu kilometru rādiusā, pamodinot guļošos, izraisot apjukumu un trauksmi nomodā esošajiem...
Netālu no paātrinātāja torņa esošā Laika laboratorijas ēka saglabājās, taču izskatījās dīvaini - it kā sienas būtu pārklātas ar baltu kvēlojošu krāsu, bet tajās esošo logu caurumi kļuva necaurredzami melni. Tornis pārstāja kvēlot, satumsa, tā virsotne zaudēja blīvumu, pārvērtās par nestabilu drebošu stabu, pazūdot divarpus kilometru augstumā.
Dārdoņa norima, un nedabisks klusums iestājās uz naksnīgās zemes, uz izdzīvojušajiem mežiem, noklikšķot kā kastaņetes...
3. nodaļa
Visurgājējs viņus izsēdināja meža pļaviņā, kas robežojās ar pamestu ciematu ar neparasto vārdu - Skrabovka. Ciematā bija saglabājušās tikai dažas mājas, noklātas ar salmu jumtiem, pelēkiem no sliktiem laikapstākļiem un vecuma. Plūda no tām pamestība un vecums, neslēpta zemnieku nabadzība gadsimta sākumā, kaut arī visurgājēja šoferis, vietējais iedzīvotājs, sacīja, ka ciemats ir pamests nesen, pirms četriem gadiem. Savulaik Djatkovskas trakts esot gājis tam cauri, apejot purvu un Vetma Požnas pieteku, bet pēc tam purvs izžuvis, pāri Požnam ticis uzcelts tilts, trakts kļuvis tukšs, un, kad cilvēki, civilizācijas labumu vedināti, pārcēlās uz reģionālo centru, ciemats sagruva un pilnībā izmira.