Tarbozaurs ar putna kustību pagrieza galvu pret cilvēku, acis pārklājās ar vizlas plēvi - viņš pamirkšķināja. Un tad Ivans atjēdzās un ielēca atpakaļ apaļajā atvērumā, no kura varēja dzirdēt Taijas aicinošo balsi.
6. nodaļa
Viņi šo dobumu atrada stundu pēc bēgšanas no dinozaura.
Dobums bija tikai dziļa niša koridora sienā, un, lai gan pa koridoru steidzās zirnekļi un dažreiz citi dīvaini pusdzīvi, pusmehāniski radījumi, ceļotāji nolēma šeit atpūsties. Pirmkārt, nišas grīda bija pārklāta ar biezu putuplasta materiāla slāni, otrkārt, šeit bija silti un mājīgi, un, treškārt, Taija vairs nevarēja iet tālāk.
Ivans izmeta no tumšās nišas apgaismotajā koridorā bezjēdzīgo laternu - spuldze vairs knapi kvēloja - un apsēdās blakus klusajai meitenei, jūtot, cik smagi sūrst viņa muguras lejasdaļa un nogurušās kājas.
- Vai ēst gribi? - Ivans pēc minūtes jautāja, juzdams, ka vēl nedaudz un viņš aizmigs.
- Dzert vairāk nekā ēst, - Taija atzina. - Kā domā, mūs atradīs?
Ivans godīgi centās iedomāties, kā viņus meklē, bet viņam tas neizdevās. Tomēr viņš mierināja Taju:
- Protams, viņi mūs jau sen meklē. Ivašura droši vien pacēla kājās visu rajonu... - Ivans apklusa. Ivašura palika Brjanskas mežā kopā ar Ruzajevu, Gasparjanu un citiem. Ēka, kurā viņi kopā ceļoja, nevarēja atrasties šajā mežā. Šādas ciklopiskas struktūras, kas pārspēja visu cilvēku radīto, nebija uz visas Zemes. Un tomēr tā stāvēja uz Zemes, Ivanam par to nebija šaubu.
- Kā tu domā, kur mēs esam? - Taija jautāja tajā pašā vienmuļajā balsī, it kā nebūtu pamanījusi eksperta atrunu.
Ivans padomāja, tad ar grūtībām piecēlās.
- Es tūlīt, pasēdi.
Jau no koridora viņš nomurmināja:
- Es zinu, ka mēs esam uz Zemes un tajā pašā laikā iekšā kādā milzīgā tornī... Pagaidi, es atgriezīšos un pastāstīšu savu ideju.
Viņš atgriezās zālē ar liftu, kur cīnījās zirneklis un bruņurupucis (viņu cīņas pēdas jau bija pazudušas), atkritumu kaudzē pie aizslēgtajām durvīm savāca daudzkrāsainus dēļus un atvilka uz nišu. Taija viņu gaidīja, izbāzusi galvu un uzmanīgi nolūkojoties nezināmā gaiteņa dziļumos.
- Neatstāj mani vienu, - viņa lūdza, atviegloti nopūtusies.
Ivans pamāja un sāka veidot ugunskuru.
Drīz uguns, nedaudz vilcinoties, sāka ēst dēļus, kurus bija atnesis eksperts. Tagad kļuva skaidrs, ka tas nemaz nav koks, lai gan zīmējums uz dēļiem bija kā kokam: dēļi dega ar tīru zaļu liesmu un gandrīz bez dūmiem. Uguns smaržoja pēc grauzdētiem riekstiem un kaut kā no slimnīcas - it kā joda, it kā kampara. Ivans pavilcinājās, pēc tam izmēģinājumam apcepa gaļas gabalu un uzmanīgi to nogaršoja. Gaļa pilnīgi noteikti bija ēdama. Tad viņš izcepa visus atlikušos kazas gaļas krājumus un sadalīja to divās daļās.
- Maizīti dabūt... - Taija nopūtās.
- Tā nu nav labi, Taisija, gaismiņ Vasiļjevna, - Ivans sacīja ar pilnu muti, - lai mūsu stāvoklī noniecinātu pārtiku. Ēd to, ko Dievs sūtīja, tas ir, mednieki-pitekantropi.
Taija nedaudz pakošļāja gaļu un papurināja galvu.
- Nevaru... nelien...
- Jā, nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz ūdens. - Ivans maltītes atliekas paslēpa kabatā. - Bet kur to meklēt? Hei! - viņš uzkliedza, pamanot zirnekli, kurš skrēja garām pa koridoru: Ivanam nebija bail, zirnekļi viņam kļuva tikai par daļu no apkārtnes.
Zirneklis strauji nobremzēja pie nišas, izbolījās ar savām četrām acīm, it kā apmulsumā kustinot priekškājas.
- Esi draugs, atnes ūdeni, - Ivans ar izjūtu teica. - Pretējā gadījumā mēs nomirsim no slāpēm.
Zirneklis kādu laiku pastāvēja apjukuma pozā un aizmetās ēkas iekšienē. Taija klusi iesmējās, viņas piemēram sekoja Ivans.
- Viņš izskatījās tā, it kā zinātu, ko darīt,- caur smiekliem izdvesa.
- It kā domātu, ko atbildēt...
Nosmējušies, viņi noslaucīja asaras.
