Ivans klusējot pasniedza laternu meitenei, kura piegāja un mēģināja atvērt pilota kabīnes durvis - helikopters stāvēja uz priekšgala ar asti gaisā. Viņam tas izdevās trešajā mēģinājumā, un, rakņājoties apkārt pilotu kabīnē, viņš no pilotiem paredzētā NZ izvilka vēl vienu kasti. Salicis uz kastes vāka tos pašus priekšmetus, ko bija ieguvis pirms pusotras stundas, viņš truli nolūkojās uz tiem.
- Kas noticis? - Taija klusi jautāja.
Ivans klusējot paņēma no kabatas skrūvgriezi, knaibles, cimdus un pirmās palīdzības aptieciņu un nolika visu blakus virknei to pašu lietu.
- Vai tu saproti?
Taija papurināja galvu.
- Es arī. Izrādās, ka bija divi helikopteri! Kur radās otrais, ja mēs lidojām kopā vienā?
Paklusēja. Kaut kur tālu kāds šņukstēja un aizsmakuši elsoja - atskanēja skaņas, kas jau bija pazīstamas un tika izslēgtas no apziņas. Uzmācās vientulības sajūta, pamestība briesmīgās pazemes pilsētas dziļumos... Bet blakus stāvēja Taija un gaidīja viņa lēmumu.
- Labi, vienalga tas viss noderēs, - teica Ivans. - gan pēc tam tiksim skaidrībā. Paņem laternu un pirmās palīdzības komplektu, pārējais man. Nu ko, ejam?
- Un kurp? Taija pazemināja balsi.
- Uz gaismu, - Ivans apņēmīgi teica. - Nav tādas nelaimes, kurai nebūtu beigu. Arī šī alu pilsēta taču nebūs bezgalīga?
2. nodaļa
Pēc pusstundas viņi izgāja otrajā koridorā, kas, šķiet, aizgāja bezgalībā gan pa labi, gan pa kreisi. Šo koridoru apgaismoja vāja nāves zila gaisma: uz dažām durvīm spīdēja uzraksti. Šīs durvis taisnā līnijā izvietojās pa vienu no koridora sienām. Pa biezu putekļu paklāju Ivans piegāja pie tuvākajām durvīm un neizpratnē paskatījās uz mirgojošo uzrakstu.
Šrifts bija kaut kāds savāds - viegls, spraigs un skaists, un tas krievu burtus padarīja svešus. Tomēr daži burti īsti neatgādināja krievu alfabēta burtus.
“Stāt! - vēstīja uzraksts. - Bez TFZ ienākt aizliegts! Koordinātu atiestatīšana!
"Burts "Щ" ir rakstīts tāpat kā latīņu "W".
Ivans nopētīja pārējās durvis. Uzraksti uz tām bija tādi paši vai pat lakoniskāki: “Bīstami! Neienākt! ","Stop! Neienākt!" un vienkārši "Neienākt!".
Ivans atskatījās uz Taju un sastapa viņas neizpratnes pilno skatienu. “Kur, pie velna, mēs esam? Viņš apmulsis domāja. - Kas tā par ēku? Veca pamesta pārstrādes rūpnīca kaut kam radioaktīvam? Blēņas. Šādas rūpnīcas netiek pamestas... Kas tad? Pazemes šahtas? Un ko darīt tālāk? "
- Iesim pa koridoru, - viņš aizsmacis sacīja un atklepojās. - kaut kur jau aiziesim.
Pirms došanās celā sakārtoja apģērbu. Ivanam vajadzēja minūti, savukārt Taijai - piecpadsmit. Viņa bija ģērbusies kā pārgājienam: puszābaki, džinsi un džemperis zem zaļas vējjakas. Ivans bija apģērbies apmēram tāpat.
Koridors bija plats kā iela un augsts. Kreisajā pusē esošajā sienā vienmērīgi ik pēc trīsdesmit soļiem rindā aizstiepās milzīgas melnas durvis ar identiskām metāla svītrām centrā, ar uzrakstiem un bez tiem. Siena pa labi bija pelēka un raupja, iespējams, no betona, griesti mirdzēja kā stikls, un tajos atspoguļojās kariķētas gājēju figūras. Grīdu klāja pirksta bieza putekļu kārta. Un tikai stundu vēlāk šajos putekļos Ivans pamanīja pēdas. Kāds te bija gājis, liels un smags, valkājot 50. izmēra zābakus ar rievotu zoli, bet kopš tā laika bija pagājis ilgs laiks - pēdas bija pārklātas ar putekļiem.
Ivans neviļus satvēra ciešāk rokā savu "lauzni" un paspīdināja laternu uz priekšu. Koridors vienaldzīgi izzuda tālumā, saplūstot punktā kaut kur kilometru tālāk.
- Mēs jau esam nogājuši kilometrus četrus, - teica Ivans. - Un tam nav gala. Tas, iespējams, ir sava veida kaut kādas šahtas atzars. Ja mēs būtu ēkā, mēs jau sen būtu iznākuši ārā.
