- Taisija! Viņš atkal pasauca. Kā vatē. Pamīņājās uz vietas, ieklausoties kraukšķēšanā zem kājām un vienmērīgajos šņukstos - apmēram desmit soļus tālāk, spriežot pēc skaņas stipruma. Uzsita sev pa kabatām. Sērkociņi! Izņēma kastīti, domādams, kā tā nonākusi pie viņa, atcerējās - pirms diennakts kūra ugunskuru. Vai pirms diennakts?
Uzrāva sērkociņu, liesmas mēle pašķīra tumsu par dažiem soļiem. Neesmu akls, paldies Dievam! Bālgani izciļņi zem kājām, trausli, kā sakaltusi piena plēve. Šī kraukšķēsana no tā. Zirnekļtīkls... Zirnekļtīkls?! Tiešām, lūk arī raksturīgais audums...
Sērkociņš izdega. Ivans izņēma vēl vienu un apstājās. Nesteidzies, ekspert, ekonomēt vajag. Nav zināms, vai šeit atradīsies vēl kāda kastīte... Padomāja, rūpīgāk pārbaudīja kabatas. Jakā bija ķemme, pildspalva, kabatlakats, piezīmju grāmatiņa un konfekte, biksēs - nazis ar izlecošu asmeni un vai nu avīzes, vai burtnīcas lapas gabals. Der. Saritināja to trubiņā un aizdedzināja.
Aka! Drīzāk kaut kas līdzīgs apaļai akai, kuras diametrs aptuveni četri metri. Sienas pārklātas ar biezu kopā salipušu un izžuvušu zirnekļtīklu masu, grīdu klāj tā paša zirnekļtīkla kārta un virsū vēl viena kārta - baltas kā no porcelāna, dobas caurulītes. Griesti nav redzami - tie ir augsti, izeja arī nav pamanāma.
Laikraksta druska izdega.
“Ko vēl aizdedzināt? Žēl piezīmju grāmatiņas, bet, šķiet, nav izejas. Izeja... Pagaidi, dedzināt sērkociņus, izeju var meklēt arī tumsā."
Viņš apstaigāja aku, klūpot uz žvadzinošām stikla caurulēm un pārbaudot sienas. "Nekā! Īsta aka! Labi, ka sausa. Vai tiešām to uzcēluši zirnekļi izcirtumā, un es tajā iekritu?.. Bet kāpēc neredz debesis? Mākoņi?"
Ivans aizdedzināja trubinā satīto piezīmju grāmatiņas lapiņu, un steigšus pārbaudīja sānu un augšstilbu. Tā arī ir: sānos zem ribām milzīgs zilums, augšstilbā pamatīgs nobrāzums. Velns ar viņu, gan sadzīs! Tikt no šejienes laukā...
Mēģināja nokļūt līdz akas sienai pašķirot pārslaino zirnekļu tīklu slāni. Izskatās kā akmens... vai betons. Kā izkļūt? Iecirst kāpnes betonā? Absurdi!
Ivans atgrūda vairākas "porcelāna" caurules un apsēdās, atspiedies pret akas sienu. Domāja, atceroties lidojuma pēdējās minūtes ar Taju, bet kā viņš nonāca šeit, nevarēja atcerēties. Skaidrs ir viens: kontakts ar zirnekļiem neizdevās, viņu saprātīguma hipotēze neizturēja pārbaudi... Ivans sameklēja kabatā konfekti, padomāja un apēda. "Tagad vajadzētu padzerties... Vai vajadzētu lūgt zirnekļus, lai atnes ūdeni?.."
Šajā brīdī kaut kur tuvumā atskanēja kliedziens - pazīstamais zirnekļa kliedziens.
Tas sākās ar žēlabainu gaudošanu, pacēlās toni augstāk, pārvērtās par kliedzienu un beidzās ar hiēnas smiekliem!.. Ivans uzlēca, aizmirsis par ķermeņa sāpēm, atspiedās pret sienu, bet tā nez kāpēc pēkšņi uzbrauca viņam, tad kā šūpolēs iesitās viņam sejā, grīda sadrebēja, no kaut kurienes, no tumšā noslēpumainā dziļuma zem akas atskanēja rīboņa.
"Zemestrīce," Ivans nodomāja, spiežot sevi ar visu ķermeni grīdā. - Nospiedīs kā tārpu šajā kapličā!
Dunoņa apklusa, grīda vēlreiz nodrebēja, un akā atgriezās klusums.
Kostrovs vēl dažas minūtes nogulēja, ieklausoties klusumā. Uz lūpām uzpilēja sāļš piliens. Viņš nolaizīja - asinis...
- Nu, re - viņš skaļi teica, apsēzdamies ar muguru pret sienu un pacēlis galvu. - Tagad arī degunu sadauzīju...Viņš pasēdēja šajā pozīcijā, gaidot asiņošanas apstāšanos. Zvanīšana galvā mazinājās, un atskanēja pazīstamais klusais šņuksts. Tagad Ivans saprata, ka šis šņuksts nāk no kaut kurienes aiz sienas, tāpat kā zirnekļa kliedziens tikko... Tātad akai ir izeja... vai ieeja. Bet kur?
