- Skaidrs. Un arī balss, šķiet, nebija tava... Nez kāpēc man tika mazāk, kaut arī stāvēju priekšā, atskatos - tu šūpojies, grasies krist. Es grūžu tevi uz izeju, saucu, bet tu klusē, tikai kājas kustini kā somnambulists. Un - neticēsi - ap tevi spīd oreols. Iznācām - tas pazuda.
- Neko neatceros.
- Nu, Igor, jūs aizspēlēsieties! - dispečers neizturēja. - Es ziņošu priekšniekam par jūsu...
- Nebiedē tu mani, - Maričs pārtrauca. - Viss ir kārtībā. Parunāsim rīt.
Viņi vairs nesarunājās. Tikai atvadoties no Pāvela, inženieris paturēja tā roku savējā, bet neko tā arī nepateica. Ja Pāvels būtu iedomājies viņam pajautāt, turpmākie notikumi būtu pagriezušies citādi...
Savā kabinetā viņš neuzturējās ilgi. Inks pēkšņi uzsvieda oranžu izsaukuma zīmi virs galda, kas nozīmēja kaut ko līdzīgu cilvēka žestam: uzmanību! Pāvels apstājās kabineta vidū, turpinot pārģērbties, pusbalsī sacīja:
- Ko tu gribi?
- Jums tikko piezvanīja.
- Kas?
- Abonents netika identificēts, sakaru kanālu neizdevās uztaustīt, tika veikti īpaši pasākumi pret pelengu.
Pāvels uzreiz kļuva modrs, sajutis lipīgu, draudošu skatienu ar visu muguras ādu. Strauji pagriezās - neviena.
- Palaid ierakstu.
Inks ieslēdza noklausīšanos, un telpā atskanēja dīvaina, nedaudz rīkles balss.
- Inspektor, mēs vēlreiz brīdinām: nebāz degunu tur, kur nevajadzētu. Izmeklē incidentu klusi, lēnām, bez degsmes - un dzīvosi ilgi. Trešā brīdinājuma nebūs.
Ieraksts beidzās.
Pāvels pasēdēja pie galda un pārdomājot, vai informēt komisāru par saviem kontaktiem ar "sanitāriem" uzreiz vai nedaudz pagaidīt, un nolēma nesteigties. Katastrofas cēloņu ikdienas izmeklēšana nepārprotami pārvērtās par aktīvas pretestības fāzi izmeklēšanai, kaut arī zemā līmenī. Bija jāgaida "sanitāru" "briesmīgākie" soļi, lai saprastu, kas viņiem galu galā vajadzīgs.
Mājās Pāvels ierakstīja savas domas sistēmā, padzēra tēju ar avenēm un devās gulēt, pamatoti uzskatot, ka tūlīt pēc brīdinājuma viņu nepiebeigs.
Nākamajā rītā viņš atkal aizlidoja uz Aizsardzības centru un vairs neatpazina teritoriju ap Stumbru: drūmais melnums un sarūsējušās svītras pazuda, pauguri, līdzenums, upes terases bija apaugušas ar sulīgu smaragdzaļu zāli, kas ainavu pārveidoja par pārsteidzoši glītu, tīru un dzīvespriecīgu dabas stūrīti. Stumbrs uz šī zaļā fona izskatījās dabiski un pat svinīgi, neizraisot ierasto trauksmi - nepretencioza balta kolonna, kuras diametrs bija kilometrs un augstums - divi. Uz Zemes bija daudz struktūru, kas lielākas pēc mēroga un sarežģītības.
Vadības telpā inspektors satika Zlatkovu.
Centra vadītājs, šķiet, bija iegrimis sevī. Uz inspektora sveicienu viņš tikai pamāja ar galvu, turpinot blenzt uz vides vadības paneli.
- Runā, ka jūs naktī nokāpāt ellē. Tā ir taisnība?
- Tiesa, - Pāvels apmulsis atzina. - Tas, protams, ir stulbi un nenopietni, bet tā nu iznāca.
- Maričs zina, kā ar savu enerģiju aizraut citus.
Pāvels neatbildēja, domādams, ka inženieris nav vairāk vainīgs kā viņš pats.
- Diemžēl nebūs iespējams iekļūt neatkarīgo iekārtu bunkurā. Arī tur noplūda hronoputas. Un tagad, pēc jūsu ceļojuma, arī viss tunelis ir piepildīts ar amorfo laiku, substanci kam piemīt visaugstākā iespējamā entropija... Vai jūs atnācāt pie manis?
- Piedodiet, ja novēršu uzmanību, - Pāvels sarāvās, jūtoties kā zēns, kuru paraustījuši aiz auss. - Man ir tikai divi jautājumi.
- Uz priekšu, - Zlatkovs teica bez izteiksmes.
- Vai jūs varat nezinātājam izskaidrot, kāpēc hronopaātrinātājs dažu startu laikā strauji palielināja enerģijas patēriņu un nekavējoties samazināja to līdz nullei?
Zlatkovs pārtrauca skatīties uz pulti, bet viņa acis joprojām palika vienaldzīgas.
