Šis koridors faktiski nebija koridors, bet gan pulēta metāla caurule, kuras diametrs bija aptuveni divi cilvēka augstumi. Tajā nebija durvju, bet ik pēc simts metriem abās centrālās rievotās takas pusēs caurules sienās izvirzījās četri cilindri ar okulāriem, līdzīgi mikroskopa tubusiem. Dažu cilindru galos mirgoja niecīgas zaļas uguntiņas.
Ivans uzdrošinājās ielūkoties viena tubusa okulārā un ieraudzīja tālu, tālu nedaudz izkropļotu ainavu ar aizvēsturisku mežu, klintīm, upi un zeltaini kvēlojošu stabu pie horizonta.
- Kaut kas līdzīgs apskates periskopam, - viņš teica un atvirzījās, dodot iespēju ielūkoties okulārā savai pavadonei. - Vai arī teleskopam.
Taja paskatījās un iztaisnojās.
- Teleskops objektus palielina, bet šī caurule samazina.
- Bet vienalga tas kalpo novērošanai. Nez, kas ir otrā pusē?
Viņi tuneļa labajā pusē atrada ar zaļu indikatora aci apzīmētu strādājošu "teleskopu" (pārējās caurulēs nekas nebija redzams) un ieraudzīja tālu zaļu skuju koku mežu.
- Mežs, - Ivans sacīja, un viņam ienāca prātā, ka viņš skatās uz ēkas ārpusi. - Tas ir ārpusē, Taija! Tur ir brīvība!
Vēl vairākas reizes viņi pēc kārtas ieskatījās skata ierīces okulārā, it kā nespētu beigt priecāties par līdz asarām dzimtajiem skujkoku plašumiem, un atkal atgriezās zālē ar liftu: nebija jēgas iet tālāk pa cauruli, tā nesolīja jaunus atklājumus. Un tad no aizmugures atskanēja skaļš trieciens, klusi dūkoņa, metru garš tuneļa gabals no griestiem gludi nolaidās lejā, no atveres uz grīdas izvēlās zirnekļi. Viņi sakārtojās kolonnā un, unisonā klabinādami ķepas uz metāla grīdas, metās garām cilvēkiem, kuri piespiedās pie tuneļa sienas. Bet pēdējais nez kāpēc atgriezās, pastāvēja mirkli, vicinādams paceltās priekšējās kājas, neatraudams acis no bālās Taijas, tad pēkšņi ātri un klusi satvēra Ivana stieni, ko tas bija pavērsis pret zirnekli, lai aizsargātos. Viņš rāva stieni uz savu pusi. Ivans strauji parāva stieni uz sevi, taču zirneklis turējās cieši, lai gan nebija iespējams saprast, kā. Tā viņi labu brīdi raustīja stieni dažādos virzienos, līdz Ivanam tas apnika un viņš uzkliedza:
- Vācies prom, stulbeni!
Zirneklis palēcās no akustiskā trieciena, atbrīvoja stieni un aizskrēja pa tunelī. Taija izbiedēta iekliedzās - Ivana kliedziens bija negaidīts arī viņai - tad iesmējās:
- Tu viņu nobiedēji!..
- Zinās, kā grābstīties! Starp citu, zirnekļi šeit ļoti miermīlīgi: nekliedz uz mums, nebaida ar infraskaņu... Ivans sāka steigties, pamanot, ka Taija mēģina savaldīt žāvas.
- Iziesim no sava cietuma, iekursim uguni, paēdīsim un izgulēsimies. Devīto stundu pēc kārtas klīstam bez atpūtas.
Viņi izgāja riņķveida zālē ar lifta kolonnu, atrada agrāk nepamanītas durvis, bet tās pēkšņi atvērās pašas no sevis, un zemu rūcot viņiem pretī, izrāpās puslode ar elastīgu, šarnīrsarkanu sarkanās krāsas pātagu. Ivans un Taija atlēca atpakaļ pie zāles sienas, metāla milzis, mirkšķinot zilu priekšējo aci, bez trokšņa aiztipināja pie biezās lifta kolonnas. Ivans sajuta nepazīstamu smaku, vienlaikus uztraucošu un nomācošu.
- Ejam, - Taja klusi nočukstēja, skatoties uz sastingušo bruņurupuci, kura pātaga ar pretīgi dzīvīgām kustībām aptaustīja lifta kolonnu.
Durvis bija palikušas atvērtas, un ceļotāji iegāja pa tām, neskatīdamies, kurp ved jaunais ceļš. tad lifts pēkšņi no savām iekšām izmeta divus zirnekļus. Pirmais no viņiem nepārprotami nebija gaidījis sastapt šķērsli un strauji sadūrās ar puslodi. Tālākais notika trīs, četru sekunžu laikā.
