Romašins pamāja.
- Kā jūs domājat, Igors Maričs ir miris?
- Visticamāk, lai gan joprojām ir cerība uz viņa atgriešanos. Iespējams, laboratorijas iekšpusē laiks rit lēnāk nekā ārpus ēkas.
- Vai viņš nevarēja iekļūt Stumbrā caur laboratorijas izejām?
- Nav izslēgts, tomēr lai to pārbaudītu, ir jāatkārto mēģinājums iekļūt laboratorijā. Diemžēl no turienes iznākušais konkistadors ir tukšs kā skārda bundža.
Romašins pievērsās Pāvelam, viņa acīs uzplaiksnīja nožēlas un vainas ēna. Un nojausma par šaubām.
- Mēs ceram uz jums.
- Es jau sapratu. Otro dienu gatavojos jaunam izlūkgājienam. Rīt vai parīt būšu gatavs.
- Nesteidzieties ar izlūkošanu, vispirms aprēķiniet iespējas iekļūt ēkā. Kļūdu nedrīkst pieļaut. Un vēl. Vai esat dzirdējuši par dīvainām parādībām Zemes atmosfērā, Zemes tuvumā un pie Sistēmas robežām?
- Nē. - Pāvels nesāka stāstīt Romašinam par to, kā viņš naktī gāja ar Mariču, pirms viņa pārgalvīgi drosmīgā soļa, pie Stumbra. - Pēdējā laikā neesmu klausījusies ziņu programmu.
- Šī informācija joprojām ir slēgta vispārējai pieejai. Sīkāku informāciju varat uzzināt, izmantojot Biroja kanālus. Īsāk sakot, lieta ir šāda: pirms divām nedēļām virs Stumbra tika izgaismots stratosfēras apgabals desmit kvadrātkilometru platībā. No attāluma tas izskatās ļoti līdzīgs ziemeļblāzmai. Turklāt apmēram desmit tūkstošu kilometru augstumā no Zemes virsmas virs tā paša punkta tika atklāts "atgrūšanas burbulis" - zona, kas neļauj vienam materiālam ķermenim iziet tai cauri. "Burbuļa" diametrs ir aptuveni divi simti kilometru. Tas nav vizuāli novērojams, tas neizraisa fizikālo lauku anomālijas, bet, mēģinot pārvarēt absolūti tukšo "burbuļa" telpu, parādās atgrūdoši spēki.
- Interesanti, - Pāvels klusi sacīja.
- Domājat? Un pēdējais: pie ekliptikas poliem, aptuveni vienas astronomiskās vienības attālumā, parādījās "caurspīdīgi caurumi" - vielas absorbcijas zonas. Vienā no tām tika iesūktas vairākas automātiskās zondes un bezpilota astronomiskais modulis, otrā - stacija SPAS-42. No pieciem apkalpes locekļiem trim izdevās izglābties. Zinātnieki joprojām atsakās skaidrot parādību cēloņus, taču nav šaubu, ka parādības ir saistītas ar katastrofu, pareizāk sakot, ar joprojām strādājošo Stumbru.
- Šī doma nāk prātā vispirms.
- Pilnīgi pareizi, lai redzētu saistību, nav nepieciešams, lai uz pieres būtu septiņi laidumi. Parādības sāka novērot pirms divām nedēļām, tas ir, tieši pēc katastrofas, un luminiscences, atgrūšanas un absorbcijas apgabali iederas taisnā līnijā, kas iet caur Stumbru, un ir tam “piesaistīti”, tas ir, rotē kopā ar Zemi. Mūsu eksperti tagad strādā kopā ar akadēmijas fiziķiem.
- Tikko iedomājos: vai viņi nav mēģinājuši izpētīt telpu tālāk pa vektoru?
- Interesanta ideja. Mēs ieteiksim pārbaudīt. Nu ko, jūsu autonomijas pakāpe paliek nemainīga. Gatavojieties iet uz laboratoriju: izpētei, lai atjaunotu situāciju vadības telpā, kāda bija eksperimenta laikā. Vai jūs varat noteikt Stumbra darbības bīstamības pakāpi?
- Nezinu, - Pāvels atbildēja pēc vilcināšanās. - Droši vien tikai tad, ja ir pilnīga informācija par lietu stāvokli. Tikmēr Stumbrs mums ir "melnā kaste". Neviens nezina, kāpēc tas darbojas un kādos laikos tas nonācis. Tādas tās lietas.
Romašins piecēlās, pastaigāja pa kabinetu un apsēdās pie galda.
- Jūs man atgādinājāt... Vai jums nešķiet, ka radies paradokss? Saskaņā ar konkistadoru liecībām, tuvākie Stumbra izejas punkti reāllaikā ir pirms divsimt gadiem, trīs simt, desmit tūkstoš gadiem. Kāpēc nav dokumentu no pagātnes, ka šie notikumi būtu notikuši Brjanskas mežā? Galu galā mums tie jau ir notikuši. Senčiem tos vajadzēja atspoguļot dokumentos, hronikās, annālēs...