- Mums tas pagaidām ir noslēpums. Teorētiķi ir izstrādājuši interesantu teoriju, taču to pārbaudīt nespēja.
- Vai varat vismaz īsi padalīties ar šo ideju?
- Nekas nevar būt vieglāk. Tajā apgalvots, ka Stumbrs atdūrās pret Zemes senās civilizācijas pretī vērstu hronoaku, kuru pirms aptuveni divsimt miljoniem gadu uzcēluši delfīnu senči. - Zlatkovs tik tikko manāmi pasmaidīja, pamanījis Pāvela apjukumu. - Jūs pats to gribējāt. Teorētiķus nesaista veselā saprāta ķēdes, jo īpaši tāpēc, ka viņu aprēķini saplūst ar faktiem. Vēl viena hipotēze ir pilnīgi eksotiska: Zeme satur bezgalīgi daudz civilizāciju, kurām nav kontakta savā starpā, jo tās dzīvo laikā, kuru viens attiecībā pret otru pagriež noteikts leņķa kvants, un mūsu Stumbrs kaut kur ir saskāries ar tādu pašu, cita laika leņķa Stumbru.
Pāvels neviļus pašūpoja galvu.
- Jūs mani satriecāt. Vai tas tiešām ir iespējams?
- Bet kurš teica ka nē? Teorētiski ir iespējams izveidot jebkuru nepārtrauktību ar jebkuru laika gaitu un pat vispār bez laika. Pirms simts gadiem tika uzskatīts, ka nav iespējams invertēt laiku, taču šodien Stumbrs to ir izurbis miljardiem gadu senā pagātnē!
- Man ir pēdējais jautājums. Vienreiz hronopaātrinātājs ieslēdzās pats, naktī. Vai ir kādas domas par to?
- Bija, tagad vairs nav. Šis gadījums iekļaujas arī pēdējo divu hipotēžu ietvaros, ar kurām es jūs iepazīstināju.
- Vai tas iekļaujas jūsu paša hipotēzē?
Zlatkovs pacēla acis. Viņa acis joprojām bija vienaldzīgas, taču tajās reizēm uzplaiksnījušie ironijas, sarkasma un pārākuma zibšņi liecināja, ka bijušais laika laboratorijas vadītājs nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.
Pāvels klusi pagāja malā, paskatījās pulkstenī. Maričs solīja ierasties desmitos no rīta, bet bija jau vienpadsmit, un viņa vēl nebija. Šajā laikā zālē atskanēja sirēna.
- Zonā ir cilvēks! - ziņoja automāts. - Trauksme!
Pirmajā mirklī Pāvels, tāpat kā visi telpā esošie, domāja, ka cilvēks ir izgājis no laboratorijas, bet tad viņš saprata, ka tas iet ēkas virzienā, nevis prom no tās. Videokameras viņu noķēra un galvenajā viomā parādīja tuvplānu.
Cilvēks biezā, zilā kombinezonā ar mugursomu un necaurspīdīgu konusa formas ķiveri mierīgi tuvojās Stumbram.
Vairāki sakaru operatori sāka izsaukt svešinieku, un gaisā pacēlās avārijas patruļas pinasi. Bet tad nepazīstamais palūkojās apkārt, pamāja ar roku, it kā zinātu, ka viņu vēro, un zālē atskanēja raksturīgā neskaidrā ar vieglu aizsmakumu Igora Mariča balss:
- Nevajag mani glābt, Atanas, es esmu aprēķinājis visu. Mēs pārāk ilgi gaidām, kad tiks izgatavoti skafandri, kad tiks atrasts brīvprātīgais vai kad Stumbrs uzsprāgs. Mums jāpārtrauc eksperiments, kura bulta jau sen ir izlēkusi no riska skalas. Un es ceru, ka laboratorijā kāds tomēr palika dzīvs.
- Ko tu dari, neprāti! - Zlatkovs izmainītā balsī teica mikrofonā. - Tu taču zini, ka neviens nevar šķērsot hronoputu zonu, kur makro līmenī tiek kvantēts laiks un telpa. Nevienu neizglābsi un pats velti pazudīsi!
- Bet te nu tu kļūdies, - atskanēja Mariča balss. - Ieguvums ir tāds, ka es vismaz pārbaudīšu skafandru, ko izgatavoja tehsektorā. Atvainojies manā vietā, es to nozagu, kādam tomēr vajadzēja to pārbaudīt.
- Igor... - Zlatkovs apklusa, atgrūda mikrofonu un izgrūda caur zobiem sānis: - Viņš nekad nesaprata, ka avantūra nav tas pats kas risks...
"Lūk ko inženieris bija domājis, kad viņš mani uzaicināja pulksten desmitos," nodomāja Pāvels. - Kurš varēja nojaust, ka viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu! Es viņu tomēr nenovērtēju... "
Šajā brīdī Maričs apstājās simts metru attālumā no laboratorijas ēkas, no mugursomas izņēma melnu kubu, noliecās, kaut ko izdarīja, un kubs pārvērtās par zirnekli-konkistadoru.