Ivans pagrozīja galvu, un viņam šķita, ka viņš saskata kaut kādu pelēku taisnstūri galvas līmenī. Gaisma?!
- Lai ir gaisma, teica zinātņu kandidāts... - viņš nomurmināja un piecēlās. Rokas sajuta cauruma malu, ko pa pusei paslēpa zirnekļtīkla slāņi.
Gaisma - ja tā var saukt tik tikko saskatāmo mirdzumu - nāca no turienes. Acīmredzot zemestrīce atvēra durvis vai logu vai sagrāva sienas betonu. Tomēr doties prom negribējās. Akā bija sauss, silts, drošs...
“Kas tad nu? - Viņš teica sev. - Vai tiešām gļēvuli tēloju? Uz priekšu, ekspert! Tā tik trūka, lai šī aka kļūtu par tavu ērto kapu!.."
Pārvarot sāpes, Ivans pievilkās ar rokām, uzgūlās krūtīm uz plakanās loga malas un kaut kā iespiedās spraugā, ko veidoja noliekusies betona plāksne. Tālāk bija koridors, šaurs, kā žurku bedre, bet īss. Ivans uzmanīgi izbāza galvu. Vai nu viņa acis beidzot bija pielāgojušās tumsai, vai arī šeit bija gaišāks nekā akā, katrā ziņā viņš gandrīz saskatīja lielu un ļoti augstu - griesti nebija redzami - zāli. Zālei nebija noteiktas formas, tās sienas vai nu savienojās viena ar otru neasā leņķī, vai arī pārgāja izliektās virsmās un plaknēs ar nišu rindām. Zāles tālākais gals pazuda tumsā, un pa kreisi Ivans ieraudzīja zvaigznes formas izlūzumu vai eju, kas bija gaišāka par pārējiem priekšmetiem. Tieši caur šo eju ieplūda pelēcīgā izkliedētā gaisma.
Pa zāli bija izmētāti kaut kādi priekšmeti, mēslu vai smilšu kaudzes - to nebija iespējams izšķirt, kalni tā paša sažuvušā zirnekļa tīkla, bet centrā gulēja noapaļots liemenis ar četrām kājām, kas karājās gaisā. Ivans neviļus satvēra nazi un nospļāvās:
- Tfu tu nelabais!
Tas bija helikopters, pareizāk sakot, tā uz pusēm sašķeltais skelets ar propellera lāpstiņām.
“Kaut kāda abrakadabra! Helikopters - zālē, es pats - akā... Kaut kāda velnišķība! Kur mežs, kur zirnekļu zona? Kur cilvēki, kur Taija? Gasparjans ar Ivašuru?.."
Ivans ieklausījās: klusums. No spraugas nāca tikai noslēpumainais šņuksts. Varbūt izeja ir tieši tur, kur ir gaisma?
Kostrovs gribēja izlīst no sava koridora zālē un atcerējās Kozmas Prutkova izteicienu: "Kad nokļūsi nepazīstamā vietā, paskaties apkārt." Sekosim viedā cilvēka padomam. Ivans palūkojās apkārt un ieraudzīja, kā vienā no melnajām nišām uz mirkli iedegas apaļas dzeltenas acis un uzreiz izdziest! Šermuļi pārskrēja pār muguru. Kļūstot saspringti uzmanīgs, Ivans iespiedās savas nišas porainajā sienā un nožēloja, ka viņam, izņemot nazi, nebija nekāda ieroča.
Cik ilgi viņš nogulēja šajā stāvoklī, viņš neatcerējās. Acis vairs nerādījās, viss bija kluss, atgriezās vientulības sajūta. Saņēmies, viņš klusi noslīdēja uz grīdas, sasvīdušā dūrē sažņaudzis naža rokturi. Kļuvis drošāks spēra soli pretī helikopteram. Neviena... Tad devās uz priekšu, apzināti trokšņodams, spārdīdams priekšmetus, kas krita zem kājām, un skaļi sitās pa melno grīdu. Bija tikai stakato vairākās atbalsīs. Vai acis piederēja zirnekļim - un tie no šejienes bija aizvākušies, vai varbūt vispār tikai rēgojās?
Viņš satvēra helikoptera pilota kabīnes durvis, parāva - bez rezultāta.
- Laikam iestrēdzis. Šajā gadījumā iesim no otras puses...
Viņš nepamanīja, ka sāk runāt skaļi.
Otrā pusē esošās durvis bija saspiestas, toties kabīnes vējstikla nebija. Lieliski, tagad var palūkoties, kas atrodas iekšā...
Sagriezis pirkstu, viņš saprata, ka bez gaismas būs grūti atrast kaut ko noderīgu. Atkal bija jāsadedzina lapiņa no piezīmju grāmatiņas.
Kabīne izrādījās saburzīta un pilna ar organiskā stikla un plastmasas fragmentiem, koka skaidām, caurulēm un saliektām dzelzs loksnēm. “Vai tiešām nav nekā noderīga? Stop! Bet kas ir šis? Šī ir pilota kaste, kas izkritusi no vadības paneļa apakšas. Kas tur iekšā? Ahā, lieliski! Gumijas cimdi, pirmās palīdzības komplekts, knaibles ar skrūvgriezi un laternu!"