- Dīvaini...
- Ka man nepatīk?
- Nē, ka tieši mūsu grupu atsūtīja uz šejieni. Mēs esam atmosfēras zinātnieki, nevis biologi. Tikai Mihails savulaik savā tālajā bērnībā bija vai nu zoologs, vai entomologs.
- Viņš kaut kā savādāk nosauca savu bijušo profesiju... Bet nav svarīgi. Bet nosūtīja viņi mūs šeit, jo, pirmkārt, mēs esam plaša līmeņa speciālisti - es domāju grupu -, un, otrkārt, centrs īsti nezināja, ar ko mums būs jāsaskaras. Piemēram, par zirnekļu tīkliem uzzināju tikai no elektriķiem. Galu galā darbā iesaistīsim arī šaura profila speciālistus.
Viņi klusēdami devās atpakaļ, uzmanīgi meklējot atstarpes starp kokiem, lai nenokļūtu zirnekļu tīklos, kuru biežums skaidri norādīja uz bioloģisku anomāliju. No kaut kurienes nāca sajūta, ka viņus no biezokņa vēro noslēpies plēsoņa.
- Interesanti, - sacīja Kostrovs, neviļus pieklusinot balsi, - te ir sastopami vilki, vai arī visi jau izmedīti?
- Mums vajadzētu viņus dzīt prom! - atbildēja Gasparjans, domājot par kaut ko savu.
- Vilkus?!
- Zirnekļus. Izsaukt sanitāri epidemioloģiskās stacijas brigādi un...
Tajā pašā brīdī no aizmugures, netālu no līnijas, atskanēja briesmīgs un dīvains kliedziens ar metāliskām modulācijām. Tas ilga vairākas sekundes, izkliedējot klusumu atbalss fragmentos, un šajā dvēseli stindzinošajā kliedzienā bija nāvīgas ciešanas, dusmas un šausmas!
Kostrovs pārsteigumā paklupa un sastinga, klausoties.
- Kas tas ir?! Gasparjans nomurmināja, mainīdamies sejā.
- Vampīrs, - Kostrovs aizsmacis atbildēja. - Nu, pagaidi...
Kaut kur netālu bija dzirdams vēl viens kliedziens: cilvēka:
- ...a-an! ..re-e-n! ..
- Laikam Miša sauc!
Nesakot ne vārda, abi metās cauri biezoknim uz ceļu, taču drīz kļuva skaidrs, ka viņi uztraujušies velti. Ruzajevs viņus sauca, atbildot uz svešo bļāvienu. Īsti nesaprotot, kas kliedz, viņš pielēca kājās un iemeta tējas kannu ugunī.
- Viens nulle par labu kliedzējam, - Gasparjans komentēja, atvilkdams elpu. - Man šķita, ka nekas tevi nevar satraukt.
- Man arī tā šķita tomēr, - sacīja Ruzajevs. Viņš bija evenks, bet krieviski runāja tīri, varbūt nedaudz lēni. Tomēr viņa runā tagad bija skaidri jūtams akcents.
- Kas kliedza?
- Mežainis, - Kostrovs piedāvāja savu otro hipotēzi un devās mazgāties.
Tēju viņi dzēra vēlu vakarā.
4. nodaļa
Rīta pusē Kostrovs sapņoja, ka rāpjas augstā klintī, izjūtot prieku par aizvien tālāk pārredzamo plašumu, un devās tajā taisni pa gaisu. Minūti viņš planēja tajā pašā augstumā, brīvs un viegls, kā saules stars. Zem viņa zilā dūmakā pletās mežs, pazuzdams aiz horizonta, upe plūda kā līkumota violeta lente, no meža izvirzījās uzkalnu bruņinieku ķiverēm līdzīgās virsotnes... Viņš nespēja atšķirt detaļas, viņš bija aizņemts ar sevi, vispārējo pasakainā viegluma un ķermeņa kontrolējamības stāvokli. Ar nelielām skumjām Kostrovs domāja, ka redz Krasnojarskas teritoriju, viņš atcerējās savu tēvu, kurš nomira pirms septiņiem gadiem. "Man jāapmeklē savi radinieki, citādi teiks - esmu aizmirsis... Tūlīt lidošu turp, kāpēc atlikt?" Un pēkšņi ar šausminošu skaidrību zemāk parādījās milzīgs zirnekļa tīkls, kas vairākus kilometrus pārklāja mežu. "No kurienes šeit zirnekļa tīkls?" - viņš paspēja padomāt un uzreiz sāka krist, ātri un nevaldāmi. Gaiss šausmīgi ātri svilpa garām, pasaule saruka līdz dziļas akas lielumam, kurā viņš lidoja ar bolīda ātrumu. Un, kad trieciens pret zemi šķita jau neizbēgams, smagā sirds mežonīgā paātrinājumā izrāvās, caursita krūtis un uzsprāga kā ugunīga strūklaka...
Uzmanīgi aptaustījis krūšu kreiso pusi, Kostrovs paskatījās ārā no telts. Trīs metrus tālāk dega ugunskurs, ap kuru rosījās Ruzajevs. Smaržoja pēc dūmiem un zivju zupas.
