Turpinot svilpot, Ivans nolika spaiņus ar ūdeni, atrada piemērotu zaru un iemeta biezoknī, no kurienes atskanēja pīkstēšana. Un tūlīt no turienes atskanēja kliedziens, līdzīgs tam, kas viņus pārsteidza pirmajā vakarā. Tas izklausījās skarbs un spēcīgs, pilns ar skumjām un naidu, un Kostrovs neviļus palēcās atpakaļ uz ceļa vidu, tieši virsū spaiņiem.
Minūti viņš klausījās meža šalkās, gatavs skriet vai cīnīties, tad paņēma spaiņus un atgriezās pie upes pēc ūdens.
- Kāds kliedza? - vaicāja viņam miegainais Ruzajevs, kad viņš atnesa ūdeni un klusēdams ielīda guļammaisā.
- Es, - atbildēja Kostrovs.
Gasparjans ieradās vēlu vakarā, noguris, dusmīgs un satraukts.
Pusmiegā guļošais Kostrovs pagrieza galvu pret klusajiem lāstiem, kas skanēja caur Ruzajeva krākšanu, un jautāja:
- Tu, Suren?
- Guli, guli, dārgais, - Gasparjans atbildēja. - labi ka vismaz teltī nav zirnekļu. Ir gan Kungs Dievs radījis atkritumus reizē ar pasauli! Kuru viņš gribēja ar to pārsteigt - galīgi nesaprotu.
- Kas noticis?
- Nekas īpašs. Noguru kā suns, nosoļoju divdesmit kilometrus uz priekšu un atpakaļ un pat bēgu apmēram trīs kilometrus...
- No zirnekļiem? - Kostrovs iesmējās.
- Kas to lai zina. Kur ir vecais brasls pāri Požnai, atceries? Mēs braucām garām, šoferis rādīja... Nē? Tomēr vienalga. Ir tumšs, zini, visapkārt, šausmīgi - putni klusē... Un netālu no ceļa krūmos kaut kas mirdz - kā divas acis... Un tajās tādas skumjas un ilgas - tu nevari iedomāties!.. Es tur iemetu oli...
- Un no turienes kā iebļaujas! - pabeidza Kostrovs.
- Tieši tā! Kā uzminēji? Dzirdēji?
- Nedzirdēju, bet arī ar mani notika līdzīgs incidents.
Gasparjans nosmējās.- Nu, es tā laidos skriet! Noteikti uzstādīju rekordu šķēršļu skrējienā! Tu arī?
- Nē, es bez ieskrējiena aizlēcu septiņus metrus, tieši ūdens spaiņos.
Viņi sāka smieties kopā, šņukstēdami, aizrijoties un smējās, līdz Ruzajevs pamodās.
- Vai traki esat palikuši? Pulksten divi naktī, bet šie rēc! Vai jūs anekdotes stāstiet, vai?
- Atvaino, Mihail, - sacīja piekusušais Gasparjans, noslaucīdams asaras. - izlāde pēc dienas nervu spriedzes.
- Vai Ivašuram piezvanīji?
- Piezvanīju. Priekšnieks visiem sūta sveicienus. Rītvakar vai parīt no rīta apsolīja atvest kombinezonus vai vējjakas. Tāpēc vajag sastādīt kaut vispārēju lietas apstākļu aprakstu.
- Jā, Igoram Vasiļjevičam nepatīk neskaidri formulējumi.
Kostrovs izrāpās no guļammaisa un, drebēdams no aukstuma, izlīda no telts. Pēc minūtes atskanēja viņa balss:
- Brālīši, paskatieties!
- Kas tad nu atkal? - Gasparjans satraukti izbāza galvu no nojumes un klusi nolamājās armēņu valodā.
Virs meža, sasodītā ar zirnekļu tīkliem aizaugušā klajuma virzienā, pieauga maigs, zaigojošs, sudrabains mirdzums.
5. nodaļa
Brokastis pagāja klusumā. Tāpat klusējot arī sagatavojās tālākai izpētei, tikai Gasparjans, kurš, neskatoties uz slikti pavadīto nakti, kā vienmēr, kārtīgs, tīrs un svaigs, sacīja Kostrovam:
- Ivan, katram gadījumam paņem bisi.
Kostrovs nevēlēdamies staipīt liekas mārciņas dzelzs, atcerējās savu vakardienas piedzīvojumu un bez vārdiem uzkāra kaklā Ivašuras bezgaiļu bises siksnu. Ruzajevs tikai galvu nogrozīja, slaucīdams sava slavenā "Kijev-10" objektīvu.
Viņi iegāja mežā pa taku, kuru jau bija izbradājuši divās dienās. Nepaspēja paiet garām gar sausserža biezokņiem, kad Gasparjans, ejot pa priekšu, pēkšņi apstājās, it kā būtu uzdūries čūskai. Kostrovs no aizmugures apgāja viņam apkārt un krūmos, nevisai augstu virs zemes, ieraudzīja mežģīņotu sniegbaltu tīklu.
- Tā, - Ruzajevs mierīgi sacīja. - Zirnekļi paplašina savu domēnu. Vakar viņu šeit nebija.
