Dažus simtus soļus tālāk tunelis sadalījās divos, pareizāk sakot, no tā atzarojās šaura eja. Ivans bez vilcināšanās nogriezās pa to, jo pēc viņa aprēķiniem tā izgāja tieši uz ēkas ārpusi.
Gaitenī, kas bija tik šaurs, ka divi cilvēki tajā gandrīz nevarēja izmainīties, bija diezgan karsts, sienas drebēja ar nelielu drudžainu drebuli. Koridors izrādījās īss, apmēram piecdesmit metru, un tas izveda visplašākajā no visiem gaiteņiem, pa kādiem ceļotāji jebkad bija gājuši. Tās platums sasniedza divdesmit metrus - Ivans to īpaši izmērīja ar soļiem, augstums bija apmēram septiņi līdz astoņi metri, un sienas no grīdas līdz griestiem bija pārklātas ar sešstūra formas izliektiem vairogiem, līdzīgiim bruņurupuču bruņām. Koridora grīda bija brūna, elastīga, pārklāta ar biezu kaučukam līdzīgu slāni, griesti šķita no stikla.
Ivans izgāja koridora vidū un paskatījās apkārt. Dzeltenīgas gaismas avoti izrādījās daži no vairogiem pie sienām un griestiem.
- Vairāk nekā metru, - čukstēja Taja un pēkšņi aizklājot ar roku muti, rādot uz priekšu.
Ivans mehāniski aizsedza meiteni ar sevi, ieskatoties koridora krēslainajā tālē, un tālumā ieraudzīja... vīrieti! Svešais sēdēja uz grīdas, atspiedies pret sienu, un nekustējās.
Ivans sastapa Taijas skatienu, satraukuma un cerību pilnu. Viena no divām iespējām: teica šis skatiens: vai nu viņš ir ienaidnieks, vai arī viens no viņu upuriem.
Otrais pieņēmums izrādījās pareizs: pie sienas sēdēja miris vīrietis neparasta piegriezuma rozā uzvalkā. Acīmredzot viņš bija ilgi rāpojis pa koridoru, atstājot asiņainas sliedes pēc tam, kad viņu sašāva ar staru pistoli, kas izdedzināja cauršautu caurumu kakla pamatnē.
- Hei! - Ivans čukstus pasauca.
Nekādas reakcijas.
- Viņš... miris! - Taija aizmugurē nočukstēja.
- Asinis vēl nav sarecējušas... - Ivans pieskārās svešinieka plecam un parāvās nost. Vīrietis sakustējās, atvēra acis, neskaidras un pilnas ar sāpēm un ciešanām. Viņš bija bāls līdz caurspīdīgam zilumam, bet ar spēcīgu ķermeņi, platiem pleciem. Seja iegarena, piere saspiesta pie deniņiem, mati īsi, ezītī, gaišās acis arī blāvas - ne zilas un ne arī pelēkas, bet mute stingra, taisna, pieradusi komandēt. Ja ne stulbais uzvalks ar volāniem, mežģīnēm un pūkainu žabo ap kaklu, viņu varētu uzskatīt par armijas komandieri. Viņš izskatījās apmēram četrdesmit gadus vecs.
- Ļaujiet, es palīdzēšu, pārsiešu, - Ivans teica.
Svešinieka acis ieguva saprātīgu izteiksmi, lūpas sakustējās, bet neko neteica. Vīrietis vēl kādu brīdi skatījās uz Ivanu no smagu, sašaurinātu plakstiņu apakšas, pievērsa skatienu Tajai, pēc tam atmeta galvu pret sienu un aizvēra acis. Viņa ķermenis notrīcēja, dūrē savilktā roka, ļengani noslīdēja no krūtīm līdz grīdai.
- Viss! - Ivans klusināti noteica, atkāpjoties.
- Ak, Kungs! Taija novaidējās ar šņukstu. - Kas gan šeit notiek ?!
Ivans mierinot apskāva meitenes plecus, un aizveda. Svešo nebija kur apglabāt.
- Neraudi, nekas viņam vairs nevarētu palīdzēt.
Pagājuši vēl apmēram puskilometru pa šo koridoru, viņi pēkšņi ieraudzīja citu cilvēku, kurš nekustīgi sēdēja pie sienas, netālu no vienām durvīm. Saskatījās.
- Mums veicas ar līķiem! - Ivans pussmieklā teica, jūtot ledainus drebuļus.
Bet šis cilvēks bija dzīvs un pat nebija ievainots.
Nesakot ne vārda, viņi piesteidzās pie svešā, noliecās pie viņa no abām pusēm. Vīrietis atvēra acis, caurspīdīgas kā kristāls. Viņa seja bija apaļa, plakana, ar mīkstu un kaprīzu lūpu izliekumu, kas bija neparasti vīrietim ar kultūrisma čempiona izskatu. Viņš bija ģērbies spīdīgā oranžā kreklā ar neparastu piegriezumu un spilgti dzeltenās biksēs, arī spīdīgās, it kā no krāsainas metāla folijas. Kurpes bija tādas pašas - pēc izskata metāla, ar daudzām detaļām.