- Neaizstājams cilvēks tu esi, Ruzajev! - Kostrovs ar izjūtu teica. Un tūlit uz kailās muguras saņēma auksta ūdens strūkliņu no telts nojumes. Viņš iegaudojās un pamodināja Gasparjanu.
Stundu vēlāk, ieturot brokastis un domājot par vakardienas kliedziena iemesliem, visi trīs gāja pa mitru, no rasas pelēku zāli līdz ceļam, apkārušies ar savu dārgo, pa ilgajiem ekspedīciju mēnešiem līdz riebumam apnikušo aprīkojumu. Netālu no vietas, kur vakar ekspertus pārsteidza kliedziens, viņi gluži nejauši atrada avarējušā helikoptera atliekas.
Arī šeit bija pilns ar zirnekļu tīkliem: uz zāles, uz lazdu krūmiem, uz bērzu un mīkstmizu apses zariem. Helikoptera tērauda propellers jau bija pārklājies ar biezu rūsas kārtu, lai gan avārija taču notika tikai pirms divām dienām, un viss apkārt bija burtiski pārpildīts ar dažāda veida un modeļu zirnekļu tīkliem.
- No kurienes viņu šeit ir tik daudz, brālīši? - Ruzajevs bija pārsteigts, uz brīdi atmetot savu dabisko mierīgumu.
- No turienes, - Gasparjans paskaidroja, raujot no sejas pārsteidzoši stiprus pavedienus, un nošņācās: - Draņķība! Šķiet, tu pēc profesijas esi zoologs? Klasificē, kārtis tev rokās. Starp citu, pievērsiet uzmanību: mežā pilnīgi nav kukaiņu.
- Kas tur pārsteidzošs? - noburkšķēja Kostrovs. - rudens sākums. Bet putnus gan tiešām nedzird.
Klūpot uz novītušās rudens zāles, viņš piegāja pie helikoptera.
Mašīnas stabilizējošais propellers gulēja sānis, aizmugurējā stabilizatora lonžeroni bija saliekti, vējstikla nebija un kabīne bija saņurcīta.
- Pamatīgi ietriekušies! Klau, metālzinātniek? - Kostrovs pagriezās pret Gasparjanu. - Rūsa jau ir tavs profi. Arī salons ir izrūsējis caurumos, kaut arī tas ir duralumīnijs.
- Labi, labi, - Surens sacīja. - metālzinātnieks esmu bijušais, bet tagad esmu atbildīgs par pienākumu sadali. Demontējiet aprīkojumu. No helikoptera mēs iezīmēsim drošās zonas robežas, bet tālāk līdz elektrolīnijai mums jātur acis vaļā, ne soli bez sensoriem.
- Vai nebūs par traku? - jautāja Ruzajevs, apstājoties blakus Kostrovam. - Es nekad neesmu redzējis tādu tīmekli! Paskaties, Ivan, balts kā sniegs!
Viņš pieskārās tīkla malai un strauji atrāva roku.
- Ak tu..! Tas dedzina! - viņš paskaidroja, atbildot uz biedru pārsteigtajiem skatieniem.
Gasparjans pienāca tuvāk, iebāza pirkstu tīmeklī un nekavējoties izvilka to atpakaļ. Tad viņš izņēma elektrometru un tuvināja ierīces jutīgo elementu zirnekļa tīklam.
- Elektrisks lādiņš, - viņš pēc minūtes teica, - man nav ko piebilst. Miša, vai parasts zirnekļa tīkls vada elektrību? Vai arī ir dielektrisks?
- Nezinu, - Ruzajevs sacīja pārdomās. - Drīzāk strāvu vadošs.
- Speciālists!, - Gasparjans atbildēja tonī. - Lūk, ko, mani dārgie, pieņemsim kā likumu: turpmāk nekam nepieskarieties ar kailām rokām. Mums ir tausti, zondes, pincetes, cimdi... Sarunājuši?
- Kā pavēlat. - Ruzajevs pēkšņi atlēca no helikoptera. No viziera virs durvīm, viņam pretī metās apaļš, melns ķermenis, kura diametrs bija apmēram piecpadsmit centimetri, pārlidoja pār galvu, sulīgi ieplakšķinājās tīkla centrā un uzreiz pazuda, atstājot aiz sevis vāju ētera smaku.
- Nu re, zirneklis arī ieradies, - Surens smējās. - Tāds simpātisks!.. Putnus, tātad viņi jau ir apēduši, tagad ķersies pie mums.
- Protams, es to nepaspēju aplūkot pamatīgi, - sacīja Ruzajevs, atjēgdamies, - bet, visticamāk, šī ir solpuga, nevis zirneklis, kaut arī milzīga...
- Sol ... kas? - jautāja Kostrovs.
- Solpuga ir falanga no zirnekļveidīgo dzimtas. Solpuga nav indīga, tāpēc mums, šķiet, nav no kā īpaši baidīties.