Taija klusēja. Viņa nejutās labi, ik pa brīdim paskatīdamās uz trīcošo pelēko miglu, kas griestu vietā karājās virs zāles.
Atkal iegāja istabā ar vadības pultīm, tad pirmajā koridorā, šaurākā par to, pa kuru viņi nostaigāja ap piecdesmit kilometru abos virzienos. Šis koridors bija cietis daudz vairāk, un dažviet tas bija piegāzts ar sabrukušo sienu fragmentiem, vai dažādu nesaprotamu aparātu vai mašīnu atliekām. Durvis šeit sadalījās grupās no vienas un otras puses, un gandrīz visas no tām bija vaļā, atklājot skatam izdemolētas telpas, zāles, mazas kameras un stāvvietas. Vienā no istabām viņi pirmo reizi satika zirnekli, kurš izbiedēja Taiju. Viņš izlēca no aiz stūra, zibinādams acīm, uzskrēja augšā pa balto cilindru kalnu, čirkstoši nokliedza, pareizāk sakot, pat nekliedza, bet atklepojās un nozuda kādā spraugā, pirms Ivans paspēja kaut ko uzsākt.
Taija atlaida Ivana plecu, vainīgi uzlūkoja viņu.
- Zini, es laikam pie viņiem nekad nepieradīšu. Un acis, vai tu redzēji viņa acis?
Es pamodos naktī
Un dvēsele nobijās klusuma.
No tumšās sienas raudzījās
Kādas skumjas acis.
Ivans nodeklamēja dzejoli un skumji paskatījās uz meiteni.
- Kaut ko bēdīgu tajās gan nepamanīju, - Taja nosprauslājās. - Tev patīk Bloks?
Ivans pasmaidīja.
- Kam viņš nepatīk?
- Es izturos pret viņu mierīgi. Bet tevi saprotu.
- Ja runājam par acīm, tad, godīgi sakot, man vairāk patīk Zabolotskis:
Viņas acis ir kā divas miglas:
Puse smaida, puse raud...
Viņas acis ir kā divi maldi
Pārklātas neveiksmes miglā...
Taija domīgi un pārsteigti paskatījās uz Ivanu, bet neko neteica.
Viņi pagāja garām tumšu istabu rindai un, nesakot ne vārda, vienlaikus apstājās pie garas plaisas, kas šķībi šķērsoja strupceļa sienu. Vēl viena zāle ar akmens lausku kaudzēm, metāla priekšmetiem, cilindriem, bet pats galvenais - ar diviem gariem šauriem logiem, pa kuriem zālē ieplūda zeltaina gaisma, bez ēnām. Un vēl. Pazīstamie šņuksti šajā telpā pastiprinājās līdz skaļai un grandošai svilpoņai, it kā aiz sienas no kāda katla izplūstu tvaiks, aizverot un atverot vārstu.
- Izeja!? - Ivans pusapstiprinoši teica. - Bet kā tur nokļūt? Mēs, visticamāk, nevarēsim izspraukties caur plaisu.
Viņš mēģināja izmantot stieni kā sviru, taču tikpat labi varēja mēģināt ar pliku roku izsisties cauri sienai.
- Velns ar ārā, neveicas! Atpūtīsimies?
Taija domīgi klīda pa istabu, aplūkojot dīvainos, pa grīdu izkaisītos priekšmetus. Tālākajā stūrī viņa apstājās un ieslēdza laternu.
- Ivan!
Kostrovs piecēlās no akmens vai keramikas bluķa, materiālam bija piejauktas dzirkstošas bumbiņas, un devās pie meitenes.
Gaismas stars izrāva no tumsas aku desmit metru dziļumā. Akas apakšā gulēja kaut kā kauli, zaļgani dzelteni un it kā nopulēti.
- Kas šeit notiek, Vaņa? - Taija drebošā balsī jautāja. - Kur mēs esam nokļuvuši?
Ivans nepaspēja atbildēt. Smags trieciens satricināja ēku, sienas sašūpojās, grīdas trīcēšana caur kājām iekļuva mugurkaulā. Taija iekliedzās, gandrīz iekritot akā: Ivanam izdevās viņu sagrābt aiz jakas piedurknes un noturēt. Kārtējais trieciens un jauns vibrācijas vilnis. Caur apklustošo dunoņu izskanēja attāli trauksmes saucieni.
- Es baidos! - Taija čukstus sacīja, ar lūpām pieskaroties Ivana ausij. - Šis briesmīgais labirints, gaiteņi, telpas... šie sprādzieni... Vaņa, varbūt mūs sagūstīja kaut kādi citplanētieši un aizveduši uz viņu planētu? Es izlasīju vienā stāstā...
Ivans piespieda sevi pasmieties, lai gan viņam smiekli nebija prātā.
- Jocīgā tu mana, mēs atrodamies uz Zemes un, visticamāk, pazemē. Citplanētieši uz durvīm nerakstīs krievu valodā.