- Kas jums kaiš? Jautāja Ivans. - Vai slikti jūtaties?
Vīrietis vienaldzīgi paskatījās uz viņiem, ar skatienu pakavēdamies pieTajas, un atkal atmetis galvu pret sienu, aizvēra acis.
Ivans un Taja neizpratnē saskatījās.
- Vai slikti jūtaties? - Ivans atkārtoja jautājumu. - Vai jūs mani dzirdat? Kas jūs esat?
- Es jūtos labi, - svešinieks negaidīti teica skanīgā balsī ar kaut kādu svešādu akcentu. - Es esmu Laentirs Valetovs, divdesmit pirmais. Vai jūs - deviņpadsmitais? Viņš atvēra acis un atkal palūkojās uz Taju.
- Kāpēc deviņpadsmitais? - Ivans nesaprata.
Svešais turpināja skatīties uz Taju, un viņa neviļus paslēpās aiz biedra muguras, nosarka un palaboja apģērbu.
- Deviņpadsmitais gadsimts, - Valetovs sacīja bez izteiksmes. - Es esmu no divdesmit pirmā, jūs...
- No divdesmitā, deviņdesmitā gada. Tātad jūs arī neesat no šejienes?
- Jautājums loģiski nekorekts. Es gulēju mežā, pamodos šeit... - Svešinieka runa bija lēna, it kā viņš runātu negribīgi, ar piespiešanos, tajā skaidri bija jūtams akcents, bet kaut kāds neparasts akcents - ne gruzīnu vai angļu, bet atšķirīgs.
- Cik ilgi jūs šeit klīstat? - Taijai izrāvās.
- Mēnesi... varbūt divus... es nezinu... Mēs bijām divi...
Ivans un Taija apmainījās ar daiļrunīgiem skatieniem.
- Vai jūsu ceļabiedrs gadījumā nav rozā bum... uzvalkā?
- Unikā ar optimizētāju, rozā krāsā. Vai satikāt viņu?
- Viņš ir miris.
Laentira acis kļuva pilnīgi caurspīdīgas, gandrīz neredzamas, tā ka viņš izskatījās pēc robota.
- Nepaveicās Martam, tomēr uzrāvās uz kontrolieriem.
Ivans atkal apmainījās skatieniem ar Taju.
- Jūs tik mierīgi par to runājat... Kas ir šie kontrolieri? Jauni puiši dīvainos dūmkrāsas kombinezonos ar neparastām pistolēm?
- Viņiem ir "universāli". - Laentirs Valetovs zaudēja interesi par sarunu, apklusa, ar neizteiksmīgu skatienu skatoties uz sienu sev priekšā, tad pilnīgi aizvēra acis.
- Bet kas viņi ir? Kāpēc medī cilvēkus?
Klusums.
- Nu labi, vai no ēkas var iziet uz ārpusi? Vai varat pateikt?
- Kādu ēku jūs domājat? Šī nav ēka, bet šahta... un no šejienes nav iespējams izkļūt uz ārpusi, es mēģināju.
- Tad mēģināsim vēlreiz, kopā!
Valetova acis atvērās, blāvas, vienaldzīgas un bezcerīgas.
- Tas ir bezjēdzīgi. Es veicu daudz mēģinājumu, esmu pārliecināts... Ejiet vieni..., nolemtie.
Ivans vīlies iztaisnojās.
- Bet varbūt jūs esat slims? - Taija kautrīgi jautāja. - Mēs jums palīdzēsim ...
- Kā? - Valetova acis bija vērstas uz Taijas noplukušo vējjaku. - Man nav nepieciešama jūsu palīdzība. - Viesis no divdesmit pirmā gadsimta atslābinoši pakustināja roku un izlikās ka aizmieg.
Ivans un Taja pamīņājās blakus, atkāpās.
- Ko te lai dara? - Ivans čukstus jautāja.
- Kaut kāds dīvainis... Viņu nevar atstāt tik nomāktā stāvoklī. Es domāju, ka viņš ir slims.
- Nu, un ko, vilksim viņu ar varu? Kurp? Viņš taču teica, ka nezina izeju. Nebiju domājis, ka mūsu pēcnācēji būs tik... tādi.., - Ivans meklēja vārdu, - irdeni, miegaini.
- Nu, ne jau visi viņi tādi. Un tu tici, ka viņš ir no divdesmit pirmā?
- Un tu?
- Nezinu. Esmu jau tik ļoti pieradusis pie visa, ka nebrīnītos, ja viņš tiešām būtu no turienes. Un tomēr viņu atstāt nevar, vienkārši paskaties uz viņu - viņš ir nomākts un viens pats skaidri pazudīs.
Ivans brīdi padomāja, pamāja, paspēra soli pret sēdošo vīrieti, bet tas pēkšņi klusēdams uzlēca kājās un ātrā solī devās prom, koridora dziļumā.