- Paradokss patiešām pastāv, bet fiziķi to izskaidro dažādi. Daļa ar to, ka stājās spēkā seku slāpēšanas likums, kura īpaša izpausme ir tāda, ka nav minēts jebkāds Stumbra izskats dažādos vēsturiskos laikmetos. Otrais skaidrojums ir diezgan oriģināls: eksperiments beidzās jau tā sākumā. Tas ir, viss, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir viens no iespējamiem eksperimenta gaitas veidiem, gluži kā Visuma sapnis. Pazudīs hronogrāfiskās nobīdes cēlonis - pazudīs, kā nekad nenotikuši, notikumi, kas sākās pēc hrono akas sabrukšanas. Bet ir vēl eksotiskākas hipotēzes, piemēram, ka Stumbrs pagātnē iziet blakus esošajos laika leņķos. Agrāk mēdza teikt - "kaimiņu dimensijās", tāpēc vēsture nav saglabājusi pierādījumus par tā parādīšanos.
- Hmm, interesanti. Daudz hipotēžu, vai ne?
- Tā ir viņu vājība. Lai gan patiesība mēdz būt daudzpusīga. Varbūt arī mūsu gadījumā tā atrodas daudzu hipotēžu krustpunktā? Ir tikai viens ceļš uz to - zināšanas.
Romašins tikko manāmi pasmaidīja.
- "Tūkstošiem ceļu ved prom no mērķa, un tikai viens ved uz to", Monteņs. Senie filozofi zināja gudro teicienu vērtību. Vai jums nepieciešama mana palīdzība?
- Vēl nē.
- Tad uz redzēšanos. Gaidīšu pēc divām stundām... ja nekas nenotiks. Es ceru, ka pasaule pastāvēs tik ilgi.
Viņi uzsmaidīja viens otram, izjūtot savstarpējas simpātijas, un Pāvels izgāja no drošības nodaļas vadītāja kabineta.
Koridorā viņš sadūrās ar steidzīgu cilvēku. Abi vienlaikus atvainojās un, paspēruši divus soļus, apstājās.
- Pāvels?
- Žeņa!
- Nu, sveiks, klaidoni! Nebiju domājis ar tevi šeit satikties. Tu taču esi kosmosa inspektors, cik atceros. Vai arī pārcēlies uz nodaļu, pie Zemiešiem?
- Uz laiku, Žeņa, īslaicīgi.
- Skaidrs. Laika laboratorijas katastrofa?
- Seko jaunumiem? Uzminēji. Bet kur pats esi?
- Tajā pašā vietā: pārbaudes poligons, sauszemes transporta brigāde. Vai neesi jau aizmirsis? Puiši atceras tevi, it īpaši Vitolds, viņš jau ir montāžas un testēšanas iekārtu vadītājs.
- puisis uzaudzis. Es arī visus atceros, nodod sveicienus.
- Noteikti. Kāpēc tu nejautā, kā Lūcija?
Pāvels nemanāmi pavīpsnāja.
- Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Jevgenijs paklusēja.
- Vai tu viņas dēļ aizgāji? Puiši ilgi brīnījās...
- Sevis paša dēļ.
- Skaidrs. Labi, tā ir pagātne. Es skriešu, mani gaida. Ienāc pie mums, ja esi brīvs. Starp citu, mums ar Lūciju ir meita, nosaucām Alevtina. Lūcija pameta brigādi, un mēs apprecējāmies.
Jevgeņijs saspieda plaukstu dūrē, atvadu žestā to pacēla un aizgāja.
Pāvels palika stāvam, apstulbināts no ziņām, pēc tam lēnām devās uz savu kabinetu. Tur viņš ierakstīja parādījušās domas kristālā, izlasīja pēc pieprasījuma saņemtos ziņojumus, un pats atsauca atmiņā Lūciju, mēģināja iedomāties, kāda viņa tagad izskatās, kāda viņai meita, kāpēc viņa apprecējās ar Baranovu... Cik gadus viņi bija kopā, vienā un tajā pašā pulkā, dienu pēc dienas, un katru reizi viņa bija atšķirīga: dažreiz sirsnīga un maiga, tad sveša un nelaipna, ķircinoša un izsmējīga, neaizsargāta un bezpalīdzīga, stingra un spēcīga, kaprīza un nepacietīga... Tā arī palika noslēpums, kāda viņa ir patiesībā. Dzejniekam bija taisnība, sakot:
Katram sava slepenā pasaule.
Ir labākais brīdis šai pasaulē.
Ir sliktākā stunda šai pasaulē.
Bet viss paliek apslēpts...
Un līdz šim personīgā pasaule ir noslēpums un ilgi paliks noslēpums citiem. Šīs rindas, iespējams, ir attiecināmas arī uz Lūciju. Kāpēc viņa pēkšņi zaudēja interesi par Pāvelu pēc tik daudzām tikšanās reizēm? Kāpēc vienkāršākais Žeņa Jevgenijs, kuru viņa nemaz neievēroja, pēkšņi kļuva par viņas vīru? Mūžīgais zaudētājs un neveiksminieks līdz kretinismam vienkāršs, labs matemātiķis, bet slikts sportists, tievs un neizskatīgs - un blakus Lūsijai iespaidīgs, skaists, pārliecināts ... Grūti iedomāties! Neiespējami iedomāties! Un tomēr - fakts! Fakti ir spītīgas lietas, kā teica gudrais. Tiesa, viņš vairs neizskatās pēc inteliģenta ņuņņas ar brillēm, viņš ir nobriedis, pieņēmies svarā... Viņas ietekmē? ..