- Tagad es dalīšos ar savu ideju, - teica Ivans. Skatoties apkārt - viņa acis jau bija pieradušas pie pustumsas, viņš izstiepās, atspiedies pret nišas silto, melno sienu. - Lifts, pa kuru braucām uz leju, nemaz nav lifts, bet laika mašīna.
Taija gulēja ar seju uz augšu pie otras sienas, acis vaļā.
- Kāpēc klusē? Vai man nav taisnība?
- Es domāju... Laikam taisnība.
- Vai atceraties ciparus uz lodziņu pogām liftā? Pēdējais bija mīnus septiņdesmit miljoni, vai ne? Bet tiranozauri, starp citu, dzīvoja tieši šajā laikā: sešdesmit pieci - simts miljoni gadu atpakaļ, krīta periodā.
- Var jau būt.
- Kāpēc "varbūt"? Viss saskan. Tagad es domāju, ka Vaļeram bija taisnība. Vai atceraties Vaļeru? Mūsu jaunākais eksperts. Kaut kas notika ar laiku, viņš teica - laika augonis. Tāpēc mamuti, dinozauri... Pitekantropi izlauzās pie mums.
Taija neatbildēja.
- Guli? - Ivans pusbalsī jautāja, pagaidīja, tad piecēlās un piegāja pie meitenes. Taija gulēja. Viņš nedaudz pavilcinājās un atgriezās. Miegs nokrita kā kapakmens...
Viņš pamodās no kliedzieniem un mehāniski satvēra stieni.
Kliedza Taija. Zirneklis sēdēja pie viņas kājām un abās kājās turēja kaut ko apaļu.
Taija piespiedusi muguru sienai pastiepa pretī roku.
- Ej prom! - Ivans pielēca un atvēzējās ar stieni.
Zirneklis atlēca, sekundi bez izteiksmes skatījās uz vīrieti, nometa uz grīdas apaļo priekšmetu un izskrēja no nišas. Koridora grīda atbalsojās ar daļēju, aizejošu klaboņu.
- Re kas par draņķi, pielavījās! - Ivans pietupās pie Taijas un noglāstīja viņas matus. - nobijies?
Taja pamāja, vinai bija slapja seja.
- Tu raudi?!
- Nē. Es gulēju, un pēkšņi kaut kas slapjš pārlija pār manu seju...
- Slapjš?
Ivans pavīpsnāja, palūkojās apkārt, ar acīm atrada apaļo, zirnekļa atstāto priekšmetu, paņēma to rokās.Tas bija diezgan smags plakans disks ar nelielu rievotu izvirzījumu sānos. Ivans to pagrozīja rokās, nejauši nospieda uz izciļņa un sejā iešļāca ūdens strūkla. No pārsteiguma Ivans nometa disku un noslaucīja seju ar plaukstu.
- Velns ar ārā! Ūdens!
Taja uz ceļiem pierāpās pie viņa.
- Ūdens? Kur?
- Nu, šajā... blašķē...
Viņš atkal pacēla disku, piespieda pirkstu pie izvirzījuma un no diska centra izlija tieva ūdens strūkla.
- Ūdens! Tā tiešām ir blašķe! Zirneklis atnesa ūdeni, saproti?
Viņi ilgi un ar baudu dzēra.
- Tas tik ir pārsteigums! - Ivans elsodams nolika blašķi uz grīdas un atspiedās pret sienu. - zirneklis saprata! Bet tad jau viņš nav nekāds zirneklis, bet gan īsts kibers, kā es jau nojautu. Protams, kibers, automāts... Un, ja viņš mūs saprata, tas vēlreiz pierāda, ka esam uz Zemes.
Taija viegli pamāja ar galvu, apgūlās, aizvēra acis, bet tūlīt satraukti sakustējās:
- Gulies blakus! Lai zirneklis modina tevi.
Ivans pasmaidīja, iedzēra vēl vienu malku ūdens, pārsteigts, ka blašķe nepaliek tukšāka, un apgūlās. Taija pagriezās pret viņu, apskāva, ar pirkstu pārvilka gar zodu.
- Zini, es tevi vairs neatceros bez bārdas.
Pēdējā Ivana doma bija: man jāprasa zirneklim, lai viņš mūs aizved pie cilvēkiem...
Viņi pamodās no grūdiena - grīda zem viņiem līgojās un drebēja.
No tālienes atskanēja dārdoņa, virkne ar dažādu toņu svilpoņu.
Atkal grīdas grūdiens un vibrācija, kas jūtama pat caur putuplasta gumiju, kam seko dunoņa un svilpšana.
- Kas tas ir? - Taija pacēlās, berzējot acis.
Ivans dažas sekundes klausījās apklustošajā dunoņā, tad piecēlās un palūkojās tumšajā gaitenī, kuru šur tur apgaismoja mirgojoša sarkanā gaisma. Gar koridora griestiem izskrēja sarkana gaiša bultiņa, grīda atkal sašūpojās, grūdiens gandrīz izmeta Ivanu koridorā. Kaut kur tuvu atskanēja zvans, un sīku soļu tipināšana, nesaprotama murmināšana, čaukstēšana un metāliska žvadzoņa. Garām nišai kā viesulis aizdrāzās zirneklis, kam sekoja vēl vairāki.