- it kā jau ir krievu valoda, bet šrifts nav īpaši krievisks... oho skaties! Taija pēkšņi iesaucās. - Šķiet, ka tagad mēs varam izkļūt tajā zālē!
Sprauga uz gaišo telpu bija kļuvusi pusotru reizi lielāka, tagad pat Ivans varēja tajā iespiesties, neriskējot iestrēgt.
Pēc minūtes viņi atradās zālē, izlavierēja starp drupu un gružu kaudzēm un pieskrēja pie logiem. To, kas atvērās viņu acīm, viņi nebija gaidījuši ieraudzīt...
Logi atradās kolosālas ēkas sienā, kuras spārni vienmērīgi iegriezās puslokā pa gigantisku rādiusu pa labi un pa kreisi un pazuda aiz horizonta, un apmēram trīssimt metru augstumā virs iedobes, piepildīti ar zeltainu dūmaku, tie pamazām kļuva caurspīdīgi un pazuda! Iedobes centrā mirdzums bija īpaši spēcīgs, un dūmaka tur tumšās debesīs izgaisa oranžu un tumši sarkanu svītru straumēs. No turienes skanēja apslāpēta dārdoņa, vienmērīga tvaika šņākoņa un smaga astmatiska elsošana.
Aizrāvušies ar briesmīgo attēlu, Ivans un Taija pusstundu stāvēja, lūkojoties iedobē ar zeltaini kvēlojošo miglu, ēkas sienām, kas pacēlās uz augšu milzīgā augstumā un sānos pa apli, ar logu rindu melnajiem plankumiem.
- Jā! - Ivans beidzot ar izjūtu teica. - Tas neizskatās pēc Zemes! Bet citplanētieši arī ir nieki!
- Kas tad? - Taija klusi jautāja. - kur mēs esam, pēc tavām domām?
Ivans klusēja, un ar jaunu uzmanību viņi sāka apskatīt ainavu no divsimt metru augstuma.
- Tur zem mums ir it kā mežs, - Ivans nedroši sacīja. - Nokāpt... Bet kā?
- Ja šī ir ēka, tad jābūt liftiem vai kāpnēm. Meklēsim, bet ja neatradīsim - atgriezīsimies šeit un domāsim vēl.
Ivans vilcinājās, uzmetis aci iedobuma gaismas substances cepurei un apņēmīgi devās zāles dziļumos.
- Neatpaliec un skaties zem kājām, te ir daudz aku.
Izsalkums un slāpes, kas viņus mocīja vairāk nekā pusdiennakti, bija nedaudz atkāpušies, dodot vietu satraukuma un cerību vilnim.
3. nodaļa
Viņiem paveicās - šis koridors nebija bezgalīgs. Pusstundas laikā tas aizveda viņus uz apaļu zāli, kuras centrā atradās caur griestiem un grīdu ejoša apmēram trīs metru diametra caurule. Caurules vienā pusē bija logs vai durvis no bieza matēta stikla. Aiz stikla neko redzēt nebija iespējams, lai gan Ivanam šķita, ka viņš redz kaut kādu telpisku režģa konstrukciju.
- Droši vien lifts, - viņš teica, uzsitot uz stikla un klausoties, kā tas nozvana ar plāna kristāla skaņu.
Zāle bija pilnīgi tukša, visa pieķēpāta ar kaut kādu krāsu vai kvēpiem. Šeit bija mazāk putekļu, bet tas nevarēja paslēpt pēdas, kas šķērsoja grīdu dažādos virzienos. Bija apaļas un ovālas, mazas un lielas pēdas, kas piederēja suņiem un citiem dzīvniekiem, bet bija pēdas, kas interesēja Ivanu - cilvēku. Garām bija gājuši divi cilvēki, pie tam basām kājām. Šīs pēdas iznāca no lifta stikla durvīm, kā Ivans sauca cauruli zāles centrā, un beidzās pie durvīm ar metāla sloksni: zālē bija divas šādas durvis. Durvis no koridora, pa kurām viņi iegāja zālē, palika atvērtas.
Ivans mēģināja atvērt arī pārējās durvis, bet vienas no tām uz mirkli atvērās un atkal aizcirtās, bet otrās, saritinājušās izzuda, aiz tām atklājot tumšu caurumu ar slīpām metāla sijām, uz kurām dažviet bija saglabājušies pakāpieni un pat veselas kāpnes. Bez īpaša aprīkojuma te nebija iespējams nokāpt.
- Jā-a, - Ivans ievilka, paspīdinādams augšup un lejup. - pa virvēm kaut kā jau varētu nolaisties... - Viņš paklusēja. Kāpņu šahtā atskanēja dažādas skaņas: attāla čirkstoņa, sitieni un kliedzieni, pārspējot iepriekšējos trokšņus - čaukstēšanu, sprakšķēšanu, čukstošo atbalsi... Dzīvības atbalsis... Zemāk virmoja aktīva dzīve, kas izteikti atšķīrās no šī mirušā horizonta klusuma un neomulības.