Pēc pusdienām Kostrovs paņēma metru garu zondi, kas bija elastīgs metāla stienis ar keramikas rokturi, uzmeta pār pleciem mugursomu ar skaņas ierakstīšanas ierīci un devās purva virzienā.
- Uzmanīgi tur, - pēc paraduma nomurmināja Gasparjans. - Neej līnijai par tuvu, atgriezies ātri. Apģērbies labi?
Kostrovs paklapēja ar zondi pa zābakiem: viņš bija apģērbies atbilstoši visiem meža likumiem.
Pusdienlaikā Ruzajevs dalījās ar novērojumiem: viņš divas reizes redzēja zirnekļus, taču nespēja tos noķert - tie bija pārāk izveicīgi, bet viņš tos labi apskatīja.
- Tie nav solpugi, - viņš teica, - un es nezinu šādus zirnekļus. Varbūt tiešām jauna, zinātnei nezināma suga? Pirmkārt, ķermeņa izmērs ir aptuveni divdesmit centimetri! Cilvēkēdāji, ne zirnekļi! Otrkārt, krāsa ir violeta, ar metāla spīdumu. Treškārt, viņu hiliceras, tas ir, viņu priekšējās kājas aizsardzībai un uzbrukumam, ir pilnīgi neatbilstošas! Ceturtkārt, pedipirksti - politentakļi, gluži pretēji, ir palielināti. Piektkārt, viņiem ir tikai divi acu pāri, bet tās aizņem gandrīz pusi no cefalotoraksa! Ja šī nav jauna suga, tad noteikti mutanti. Vienīgais, kas mulsina, ir mutagēzes cēlonis. Spēcīgākais šodien zināmais mutāciju avots - radiācija zirnekļiem nav bīstama...
***
Ejot starp kokiem, Kostrovs turpināja pārdomāt Mihaila vārdus, un biedra pieņēmumi viņā pamodināja tādas asociācijas, kas padarīja dvēseli drūmu. Viņš devās uz purva malu, nedaudz tālāk par vietu, kur viņi ar Surenu pirmo reizi ieraudzīja zirnekļu kopu. Sausā purva grīšļi un niedres bija sarūsējušas dzelzs krāsā, un uz šī fona labi izcēlās baltās zirnekļa tīkla salas. Neskatoties uz savu īpašumu paplašināšanos mežā, nez kāpēc zirnekļi nevēlējās aust tīklus purvā: šeit tīmekļu lauku bija daudz mazāk.
Čaukstot trauslajai zālei un nokritušajām lapām, Kostrovs sāka tuvoties elektrolīnijas izcirtuma stigai, mēģinot iet pa purva malu un nelīst mežā. Pat no sāniem tā dziļumā bija saskatāms trīcošs balts mirdzums: zirnekļi bija aizauduši visas atstarpes starp kokiem, un jo tuvāk Kostrovs pienāca pie izcirtuma stigas, jo biezāks kļuva zirnekļu tīmekļa klājiens. Visbeidzot, kļuva neiespējami iet tālāk, nepieskaroties zirnekļa tīkliem. Kostrovs ar zondi pabakstīja tuvāko zirnekļtīkla mākoni, kas slēpa zem sevis šķetru ievas krūmu, pabrīnījās par zirnekļa tīkla elastību un devās iekšā purvā, apejot retās zirnekļtīklu salas un bedres ar dubļiem.
Pēc pusstundas viņš aizkļuva pie elektropārvades balsta un noslaucīja sviedrus no pieres: vējš pierima un bija diezgan karsts. Apkārt valdīja dīvains klusums, it kā visas dzīvās būtnes vairāku kilometru rādiusā no zirnekļu ligzdas būtu aizbēgušas, bēgot no nesaprotamas apkārtnes, paslēpdamās kādās slēptuvēs. Pat garkājainie odi dzīvojoši purvos līdz vēlam rudenim - karamori - nebija redzami, ko Kostrovs atzīmēja jau agrāk. Tagad viņš šo faktu novērtēja kā trauksmes signālu. Iesmeldzās pakrūtē, kļuva vēsi un neomulīgi, parādījās kādas neredzamas, bīstamas būtnes klātesmes sajūta...
Kostrovs paraustīja plecus, noņēma mugursomu un izņēma ZZU iegareno futlāri. Atvēris paneli, ievietoja antenas režģus sānos esošajās atverēs, ieslēdza strāvu, padomāja un iestatīja režīma slēdzi stāvoklī “infraskaņa”. Ievietojis ierīci mugursomā, viņš to atkal pārmeta pār pleciem un gar elektropārvades līniju, devās uz klajumu.
