Šī zāle bija sausa un klāta ar smalku oranžu smilšu uzkalniņiem. Te arī bija trīs durvis: vienas no tām bija ar triecienu saburzītas krokā, pārējās divas - aizgāztas ar gružu un dažādu drazu kaudzēm.
Viņi izstaigāja pa zāli, taču neatrada nekādas pēdas, kas liecinātu, ka šo zāli būtu apmeklējuši pirms viņiem. Aiz sagrautajām durvīm atvērās trīsstūrveida zems tunelis, visticamāk, pat šahta, jo pa to varēja staigāt tikai tad, ja saliecās trīs līkumos. Turklāt tajā bija daudz vairāk smilšu nekā zālē. Bet nebija citas izvēles - pārējās durvis pa pusei klāja dīvainu, daudzkrāsainu atkritumu kalni, stiepļu atgriezumi un kaut kādas pakas.
Apmēram piecdesmit metrus pagāja normāli, bet tad tunelis pagriezās taisnā leņķī, smilšu daudzums tajā ievērojami oieauga, un tālāk nācās doties četrrāpus. Citā situācijā Ivans, iespējams, būtu pagriezies atpakaļ, bet, pirmkārt, priekšā parādījās vāja gaisma, un, otrkārt, atgriezties viņš nevēlējās: kāds iekšējs instinkts liecināja, ka viņus gaida interesanti atradumi.
Pirms iziešanas no tuneļa pēdējos metrus nācās līst uz vēdera. Ivans tur nokļuva pirmais un izbāza galvu no šauras spraugas starp tuneļa griestiem un vēja sanestu smilšu slāni.
Viņš ieraudzīja apaļu telpu, kuras centrā bija plata caurule, smilšu kāpas, no kurām izvirzījās plānas elastīgas pātagas kā eksotiska vēžveidīga skorpiona ūsas. Istabu apgaismoja pazīstamā dzeltenā gaisma, kas plūda caur sienu horizontālajām spraugām pie griestiem.
- Nu, kas tur ir? - nočukstēja Taija, paraujot aiz kājas.
Ivans beidzot izlīda un piecēlās, sniedzot roku savai pavadonei.
Minūti viņi skatījās apkārt, klausījās jaunajās skaņās: vēja gaudoņā aiz sienas, apslāpētā murmināšanā, čirkstoņā un čaukstos. Apgāja istabu, cenšoties nepieskarties koši sarkanajām ūsām - tajās bija kaut kas pretīgi biedējošs, dzīvs un nedzīvs vienlaikus.
Spraugas sienās bija apmēram divarpus metru augstumā. Ivans mēģināja palekties, bet smiltis nodzēsa lēciena piepūli. Tad radās ideja piedāvāt Taijai savu muguru. Meitene kaut kā uzkāpa uz eksperta pleciem un ieskatījās šaurajā desmit centimetru spraugā.
- Šķiet, ka mums atkal neizdevās nokļūt pagrabā, - viņa teica pēc minūtes. - Tur, iespējams, ir tuksnesis, un tad... ieplaka un tajā - kvēlojošas miglas kolonna. No turienes nāk dārdoņa.
Viņa nolēca uz smiltīm.
- Tā, - teica Ivans. - Šo kvēlojošo zelta miglu mēs redzam jau ceturto reizi... Vai labi redzēji tuksnesi? Varbūt tev tā šķita? Kā te varēja gadīties tuksnesis, ja pagalmā ir mežs un purvs?
- Nē, līdz pat horizontam ir smiltis, un nekas cits nav redzams.
Ivans ar spēku paberzēja pieri un pavīpsnāja.
- Traks var palikt! Tiesa, es jau visu esmu sev izskaidrojis. Pārbaudīšu, vai man ir taisnība, un pateikšu. Pa to laiku ierakstīsim šo faktu mīklu reģistrā. Meklēsim durvis uz ārpusi, pārliecinieties, ka nesapņojam, ka tuksnesis ir īsts.
Bet šajā telpā durvju nebija. Vienīgā izeja un ieeja bija tunelis, pa kuru viņi nonāca šeit, un šaurās, garās plaisas, pa kurām vējš turpināja dzīt iekšā smiltis un putekļus.
Ivans uzgrūdās vienai no divmetrīgajām pātagām, rūpīgi to apskatīja un pēkšņi, pašam negaidīti, iesita pa to ar stieni. Un saņēma pļauku sejā, kas viņu aizmeta pret istabas sienu. Pātaga novibrēja, saliecās, smiltis zem tās izspiedās, un parādījās melna puslode ar mirgojošu sarkanu aci sānos.
- Uzmanies! - Ivans iekliedzās, pagriežoties smiltīs un nejūtot sāpes. - Tunelī!
Taija nevilcinājās un kā lode ielidoja pusaizbērtajā tuneļa caurumā. Ivans ar grūtībām aizkliboja līdz tam un ar kājām pa priekšu ielīda spraugā, turpinot vērot negaidīti atdzīvinātā briesmoņa rīcību.
