- Nu, protams, - Ivans aptvēra. - Klusums!
Šajā pasaulē horizonts ar zelta stabu klusēja, zeme nedrebēja, nebija dārdoņas un rīboņas. Tiesa, Ivanam visu laiku šķita, ka dārdoņa skan, bet dīvainā veidā viņi to nedzird.
Devās tālāk. Un, kad līdz mērķim palika aptuveni simts metru, no baltās, vēja saārdītās klints vispirms parādījās milzīgs brūns rags, bet pēc tam tā īpašnieks - milzīgs degunradzis. Tas viss bija apaudzis ar brūnām matētām spalvām, skaustā sasniedza trīs metru augstumu, un dzīvnieka raga augstums bija ne mazāks par pusotru metru.
Taija klusi iekliedzās, atkāpjoties par soli. Ivanam kļuva karsti... Nezinādams, ko darīt, viņš tikai sažnaudza to “ieroci”, ko nēsāja sev līdzi jau trešo dienu. Tomēr degunradzim acīmredzami nebija par viņiem nekādas daļas. Viņš tikai bēdīgi, gluži kā govs, noīdējās un grīļodamies devās aiz akmeņiem. Tagad kļuva redzams, cik viņš ir novājējis: sāni bija iekrituši tā, ka ribas izvirzījās, kājas, šķiet, bija pārogļojušās un pārvērtušās kaulu kolonnās.
- Labais! - Ivans nokrekšķējās, atviegloti uzelpojot.
- Vai nevēlies redzēt, kas tur vēl slēpjas?
- Vilnas degunradzis, - nomurmināja Taija, - Elasmotherium... Bēgam, kamēr viņš nav sadomājis mūs labāk apskatīt.
- Pirmkārt, viņam nepietiks spēka, otrkārt, degunradži ir zālēdāji. Un man viņa ir žēl.
Pēc stundas viņi atgriezās pie sienas loga, kuru bija izgriezusi automātiskā puslode, un tikai tagad ievēroja, ka šajā vietā esošajai sienai visā tās augstumā ir pusapaļa izciļņa forma ar spraugu rindām ik pēc pieciem līdz sešiem metriem. Patāvēja, lūkodamies drūmajā ainavā, kas uzvēdīja drūmas domas. Vientulības sajūta šeit pastiprinājās līdz sāpēm, liedzot dvēselei pārliecību, ka kādu dienu viņu ceļojums beigsies.
- Bet es zinu, kāpēc degunradzis no šejienes neaizgāja, - Ivans klusi sacīja. - Klintīs jābūt ūdenim. Būtu jauki iet un atnest.
- Nē! - Taja ātri atbildēja. - Nekādā gadījumā! Es tevi nelaidīšu, kaut kā iztiksim.
Ivans pārbaudīja tuvākās sekcijas sienā, taču tās izrādījās aklas: ne tikai bez durvīm, bet arī bez logiem.
- Būs jāatgriežas.
Taija bez iebildumiem ierāpās pa caurumu, aizmirstot savas nesenās aizdomas par mašīnām, kurās nav enerģijas.
Atgriezās zālē ar cauruli vidū atpūtās.
- Žēl, nav no kā sakurt uguni, - teica Ivans. - Būtu izcepuši gaļu. Vai tev nešķiet, ka mums ļoti veicas?
Taja, aizvērtām acīm atspiedusies pret caurules sienu, noliedzoši papurināja galvu.
- Nu, bet velti. Mēs esam dzīvi - viens; ir nelieli pārtikas krājumi - divi; ģērbušies apmierinoši - tas ir trīs. Tiesa, ar ūdeni ir slikti, taču to nav grūti atrast, vismaz šajā koridorā uz mitrās grīdas...
Ivans pamanīja, ka Taija dreb un pievirzījās tuvāk.
- Nosali?
- Nedaudz ...
- Kāpēc tad mēs šeit sēžam? Dodamies augšup uz silto horizontu. Vai... riskēsim doties zemāk? Man ir viena ideja...
Taija piecēlās.
- Kā vēlies. Nepievērs uzmanību, gan sasildīšos. Starp citu, šī caurule, iespējams, ir lifts.
Ivans apstaigāja trīsmetrīgo cauruli, iznākošu no grīdas un pazūdošu griestos, un atrada tikko pamanāmās durvju kontūras.
- Tu nekļūdījies, iespējams, tas ir tas pats lifts. Bet kā lai atver durvis?
- Bet kā atvēri pirmo reizi?
- Uzkliedzu... - Ivans padomāja un šaubīgi sacīja: - Atveries!
Nekādas reakcijas.
- Tev jākliedz, tikai neaizmirsti piebilst “sezam”.
- Sezam, atveries!
Rezonējošs klikšķis! Viņi nodrebēja. Bet durvis palika slēgtas, ja, protams, tās bija lifta durvis.
- Nekā, - vīlies sacīja Ivans. - Nezinot, kā tiek kontrolēta vietējā tehnika, mēs... - Viņš nepabeidza.