Pēc puskilometra līnija viņu noveda līdz klajumam, kur Kostrovs neuzdrošinājās iet tālāk. Zirnekļu tīklu būvniecība šeit ieguva dīvainas, visai jēgpilnas un pārdomātas formas: arkas, pīlārus, smailes, torņus un pat veselas cietokšņa sienas, tā ka aiz tiem nevarēja redzēt ne mežu, ne balstus, ne pašu klajumu. Bet no turienes bija sajūtama tīra un svaiga silta gaisa plūsma, bagātīgi aromatizēta ar ētera smaržu.
Klusums bija nomācošs. Kostrovs pieķēra sevi, ka mēģina palūkoties pār plecu, mēģina noķert kādu kustību vismaz ar acs kaktiņu: viņam šķita, ka zirnekļu tīkli sānos tik tikko manāmi viļņojas, bet, tiklīdz viņš uzmeta skatienu šajā virzienā, tā kustība sastinga, paslēpdamās kaut kur dziļumā, lai uzrastos citā vietā. Mežs šķita piesātināts ar dīvainu dzīvi un tajā pašā laikā bija nekustīgs un miris.
Kļuvis dusmīgs Kostrovs iebāza zondi tuvākajā zirnekļa tīkla tornī, kas bija sešu līdz septiņu metru augstumā, pelēks pie pamatnes un žilbinoši balts augšpusē. Zonde ar grūtībām pārvarēja ažūro šķērsli, un tajā pašā brīdī Kostrovs sajuta spēcīgu triecienu pa roku. Tornis dusmīgi nošņācās un nospīdēja ar mirdzošu gaismu no augšas līdz lejai. Kostrovs atlaida zondi un atlēca atpakaļ.
Zonde palika karājoties gaisā, tad pēkšņi sakarsa līdz dzeltenam mirdzumam un... nokrita ar izkausēta metāla pilieniem. Nosmirdēja pēc sadedzināta korķa un vinila izolācijas.
- V-Velns jūs būtu parāvis! - sirdīgi sacīja Kostrovs. - Vismaz būtu brīdinājuši!
Kam šie vārdi bija adresēti, viņš pats nezināja.
Kādu laiku pastāvēja, berzēdams sadauzītos pirkstus, un pēkšņi iedomājās par sērkociņiem, iedomājās, kā purvā deg sausā zāle, koki deg un ugunī mirst zirnekļa tīkls... Kostrovam neizdevās visu izdomāt līdz galam: viņam pēkšņi kļuva ļoti slikti. Galva sareiba, deniņos stipri iesāpējās, ausīs atskanēja kluss, bet arvien pieaugošs zvana signāls, kājas kļuva slābenas, saļodzījās, un viņš, zaudējis samaņu, nokrita ar seju zālē...
Viņš atguvās no briesmīgām vienmērīgām skaņām: "Kh-kha-ah ... Kh-khha-ah ... Kh-khha-ah ..." It kā kaut kur netālu elpotu milzīgs zvērs vai darbotos milzīgas kalēja plēšas.
Kostrovs atvēra acis, pacēla smago galvu un ieraudzīja, ka guļ uz kailas klints, baltas kā vēja un lietus noslīpēts kauls. Visapkārt, cik vien acs varēja redzēt, stāvēja neparastas dzeltenas kolonnas, pūkainas, it kā apaugušas ar zaļu vilnu. Augšpusē tās sadalījās vairākās plānās pātagās ar pušķiem galos, dažas beidzās ar zaļu lapu saišķiem, kas sarullētas spirālē. Kolonnas savā starpā savienoja balti ažūra tilti, kuros Kostrovs atpazina zirnekļu tīklus. Viņš strauji piecēlās sēdus un sajuta, ka apkārt ir nepieredzēts karstums, ka gaiss šeit ir smacīgs, biezs kā želeja un pilns ar nepazīstamiem aromātiem...
Nosvīdis slapjš Kostrovs noslīdēja no klints, pataustīja tās gludos karstos sānus, apgāja apkārt. Viņa auguma augstumā klintī atradās divas atveres, kas atgādināja galvaskausa tukšās acu ligzdas, un tieši zem tām bija sprauga, kurā neskaidri iezīmējās trīsstūrainu plākšņu rinda.
Kostrovs atkāpās no zemē iegrimušās klints, tad neapzinātas trauksmes vadīts paskatījās apkārt. Klints?!
Pamirstot, viņš saprata, ka šī klints nav nekas cits kā kāda milzīga zvēra galvaskauss! Par to nebija nekādu šaubu un nevarēja arī būt. Kostrovs labi atcerējās paleozoja un mezozoja ķirzaku attēlus, viņa mājas bibliotēkā bija vairākas grāmatas no sērijas "Dzīvības parādīšanās uz Zemes".
Kāpjoties atpakaļ, viņš atsitās ar muguru pret zaļo kolonnu kas kā bulta caurdūra tumši zilās debesis bez viena mākoņa, un atlēca malā. Tā, protams, nebija kolonna, tas bija koks... "Psilofīts, - ienāca prātā viena senākā auga nosaukums, - vai varbūt... sigillārija?"