- Alen... Laentir! Taja uzsauca.
Svešais devās prom, neatbildēdams, un drīz pazuda tālumā, ne reizi neatskatījies.
- Nu, velns ar viņu! - Ivans drūmi teica. - nesāksim tak ar viņu plūkties.
Viņi klusēdami devās pa koridoru pretējā virzienā, pārdomājot neparasto un ne visai patīkamo tikšanos. Ivanam brieda ideja, ka ēkā varētu klīst citi cilvēki, turklāt no dažādiem gadsimtiem, ja ticēt Laentira vārdiem. Izrādās, ka ir cerība agri vai vēlu ar viņiem tikties... ja vien "desantnieki" nesatiks agrāk. Kontrolieri, kā teica Laentirs. Ko viņi kontrolē? Šahtas darbību? Un likvidē visus, kas var iejaukties? Tad kāpēc viņi sevi sauc par "sanitāriem"?
Koridora kreisajā sienā atvērās apaļš, melns logs.
Ivans piegāja, ieskatījās tajā, un viņam šķita, ka caur garu cauruli viņš tālu, tālu redz zilas debesis.
- Tur! - viņš nočukstēja, iegrūžot logā stieni. - Ir izeja! Redzi?
Viņi ilgi skatījās caurulē, tad Kostrovs attapās:
- Ko mēs stāvam? Mums tur jālien...
- Pagaidi. - Taija satvēra viņu aiz jakas stūra. - Nez kāpēc man ir bail! Tur... kā bezdibenis!
Ivans paraustīja plecus, ērtāk satvēra nūju.
- Tūlīt pārbaudīsim.
Viņš iegrūda stieni logā, mēģinot sataustīt caurules sienas, un tajā pašā brīdī aiz loga, nodārdēja, uzliesmoja, no turienes izšļakstījās garas, zilas dzirksteles, viena apdedzināja Ivanam vaigu.
Sienas un grīda sadrebēja. Atkal nodārdēja, jauns grūdiens aizmeta cilvēkus prom no loga un laikus: bieza melnu dūmu strūkla trāpīja no caurules koridora pretējā sienā, un izliektie vairogi ar svilpieniem sāka mest šajā straumē elektriskus zibeņus. Nosmirdēja pēc ozona un sadedzinātas gumijas. Melnā migla sadalījās strūkliņās un izkusa, iestājās klusums, kurā kaut kur tālu atskanēja zirnekļa kliedziens.
Sienas pēdējo reizi nošūpojās, grīda noraustījās, no loga izlēca kaut kāds bezveidīgs sabiezējums, nokrita uz grīdas un skrāpējot to ar savām tievajām zirnekļa kājām. Zirneklis! Drīzāk puse no zirnekļa, puses trūka.
Taja aizklāja muti ar rokām. Ivans piecēlās, palīdzēja piecelties pavadonei un veda viņu prom, sajutis dedzinošas sāpes uz vaiga un kaut ko lipīgu, kas tecēja gar apkakli. Pieskārās tam ar roku - asinis.
- Re, kas par izeju! - Viņš nomurmināja.
Taija pamanīja asinis.
- Ai! Tu esi ievainots! - Viņa izņēma kabatlakatiņu un uzmanīgi noslaucīja asinis Kostrovam no kakla. - Skramba, un piedevām apdegums. Paliks tagad uz visu dzīvi.
- Nieki, - Ivans atmeta ar roku un nodomāja: - "Cik nu daudz no šīs dzīves atlicis! .. Bet ja nu šeit būs jādzīvo? Cik ilgi varēs izturēt? Mēnesi? Gadu?.. Protams, ja izveidot koloniju, sadzemdējat bērnus, audzināt cilti, tad nebūs laika nodoties izmisumam... No otras puses, kā Taja uz to skatīsies?.. Ārprāts!"
Pa pazīstamo, šauro koridoru viņi atgriezās vibrējošajā metāla tunelī un uzdūrās zirnekļu baram, kas vilka resnu, rievotu, brūnu, sarullētu lenti. Viens no zirnekļiem nometa savu lentas malu (cits uzreiz ieņēma viņa vietu) un pieskrēja pie cilvēkiem.
- Sveiki! - Ivans nomurmināja, pavirzīdams uz priekšu stieni. - Ko vajag? Ko skaties, it kā es no tevis būtu kaut ko paņēmis... Labāk būtu atnesis kaut ko paēst. Ferštein? Du ju spik ingliš? Ēdiens, maltīte, rijamais, šaurma - saproti? Atnes kādu ēdienu!
Zirneklis neizpratnē pabolīja acis, pakustināja priekšējās kājas, un no vietas uzņēmis lielu ātrumu, aizdrāzās, pazuzdams tuvākajā nišā.
- Tas būtu lieliski, vai ne? - teica Taija, norijot siekalas.
Ivans pamāja ar galvu, izņēma blašķi, padzērās un pasniedza meitenei.
- Dzer. Ūdens, iespējams, neaizstāj krējumu, kā uzskata optimisti, taču kuņģis tomēr nav tukšs.
Viņi izgāja no tuneļa lifta telpā un nospieda nākamo pogu. Ivans nebija ievērojis, ka nospiež vienu un to pašu pogu, zem apgaismotā loga, taču viņam šķita, ka, pārvietojoties liftam, pogu skaits pamazām samazinājās. Jau ieslēdzis lifta mehānismu, Ivans skumji iesaucās:
- Eh, vajadzēja pagaidīt! Ja nu zirneklis atnesīs ēdienu? ..