Durvis izgaismojās, sākot no pelēkbrūnām līdz caurspīdīgi zilām, sāka kļūt plānas, kust un pazuda, atklājot pazīstamo režģa lifta kasti ar lodziņu paneli. Viens no kvadrātveida lodziņiem kvēloja zaļā gaismā, un uz šī fona burti PL ar zemāk esošiem skaitļiem "-100 000" bija melni.
- Ahā, - Ivans jautri sacīja. - Mēs esam šeit... velns zina, kur! Nu, vai braucam zemāk?
Taja pamāja ar galvu.
- Uz priekšu!
Pirksts pieskārās lodziņam zem izgaismotā, siltā gaisa vilnis izplūda cauri ķermenim no apakšas uz augšu, briesmīgs svars nokrita uz pleciem, lai gan teorētiski vajadzēja notikt svara zudumam, jo bija taču kritiens uz leju. Durvju aile satumsa, pazuda, lifta kabīnē nodzisa gaisma.
Kustība ilga apmēram minūti, ne vairāk. Svars samazinājās, atskanēja metāla klikšķis, un atkal iedegās neredzamas lampas. Nelielais lodziņš uz paneļa izgaismoja burtu M un ciparus: "- 70 000 000".
- Zini... - Ivans domīgi paskatījās uz cipariem. - Šķiet, ka es patiešām izdarīju atklājumu. Viss labi sader kopā.
Taja parāva aiz piedurknes.
- Nāc ārā, citādi man ir bail. Kas tas par atklājumu?
- Pagaidi. Pārbaudīsim, kur esam nonākuši, un es tev pateikšu.
Šis stāvs bija sauss un silts, piepildīts ar noslēpumainu kustību un draudīgu mehānisku un pusmehānisku dzīvi. Pirmajā koridorā viņi uzdūrās zirnekļu pulkam, pēc tam pazīstamo pusložu kolonnai ar antenu pātagām un taustekļu kājām un, visbeidzot, drausmīgai melnai figūrai, kas iedvesa šausmas un riebumu. Šī figūra atgādināja rupju cilvēka skulptūru ar galvas, plecu, roku un kāju atveidu un vienlaikus radīja svešatnības, Zemei nepiederoša drūma spēka un mērķtiecības iespaidu. Tā gandrīz nevarēja ietilpt trīs metrus augstajā koridorā, un ar katru soli, ko spēra, manāmi nodrebināja grīdu. Cilvēkiem tā nepievērsa uzmanību, urbjoties ar degošu skatienu (tai bija tikai viena acs - horizontāla sprauga uz pieres) kaut kur tālumā.
Ceļotāji, pavadīja viduklī līdz jostas vietai no pulētā metāla veidoto figūru ar skatienu, saskatījās un piesardzīgi gāja tālāk.
Koridors bija gaišs, plats, ar daudzām durvīm, pārsvarā aizvērtām, taču bija arī uzlauztas. Viena no telpām ar šādām durvīm, kurā ieskatījās robinsoni, bija līdz galam pieausta ar baltu kvēlojošu zirnekļtīklu, otrā gulēja kārtīgas baltu cilindru rindas, bet trešajā izpletās biezi, melni dūmi, kas dažreiz izlija pāri slieksnim un lēnām plūstošās straumēs aizplūda pa koridoru. Koridora grīda netālu no istabas bija visa no metāla, smaržoja pēc ozona un sadegušas izolācijas.
Ivans ar pārbaudīto paņēmienu uz labu laimi atvēra vienas no durvīm ar metāla sloksni un ieraudzīja milzīgu zāli, pilnu ar lidojošām sarkanām gaismām. Te smaržoja pēc karsta gaisa un ozona, un no kaut kurienes zāles aizmugurē pēkšņi sāka murmināt zema rīkles balss:
- Neienākt, bez TFZ neienākt! Briesmas! Neienākt...
Ivans atkāpās un durvis aizvērās.
- Tur ir cilvēki! - čukstēja nobālusī Taja.
Ivans šaubās pašūpoja galvu, atkal atvēra durvis. Tā pati balss atkal sāka murmināt uz vienas nots:
- Neienākt bez TFZ! Atgādinu: sabrukšanas briesmas! Neienākt bez TFZ...
- Kas šeit ir? - Ivans kliedza. - Lūdzu nāciet ārā, uz šejieni!
Balss aizrijās, dažas sekundes klusēja un pēc tam turpināja:
- Es esmu simts pirmais RK, Nevaru iziet, Brīdinu: Bez TFZ neie...
Ivans atmeta ar roku, atkāpās. Durvis aizvērās un pārtrauca nezināmā "simts pirmā RK" murmuli.
- Automāts. Cilvēku šeit nav.
Pa koridoru viņi nostaigāja divus kilometrus un atgriezās lifta zālē. Otrais koridors izrādījās pirmā kopija, bet trešajā starp Ivanu un zirnekļiem notika incidents.