Melnā puslode pilnībā izrāpās no smiltīm, pacēlās uz elastīgām šļūtenēm līdzīgām kājām. Bija septiņas kājas, puslode diametrā sasniedza metru. Tā pacēlās pusotru metru virs smiltīm, ar asti pieskaroties istabas sienām, it kā tās aptaustot, klusi apstaigāja pa telpu riņķī, tipinot ar atsperīgajām kājām, apstājās pie vienas no plaisām un iebāza tajā asti. Sarkanā gaisma vienīgajā puslodes lodziņā nomirgoja, kaut kas klusu nošķindēja nezināmās mašīnas korpusā.
- Rāpies projām no spraugas, Ivan, - Taija lūdzās, velkot Ivanu aiz kājas. - Kas zina, kas viņam prātā.
- Nebaidies, tas ir kibers, - Ivans noraidīja. - Viņš mums neko neizdarīs, viņš jau tāpat ir pusdzīvs.
Pusdzīvais nezināmās nozīmes automāts attālinājās no sienas, tā antena uz sienas uzvilka precīzu apli, atbalstījās pret apļa centru un... daļa sienas izkrita, ielaižot telpā dzeltenās gaismas kaskādi. Puslode aiztipināja līdz izveidotajai izejai, vairākas kājas uzlika uz cauruma malas un sastinga. Tad noraustījās un nokrita uz sāniem. Sarkanā gaisma tās sānā nodzisa. Kāju garie taustekļi sarāvās un, šķiet, tika ievilkti melnos izvirzījumos.
- Nosprāga! - Ivans komentēja un izrāpās no savas patversmes.
- Kur tu ej?! - Taja izbiedēta iesaucās. - Un, ja nu tas atkal atdzīvojas?
- Neatdzīvosies. Viņam acīmredzot beigušies enerģijas krājumi, un jau ļoti sen. Trieciens saslēdza dažus kontaktus, tāpēc viņš uz minūti pamodās. Mums par laimi. Te jau ir vesela kapsēta, apmēram divdesmit.
Ivans paskatījās pa apaļo logu, kuru bija izgriezis automāts. Griezuma malas nebija karstas, kā gaidīts, bet aukstas, pat apledojušas. Pavīpsnājis, Kostrovs pamāja ar roku Taijai, kas lūkojās ārā no tuneļa, un izlēca uz tuvo smilšu kāpu zem loga.
- Nāc laukā, pastaigāsimies. Nu nebaidies, trusīt.
Taja pagāja garām puslodei, kas bija pa pusei iegrimusi smiltīs, piesardzīgi uzmetot acis tās antenai, un pārrāpās pāri cauruma malai.
Viņi stāvēja uz smilšaina vaļņa, līdz potītēm grimstot smiltīs. Gar sienu pūta auksts, griezīgs vējš, kas no smilšainajām kāpu virsotnēm norāva smilšu un putekļu strūklas. Cik vien tālu acis redzēja, acu priekšā gulēja tuksnesis bez mazākajām veģetācijas pazīmēm. Tikai dažus kilometrus pa kreisi varēja redzēt kaut kādu baltas krāsas klinšu un akmeņu grēdas. Un nekā cita līdz drebošajam zelta stabam pie horizonta, kas izgaismoja šo drūmo tuksneša ainavu.
Ivans atskatījās uz ēku, kas bija manāmi materiāla, smaga, klusa, noslēpumaina, nospiedoša ar savu milzīgo, neiedomājamo lielumu un noslēpumaino dzīvi, atkal paskatījās uz smilšu jūru.
- Jā, tas nav pagrabs... Bet mēs devāmies pa kāpnēm lejā, tas ir neapstrīdami. Sanāk, ka katram ēkas stāvam pagalmā ir sava ainava. Vai tā?
- Varbūt ēka ir kaut kas līdzīgs dendrārijam? Pagalms ir sadalīts zonās, un katram ir savs ekoloģiskais komplekss...
- Tad jau tas nav dendrārijs, bet gan ekologārijs, - Kostrovs izklaidīgi sacīja. - Un tomēr mēs nokāpām pa skavām uz leju. Pēc maniem aprēķiniem mums tagad vajadzētu atrasties pazemē divdesmit līdz divdesmit piecu metru dziļumā attiecībā pret zemes ainavu ar mamutiem.
Taija aizpogāja vējjaku uz krūtīm un pamīņājās no kājas uz kāju. Viņa nevēlējās strīdēties, viņai bija auksti un neērti, viņa jau sen gribēja dzert un ēst.
Pēc neilgām pārdomām, nolēma aiziet līdz baltajiem akmeņiem un atgriezties, tāpat jau nebija kur steigties.
Pa smiltīm bija grūti staigāt, tāpēc viņi drīz sasildījās. Taija bija pirmā, kas pamanīja, ka šeit, tuksnesī kaut kā pietrūkst.
Apstājās un rūpīgi izpētīja apkārtni. Nekādas kustības - izņemot smilšu straumes kāpu nogāzēs, nekādu skaņu - izņemot vēja gaudas.