- Varbūt vajadzēja iet uz otru pusi? - ieteicās Taija. Viņa jau bija atguvusi savu bijušo pārliecību, un starp viņiem atkal veidojās "pienācīga toņa un labas izturēšanās" distance. Ivans atcerējās meitenes apskāvienu, maigo lūpu siltumu uz vaiga un nopūtās.
- Nē,dosimies uz priekšu, - viņš teica. - Mums vienmēr būs laiks atgriezties, bez tam šeit nav iespējams aizmaldīties.
Atkal vilkās minūtes, vienmuļā putekļainā grīda zem kājām, garlaicīgā durvju rinda. Pagāja stunda, otrā, trešās sākumā, Ivans nolēma apstāties un tad pamanīja, ka pēdas, kurām viņi sekoja, pagriezās uz vienām no durvīm, pazuda aiz tām. Kāds, kurš bija gājis pa koridoru ilgi pirms viņiem iegāja pa šīm durvīm. Uz šīm durvīm nebija uzraksta.
- Tā. - Ivans notīra putekļus no grīdas pie betona sienas un apsēdās, uzsitot plaukstu sev blakus. - Iekārtojies, uzpīpēsim.
Taija apsēdās un nopūtusies atspiedās pret sienu. Pasmaidīja, atbildot uz viņa saprotošo smaidu.
- Esmu mazliet nogurusi.
Viņš pievirzījās tuvāk, maigi aplika roku ap pleciem un pievilka sev klāt. Meitene uzlika galvu viņam uz pleca, un viņi apklusa.
Ivans aizvēra acis, atcerēdamies savas atmodas detaļas.
Parastās, normāla cilvēka loģikas tajā visā nebija. Nebija izskaidrojuma tam, kā viņš un Taija nonāca noslēpumainā ēkā vai pazemē. Ivanam nebija šaubu, ka šīs ēkas Brjanskas mežā nebija un nevarēja būt, bet par pazemi varēja padomāt. Galu galā zirnekļi uzbūvēja piecdesmit metru augstu telti! Varbūt viņi izraka arī pazemes pilsētu! Helikopters nokrita un izkrita caur zemes slāni...
Ivans pasmīnēja. Smadzenes meklēja vienkāršākos, pazīstamākos risinājumus. Bet izādījās, ka ir divi helikopteri! Kur radās otrais? Un šie bezgalīgie kilometri pa koridoru... Zirnekļi divu nedēļu laikā nevarēja izrakt tik garus štrekus pazemē! Turklāt piepildīt pazemes telpas ar nezināmiem mērķiem paredzētu sadauzītu aprīkojumu. Nevarēja!
Klusums sāka nomākt. Smalkie šņuksti un elpošana vairs nebija dzirdami. Klusums bija saspringts, solot jaunus pārsteigumus. No tā zvanīja ausīs, un gribējās to izjaukt ar kliedzienu.
- Gājuši? - Ivans iečukstēja Taijai ausī.
Meitene paklausīgi piecēlās.
- Ejam, citādi kaut kā nav visai labi... Atkal tajā pašā virzienā?
Ivans pamāja un piegāja pie durvīm, pie kurām beidzās gandrīz pusmetru lielās pēdas. Mēģināja atvērt, pagrūstīja durvis - bez rezultātiem. Nebija rokturu, un nebija aiz kā pavilkt. Ivans pieskārās metāla sloksnei, tad no visa spēka atkal atspiedās uz durvīm. Pēkšņi kaut kas smalki nosvilpās, un durvis lēnām tika ievilktas plānajā metāla sloksnē, kas uzreiz pazuda, it kā izkususa gaisā.
Ivans atkāpās, taču nekas nenotika. Aiz durvīm valdīja absolūta tumsa, tik bieza, ka šķita, ka to var grābt ar saujām. Ivans ieslēdza lukturi, virzīja tā staru uz iekšu un izbrīnā noklakšķināja mēli. Gaismas stars pazuda bez pēdām melnumā aiz durvīm, it kā šis melnais kaut kas, to pilnībā absorbētu, neizkliedētu un neatstarotu.
- Bedre? - Taija jautāja, pienākot no aizmugures.
- Neizskatās. Nevar redzēt grīdu, neko... Re, pat gaismas staru neredz! Kaut kāda velnišķība!
Ivans kādu laiku pastāvēja, grozot laternu uz visām pusēm, bet gaismas stars apgaismoja visu koridorā un neko aiz durvīm.
- Ņem iemet. - Taja pasniedza Ivanam atslēgu. - No dzīvokļa, man ir rezerves.
Ivans pasvārstīja atslēgu rokā un iemeta tumsā, kā ūdenī. Gaidpilna sekunde, otra un pēkšņi - trieciens! Koridora sienas un grīda nodrebēja, gar griestiem aizvirpuļoja strauji plūstoša zilas gaismas straume, kaut kur atskanēja pazīstamais zirnekļa kliedziens, vēl viens trieciens, kam sekoja spēcīga dārdoņa, kas satricināja visu ēku...