Gasparjans klusējot atvēra elektrometra vāku.
- Lauka intensitāte ir četri simti voltu uz centimetru.
Kostrovs nosvilpās. Pamīņājies pie zirnekļa tīklā, ar skatienu sekoja garam sudrabainam pavedienam, kas pieķērās pīlādža krūmam, un ieraudzīja otru tīklu. Aiz tā atradās uzreiz divi, kurus savā starpā savienoja ažūrs tilts, bet tālāk, pēc desmit metriem, jau bija balts zirnekļtīklu lauks, kurā sapinušies priežu un bērzu, zāles un krūmu stumbri.
Gasparjans nolauza sausu zaru un ietrieca tīmeklī. Ar izteiktu stiklainu šņarstēšanu zirnekļa tīkls sadalījās divās daļās un izdzisa - kļuva pelēks, it kā pārkaisīts ar putekļiem.
Kostrovs pamanīja nelielu kustību zālē zem krūma, bez liekas vilcināšanās norāva no pleca ieroci, noķēra tēmeklī melnu plankumu, kas skrēja pa zāli, un nospieda gaili.
Bahh!
Šāviens izkaisīja meža klusumu ar atbalss šķembām.
- Dulls esi!? - atlēca malā Gasparjans.
- Zirneklis... - nomurmināja Kostrovs un pagrieza stobru prom.
Ruzajevs ziņkārīgi paskatījās uz viņu, ielīda krūmos un, trīs minūtes pagrozījies tur, klusi jautāja:
- Ar ko bija pielādēts ierocis?
Kostrovs pašķielēja uz Gasparjanu.
- Ar skrotīm, - tas atbildēja. - un kas?
- Tas bija zirneklis. Diemžēl Ivans ir tik lielisks šāvējs, ka no zirnekļa nav atlikuši pat ragi un nagi.
Ruzajevs izlīda ārā no krūmiem un no ceļgaliem notrauca pieķērušos sūnu un priežu skuju gabaliņus.
- Vajadzēja mērķēt kājā, - viņš prātīgi piebilda.
Visi trīs saskatījās un iesmējās. Pēc tam Gasparjans no Kostrova paņēma ieroci.
- Par šaušanu būs jāatskaitās, tāpēc pārāk nesapriecājies, snaiperi. Te tev nav nekāda šautuve. Vai jūs atbalsi dzirdējāt? Kaut kāda veida velnišķība mūs kaitina...
- Kāpēc tu tā domā? - jautāja Ruzajevs.
Kostrovs paskatījās uz Surenu un pastāstīja Mihailam par "vakara koncerta" incidentu.
- Tātad, jūs domājat, ka bļāvēji ir zirnekļi?
- Bet neviena cita nav, pats tak redzi - nav putnu, nav dzīvnieku.
- Nu, dzīvnieku neesamība vēl jāpierāda, bet to, ka zirnekļiem nav ar ko skaņas izdot, es zinu droši.
- Pats teici, ka tie nav zirnekļi, bet gan solpugi. Varbūt nemaz nav solpugi, bet kaut kāda jauna suga?
Ruzajevs paraustīja plecus.
- Nu nezinu. Vispār uz Zemes ir zināmi apmēram trīsdesmit pieci tūkstoši zirnekļveidīgo, atklāt jaunu sugu ir grūti. Bet, ja šī patiešām ir jauna suga - lai nu tā būtu, prioritāte ir tavējā.
- Dosim tam vārdu: zirneklis "Ivanus Kostrovus", - ieteica Gasparjans. - Izklausās labi, vai ne, Mihail?
Ruzajevs smīnēdams pamāja.
- Personīgi man ir sava hipotēze. Viņš piegāja pie tuvākajiem zirnekļu tīkliem un noņēma no kakla fotoaparāta siksnu. - tie ir zirnekļi-mutanti.
- Lūk! - Gasparjans atdzīvojās. - Tas jau ir kaut kas.
- Un tomēr šeit mums ir nepieciešams speciālists arahnologs. - Ruzajevs nofotografēja izdzisušo zirnekļa tīklu un pārtina lentu. - Pēc izglītības esmu tikai zooģeogrāfs; mana specialitāte, un, ņemiet vērā,– bijusī, ir pētījumi par faktoriem, kas nosaka dzīvnieku, jo īpaši rāpuļu, izplatību. Par zirnekļiem zinu maz.
- Nu kur es te izraušu tev speciālistus? - Gasparjans nopurpināja. - Es pateicu Ivašuram, viņš apsolīja kaut ko izdomāt, bet diennakts laikā speciālistus nevar atrast, un ar komandējumu noformēšanu mēneša beigās - problēma. Tātad pagaidām tiksim galā paši saviem spēkiem. Fakti, dodiet faktus, tikai faktus, lai secinājumus izdara citi. Miša, tu joprojām turpini mēģinājumus noķert zirnekli, tikai bez šitādas... - viņš kustināja pirkstu, - bez šaušanas. Bet mēs ar Ivanu parūpēsimies par situāciju. Veiksim mērījumus trīs reizes dienā un vienu reizi naktī. Kas zina, kā tas mums var būt noderīgs.