Bruņurupuča pātaga acumirklī šāvās uz zirnekli, un daļa no zirnekļa sāniem kopā ar kāju tika pilnībā nogriezti. Zirneklis uzreiz atlēca atpakaļ un pacēla priekšējās kājas. Otrais pātagas sitiens, gandrīz neredzams acīm - tik ātrs tas bija, un abas paceltās zirnekļa kājas nokrita uz grīdas. Zirnekli apņēma balts gāzu mākonis. Viņš pat nedomāja pretoties, un trešais graujošais pātagas trieciens viņu pāršķēla uz pusēm. Bet viņa pavadonis, it kā apmulsis skatīdamies cīņā no lifta būra, pēkšņi lēca tieši uz puslodi, no viņa rumpja uzplaiksnīja šaurs stars, kas caururba puslodi zem acs. Zirneklis izvairījās no izliektās pātagas, to pašu staru pārlaida tās pamatnei, un pātaga ar svilpienu pārvērtās par uzliesmojošas gāzes strūklu.
Bruņurupuča iekšpusē kaut kas saburbuļoja, tas kāpās atpakaļ, nenoteikti pārvietojot rievotās kājas-šļūtenes. Zirneklis, izvairījies no biedra bēdīgā likteņa, dažus mirkļus ar neizteiksmīgu skatienu noskatījās uz puslodi, tad kaut ko nočivināja un aizskrēja pa apaļo tuneli.
Bruņurupucis pēkšņi saplaka uz grīdas, galvas augšdaļā izauga puns, no kura sāka izstiepties pirksts, sārts kā govs pups.
Taijai palika nelabi, un Ivanam nācās viņu steidzami aizvest prom no šī skata. Viņi attālinājās no durvīm, un tās aizvērās, nogriežot ceļu uz zāli, kur notika kauja starp automātiem.
Gūstekņi nonāca tukšā konusa formas telpā ar gludu, gaišu grīdu. Telpas pretējā puse beidzās ar baltu disku ar trim apaļiem stūres riteņiem - vai nu durvīm, vai kāda veida vadības pulti. Tiklīdz cilvēki tuvojās, tas klusi noklikšķināja un aizdedzināja iepriekš redzēto burtu M un ciparus: "- 70 000 000".
- Ko viņi nesadalīja? - Taija jautāja, pamādama atpakaļ.
- Nu, vilks viņu zina! - Ivans paraustīja plecus. - Laikam no pārsteiguma. Žēl zirnekļa...
- Un man arī... es kaut kā pie tiem esmu pieradusi, bet šīs puslodes... kaut kādas svešādas, nedabiskas... tāpat kā tas melnais, svešais...
- Svešais - labi pateikts. Viņi šeit visam ir sveši. Tu pamanīji, ka viņš tur audzē jaunu pātagu.
Taja saviebās.
- Negribas atcēties. Kurp tagad?
- Kā kurp? Tikai uz priekšu.
Ivans devās uz pulti.
- Atvērt! - Viņš draudīgi teica.
Uz diska virsmas iedegās zaļa bultiņa, kas norādīja uz vienu no stūres riteņiem.
- Tehnika kā vajag! - Ivans atzinīgi teica. - Pilnīga automātika, balss pavēles uztveršana un drošības sistēmas.
Viņš pavilka stūri, pagrieza to pa labi, tad pa kreisi, atkal pavilka, un disks ar visiem piederumiem paslīdēja uz sāniem.
- Ko es teicu? - Ivans nedaudz pieliecās un iegāja atverē.
Viņš izgāja uz akmeņaina paugura ar šur tur izkaisītiem laukakmeņiem. Tālāk sākās kāda, varbūt bruņurupuču, izmīdīta taka, kas pārvērtās par klajumu milžu mežā, sastāvošā no milzu piramīdveida kokiem ar sarkanīgu mizu, līdzīgiem sekvojām, un kokiem ar zvīņainiem stumbriem, kas vienlaikus atgādina priedes un araukārijas. Bija arī vēl citi koki un krūmi, bet pilnīgi nepazīstami. No aiz meža pacēlās zelta mirdzums un atskanēja nemitīga klusināta dārdoņa, kas slāpēja visas pārējās skaņas. Vēja brāzma no meža ienesa rūgtu darvas un zaļumu smaržu... smirdīgu līķa smaku.
Ivans noliecās pie izejas zemās atveres, pasauca Taiju, un šinī mirklī no aiz tuvākajiem koku kolosiem klajumā klusām iznāca milzīgs gigantisks dinozaurs! Trīsstāvu mājas augstumā, uz divām kājām - kājas līdzīgas putna kājām, pūtīšu bruņās, ar asti, kas sadrebēja soļu ritmā, divām priekšējām divpirkstu ķetnām, mazām, salīdzinot ar aizmugurējām, un pusotrmetrīgiem žokļiem, pilniem ar zobena formas zobiem.
- Ak Kungs! - Taija vāji izdvesa un iemetās atpakaļ.
Ivans, kā stingumā, ar roku lēnām sataustīja durvju malu, nenolaižot acis no briesmoņa. Prātā ienāca zvēra nosaukums - Tyrannosaurus rex. Lai gan šis bija tuvs radinieks tiranozauram reksim - tarbozaurs, viens no briesmīgākajiem vēlā krīta mezozoja ēras gaļēdājiem dinozauriem.