- Radioaktīvo vielu noplūde no reaktora nav stihiska katastrofa, - iebilda melnbārdainais fiziķis. - Un nāves emisijas patiesībā ir daudz mazāk bīstamas nekā radioaktīvās noplūdes. Izmantojot šo iespēju, es vēlētos lūgt jūs piešķirt papildu līdzekļus mūsu grupai, un proti,...
Publika sāka trokšņot, atskanēja smiekli, izsaukumi, apstiprinošas un sašutušas piezīmes, vecākās paaudzes zinātnieku rūcošās piezīmes.
- Bet jūs taču paskaidrojāt, kādas ir šīs jūsu emisijas, - sacīja Starostins, pagaidījis troksni norimstam.
- Bet es nezinu, - fiziķis atbildēja uz auditorijas draudzīgajiem smiekliem. - Varbūt tā ir pramatērija, seno grieķu leģendārais apeirons, visa pastāvošā pamatprincips, vai varbūt kvarku vielas mākonis ar gluonu deficītu ... - Fiziķis apklusa. - Atvainojiet, es nevarēšu vienkāršiem vārdiem izskaidrot hipotēzi.
Odincovs atkal pieliecās pie Ivašura.
- Kas ir šis bārdainis? Personība šķiet pazīstama ...
- fizikas un matemātisko zinātņu doktors Meņšovs. Jūsu departamentam vajadzētu rūpēties par tik ievērojamiem speciālistiem.
- Mūsējam - nē, par citiem - neesmu atbildīgs. Mēs tikai palasām populārzinātnisko literatūru vispārējai attīstībai. Manuprāt, fizikas žurnālos lasīju šī Meņšova rakstus, tur tiek publicēti arī autoru portreti.
Cauri pūlim pie Ivašuras izspraucās leitnants Kušča, pieliecās pie auss.
- Pie Torņa pirms pusstundas nogāzās Gaisa Kontroles helikopters.
- Upuri?
- Nav zināms. Helikoptera apkalpe - četri cilvēki: pilots un trīs pētnieki. Uz izsaukumiem neatbild.
- Kur tas ir?
- Uz ziemeļaustrumiem, no Spasovas puses, apmēram kilometru no Torņa. Viņus lokatoristi izsekoja, es uzzināju, viņi arī paziņoja.
Ivašura atskatījās uz Bogaevu, ar zīmi lika turpināt un izgāja no istabas. Odincovs sekoja viņam.
- Ko darīsim? - Viņš bija dzirdējis sarunu.
- Jebkurā gadījumā ir pāragri celt trauksmi. Lūk ko, Toļa, - Ivašura pagriezās pret leitnantu. - Dod brīdinājumu pa līniju un nosūti tuvāko dežūrvienību uz avārijas vietu, brīdini ātro palīdzību. Bet mēs pielidosim pa gaisu.
Leitnants militāri sveicināja un pazuda karaspēka sakaru posteņa vagoniņā.
Netālu no štāba atradās divi visurgājēji un helikopters, kas bija nodoti galvenajai štāba mītnei operatīvai lietošanai. Ivašura devās pie tā, ejot izvilka antenu no plakanās rācijas kastes.
- Dispečeru man, - viņš iemeta mikrofona režģa lodziņā.
- Maksimovs klausās, - Tenora balstiņā atsaucās "Tulpes" skaļrunis.
- Koļa, steidzami atrodi Gasparjanu un Ruzajevu un sūti viņus uz štābu.
- Mihails tikko devās pie jums, bet Surens aizgāja uz skaitļošanas telpām. Ja nepieciešams, es piezvanīšu uz turieni.
- Nevajag, ilgi jāgaida. Sarunu beidzu.
Ivašura noklikšķināja slēdzi un palēnināja soli.
- Jūs pagaidām pasēdiet pilota kabīnē, es tūlīt.
Viņš ieskrēja vienā no ekspedīcijas vagoniem, uz kuras durvīm baltā aplī bija uzzīmēts sarkans krusts, un atgriezās kopā ar glītu sievieti, nodaļas ārsti, kura pa ceļam uzmeta mēteli virs baltā halāta. Ivašura turēja rokā medicīnisko somu.
No aiz kokiem parādījās Ruzajevs. Pamanījis Ivašura aicinošo mājienu, viņš skriešus devās pie viņiem.
- Iedarbini, - Ivašura pamāja pilotam un palaida ārsti pa priekšu.
Ruzajevs, neuzdodams jautājumus, iekāpa pēc viņas. Odincovs pavirzījās, ielaižot tos šaurajā kabīnē.
Pilots iedarbināja motoru un pēc dažām minūtēm viņi pacēlās.Lejā pazuda klajums ar ekspedīcijas mājām, automašīnām un radiostaciju. Apvārsnis paplašinājās, gaiši pelēkais ziemas meža attālums pavērās, pie attālā Torņa kļuva pamanāma melni brūnā izkusušās augsnes josla, kas to ieskāva.