Kad lifts apstājās, logā kvēloja: "A - 2,5 miljardi."
- Aha, - Ivans sacīja. “A” acīmredzami ir arheozojs.
- Un "mīnus divarpus miljardi" - pirms divarpus miljardiem gadu, - teica Taija. - Ir nu gan, tas mūs aiznesis tālu!
Durvis izkusa bālganā mākonī, un viņi izgāja zemā, lielu drebuļu satricinātā zālē. Zāles sienas bija izgatavotas no rupjām plātnēm, kas izskatījās kā svins vai čuguns. Griesti mirdzēja tumši sarkani kā nokaitēta metāla loksne, taču īpaši karsti nebija. Bija grūti elpot, nepazīstamu smaku piesātinājuma dēļ, lai gan dažreiz oža noķēra pazīstamo sēra gāzu, puves un acetilēna rūgto smaku.
- Man šeit nepatīk. Taija aizsedza muti un degunu ar kabatlakatu un runāja neskaidri. - Ejam vēl zemāk.
Ivans noraidoši papurināja galvu.
- Paskatīsimies, kur esam atbraukuši.
Pusstundu viņi klīda pa tuneļu un gaiteņu labirintiem, līdzīgiem tiem, kurus viņi iepriekš bija izpētījuši citos stāvos, un tad satika pazīstamo melno jātnieku - dīvainu un briesmīgu radījumu melnās bruņās ar vienu horizontālu aci, piepildītu ar sarkanu mirdzumu.
Jātnieks, sperdams soļus tā, ka sienas un grīda drebēja, iznāca no kaut kurienes aiz stūra, piegāja pie koridora strupceļa, no bruņu apakšas izvirzīja kaut ko, kas izskatījās pēc rokas stumbeņa, un sienā izveidojās apaļa bedre, kuras malas vārījās ar baltām putām, atdzisusi ar pienaini caurspīdīgu apkakli. Ignorējot cilvēkus, melnais jātnieks iespraucās bedrē, un pēc minūtes atskanēja vienmērīga, izdziestoša klaboņa - tur aizrikšoja kentaurs.
Nedaudz nogaidījuši un atjēgušies, ceļotāji piegāja pie sienā izveidotās atveres, iepriekš uz deguna un mutes uztaisījuši pārsējus, lai vismaz nedaudz attīrītu ieelpoto gaisu no putekļiem un smacējošjām gāzēm, kas iekļuva koridorā no ārpuses.
Melnais jātnieks bija pazudis.
Aiz ēkas sienas bija drūms, brūngani dzeltens līdzenums ar sarkaniem un brūniem pauguriem. Kalnu virsotnēs stāvēja saplaisājušas akmeņainas klintis, ielejās starp kalniem sakrājušies akmeņu krāvumi. Uz tuvākajiem bija redzami zaļgani un melni izaugumi, kā piedeguma garozas. Pret debesīm pacēlās iztvaikojumu kolonnas, kaut kas nošņāca, un atskanēja ūdens šļaksti.
pa debesīm traucās brūns mākoņu plīvurs, caur kuru pie horizonta dažreiz pamirgoja sarkans, gaišs stabs, no kura pa līdzenumu izplatījās dārdoņa, ko dažkārt pārtrauca dobji triecieni.
Ivans ilgi būtu skatījies uz seno ainavu, bet Taja sāka klepot. Nācās atgriezties.
Kārtējo reizi izaicināt likteni negribējās, laiks bija sākt raudāt no izmisuma: lifts nedarbojās, lai paceltos, un apakšējie stāvi, iespējams, veda uz vēl senākiem Zemes vēstures periodiem. Taija bija pirmā, kas atcerējās kāpnes, un viņi uzreiz sāka kāpt augšup pa tumšu spirāli - tikai tāpēc, lai izkļūtu tīrākā gaisā: bija gandrīz neiespējami ieelpot šo karsto, dažādo gāzu ķīseli.
Nākamais stāvs neatšķīrās no pirmā, un viņi devās augstāk, pagāja garām trešajam, ceturtajam, piektajam, līdz sestajā Taija sēdās uz pakāpiena.
- Esmu nogurusi, atvilkšu elpu...
Ivans atstāja viņu sēdēt un no kāpņu telpas ieskatījās zālē.
Krēsla. apaļa zāle, bez caurules un lifta centrā. Joprojām karsti, bet elpot ir vieglāk.
- Škiet, izlaidīsim vēl pāris stāvus un būs labi.
Uzkāpa vēl trīs stāvus. Uz kāpnēm bija tumšs, bet izejas no kāpņu telpas uz stāvu bija redzamas pelēkos vai zilganos taisnstūros.
Arī šī zāle bija apaļa, bez lifta. Ivans mazliet izbrīnījās - lifta caurulei, šķiet, nebija kur pazust, bet to uzreiz aizmirsa. Tāpat kā citur - trīs gaiteņi, divi tumši, trešo apgaismo zilgana gaisma. Tas bija neparasts - trīsstūrveidīgs šķērsgriezumā, un viens no stūriem kalpoja kā grīda.