Ivašura atkal ieslēdza "Tulpi", pārs;ēdza diapazonus.
- Sakari-divi, leitnants ir pie jums?
- Esmu šeit, Igor Vasiljevič.
- Klusē?
- Dežūrnodaļa tikko aizgāja, pagaidām nav informācijas.
- Es domāju helikopteru.
- Klusē.
Ivašura noliecās pie pilota.
- Ejam ap Torni, ziemeļaustrumu rumbā, nolaidies zemāk, pameklēsim.
Pilots pakustināja savus akmeņainos vaigu kaulus.
- Atradīsim, - un atkal sastinga, uzlicis spēcīgās rokas uz stūres pusgredzena.
Kilometra attālumā no Torņa, kas pusi debess klāja ar kolosālu ģeometriski regulāru kalnu, helikopteru sāka gaisā mētāt.
- Augšupejošās plūsmas, - pilots bezkaislīgi paskaidroja.
Ivašura neatbildēja, nolūkojoties binoklī helikoptera lidojuma virzienā. Arī pārējie paņēma binokļus, pat ārste. Skatīties bija neērti, Stipri traucēja turbulence, bet viņi turējās, līdz asarām ielūkodamies zemāk esošajā brūnajā jūklī. Klusēšana ilga kādu ceturtdaļstundu, tikai Ivašura vienreiz pa rāciju izsauca leitnantu. Kareivju dežūrvienība bija iestrēgusi kaut kur pie necaurejama purva un neko jaunu nevarēja pateikt.
- Akači, - Odincovs nomurmināja. - Helikopters nevarēja nogrimt purvā?
Ivašura domāja par to pašu, bet klusēja, turpinot pārskatīt teritoriju zem helikoptera. Viņa vietā atbildēja Ruzajevs:
- Purvs atkusis tikai no augšas, maksimāli par pusmetru, tāpēc viņi nevarēja grimt dziļi.
- Redzu! Ārste pēkšņi iesaucās un izstiepa roku uz priekšu. - Skatieties! Lūk, lūk!
Pilots arī ieraudzīja avarējušo helikopteru un virzīja mašīnu Torņa virzienā, jo aviokontroles helikopters gulēja puskilometru tuvāk, nekā bija teicis leitnants.
- Oranžs? Odincovs bija pārsteigts.
- Lai būtu redzams iztālēm, - paskaidroja Ruzajevs.
Tornis tuvojās, drūms, zilganpelēks, ar melnu plankumu un nišu rakstiem. Likās, ka tas noslīdzis viņu virzienā un tūlīt gāzīsies, šausminošais nezināmo spēku veidojums, kaut kas līdz šim nepieredzēts visas planētas mērogā un pēc cilvēku standartiem, tāpēc nedabisks un noslēpumaini draudīgs.
Odincovs pašūpoja galvu.
- Un jūs nebaidāties šeit lidot! Un ja nu... parādās šī "sātana acs" vai nāves izvirdums? Kā tiek ievērots drošības režīms?
- Ievērots, - Ivašura aprauti atcirta, gatavojoties atvērt kabīnes durvis un izlēkt. - Pirmkārt, tagad ir “starpsezona” - vidus starp Torņa pulsācijām un kustībām, un tā aktivitāte ir zema. Tas nozīmē, nāves emisijas, "sātana acis" un citas pārmērības kļūst arvien biežākas, tuvojoties pulsācijai, un dienu pirms tās mēs pārtraucam iet uz Torni. Un, otrkārt, zirnekļi mūs brīdina.
Odincovs ar izbrīnu paskatījās uz ekspedīcijas vadītāju.
- Zirnekļi? Vai zirnekļi jūs brīdina par "sātana acu" parādīšanos?
- Mēs paši to sapratām tikai nesen, - sacīja Ruzajevs. - Bet zirnekļi nekad nav kļūdījušies. Tiklīdz dzirdams kliedziens, kaut kur, kaut kas, noteikti izlīdīs.
Šajā brīdī helikopters ar riteņiem pieskārās zemei, nedaudz sašķiebkoties. Ivašura atvēra durvis, uzlēca uz dzeltenbrūna kaila sausas zāles plankuma un, noliecies, paskrēja sānis. Ruzajevs izlēca aiz viņa, un Odincovam bija jāpalīdz ārstei nokāpt zemē, kas drebēja zem kājām kā dzīva.
Aviokontroles helikopters gulēja uz sāniem ar salauztiem propelleriem, pa pusei iegrimis melnajā rāvā, kas izšļakstījās no ielauztā kūdras, humusa un zāles sakņu sajaukuma augšējā slāņa. Pie tā nebija neviena.
Ivašura pirmais pieskrēja pie helikoptera, parāva vaļā tā vēderainās, ar dubļiem notašķītās kabīnes durvis, ieskatījās pilota kabīnē.
- Kas tur ir? - pieskrēja Ruzajevs.
- Izskatās, ka viņi aizgājuši, neviena nav.